Trešās septembra nedēļas sindroms – puse pirmklasnieku sāk slimot. Kāpēc?  (7)

Protams, vecāki vēlas, lai viņu bērns gūtu panākumus mācībās, nereti izglītības vārdā uz ziedojumu altāra noliekot tuvas un uzticēšanās pilnas attiecības ar savu bērnu. Vai tas ir tā vērts un kādēļ skola var kļūt par mazā skolēna stresa iemeslu, nevis zināšanu bagātību salu, pārdomas "Ihappymama" sniedz ģimenes psiholoģe Ludmila Petranovskaja.

Nezin, kādēļ daudzi pieaugušie uzskata, ka sešus septiņus gadus vecs bērns vienkārši sapņo par iešanu uz skolu, ka ar šiem notikumiem bērns lepojas, jo, redz, tagad viņš nebūs "vienkārši bērns", bet viņa dzīvē parādīsies svarīgas darīšanas. Tā ir?

Psiholoģes skatījumā, mūsdienās arvien vairāk ģimeņu saskaras ar to, ka bērns uz skolu nevēlas iet. Vai arī pat vēlas, taču pirms tam nervozē, nerod sevī mieru un tiek traucēts miegs. Bērnu ārsti pazīst trešās septembra nedēļas sindromu – stresa ietekmē teju puse pirmklasnieku saslimst.

Satraukties pirms kādas jaunas lietas, jauna etapa dzīvē ir normāli, taču pirmklasnieka trauksmes līmenis ir izteikti augsts. Kādēļ tā? Mūsdienu sabiedrībā ir izveidojies priekšstats par skolu kā tiesnesi, kā bērna un ģimenes vērtētāju. Panākumi skolā kļūst par galveno mērauklu audzināšanas kvalitātē. Jau pietiekami agri pirms bērna septiņu gadu vecuma sasniegšanas tiek teikts: "Kā tev skolā ies, tu esi tik neakurāts!", "Tu domā, ka skolā kādam patiks, kā tu uzvedies?". Vai arī nesaka bērnam, bet paziņām un radiem, ar skaidri izteiktām bailēm: "Nevaru iedomāties, kā viņa mācīsies, ar viņas raksturu…". Bieži vien bērnus jau ātrāk nodod sagatavošanās grupās. Šķiet – nemaz ne tik slikta ideja, lai bērni ne tik noslogotā ritmā, pamazām pierod pie klases, skolotājas, jo pēc tam būs vieglāk.

Tomēr bieži arī šī, savulaik pat par nulles klasi dēvētā, sagatavošanās bērnam arī rada papildu stresu. Bērnam gadu iepriekš ir jāapgūst skolas disciplīna, un viņš jau gadu pirms skolas gaitu uzsākšanas saprot, ka skolā viņu pastāvīgi vērtēs, bet, pats galvenais, viņš saprot, ka panākumi klasē ir nozīmīgi ģimenei. Sagaidot bērnus pēc nodarbībām, mammas un vecmāmiņas burtiski metas virsū ar jautājumiem: "Ko jūs šodien darījāt? Tu atbildēji? Tu roku cēli? Un vēl kurš atbildēja?".

Pienāk skolotāja, kurai tūliņ pat tiek uzdoti jautājumi: "Nu, kā manējais?". Uzmanīgi tiek izpētītas burtnīcas un vētraini reaģēts: "Cik tu skaisti uzrakstīji! vai "Nu, kas tas ir, pavisam neesi centies, kā ar vistas kāju!".

Jā gan, tagad es neesmu vienkārši zēns, saprot bērns. Ne vienkārši mammas un tēta, vecmāmiņas un vectētiņa mīļais Pēterītis. Tagad esmu vislabākais zēns klasē vai zēns, kurš nav sliktāks par citiem. Un vecākiem tas ir ļoti svarīgi. Vissvarīgāk par visu pārējo. Pieaugušie, atceroties bērnību, dažreiz tā arī saka: "Mana bērnība beidzās tad, kad sākās skola". Vai pat tā: "Kad sākās skola, es zaudēju vecākus. Priekš viņiem es vairs neeksistēju, viņus interesēja tikai tas, kā es mācos".

Un tālāk var sekot stāsts par teicamnieku, kurš nepieļauj nevienu zemāku atzīmi, jo tas "apkaunos visu ģimeni". Vai arī par "divnieku karali", kuram, tagad paraugoties atpakaļ, kļūst skaidrs, vienkārši bija nepieciešamas speciālas nodarbības pie logopēda, bet toreiz, daudzus gadus atpakaļ, viņš no mīlulīša pārvērtās par "manu bēdu" mammai un "nekaunīgu neko nedarītāju tētim". Tās, protams, ir galējības, bet, tā vai citādi, gandrīz visi bērni jūtas, ka ir sākuši ļoti nervozu spēli starp skolu un vecākiem, kuri no viņa ļoti daudz ko sagaida, un uz spēles likts bērnam vissvarīgākais – viņa attiecības ar tuviniekiem.

Runa ir par to, ka vecākiem, un jo īpaši vecvecākiem, pašiem ir traumatiska pieredze vēl no senajiem padomju laikiem, kuras tradīcijās bija, piemēram, teju par noziegumu pārvērst bērna nezināšanu par kādu parastu lietu – kādas upītes neatrašanu kartē utmldz. Uzreiz bērnam tika paziņots, ka esi neveiksminieks, "divnieku karalis", pilnīga izgāšanās. Šādās reizēs mūsu vecvecāki gan jau gribēja, lai zeme paveras, lai tikai paslēptos no skolotāja iznīcinošā skatiena. Un šodien šie vecvecāki tā vēlas pasargāt savus mazbērnus no šādas sāpīgas pieredzes, nemitīgi mēģinot tiem palikt apakšā salmus, lai mīkstāka krišana, taču neapzinās, ka ar savu rīcību bērniem nodara vien kaitējumu. Tā rezultātā mazbērni jau pirms skolas gaitu uzsākšanas baidās no tās. Ļoti gribētos, lai šī situācija mainītos, un šeit daudz kas ir atkarīgs no pašas skolas, taču sākt, man šķiet, vajadzētu no vecākiem, uzskata psiholoģe.

Svarīgi, lai tieši vecāki atcerētos, ka skola tā ir iestāde, kas tiek finansēta no viņu nodokļiem un radīta priekš bērniem. Tās mērķis – radīt bērniem apstākļus priecīgai un pilnvērtīgai attīstībai, nevis novērtēt bērna un viņa vecāku personīgās īpašības. Ja bērns kaut ko nezina vai neprot, tieši šī iemesla dēļ pastāv arī skola, lai palīdzētu, iemācītu, pateiktu priekšā, bet vecāki pieslēgsies ar savu atbalstu, ja tāds būs nepieciešams. Panākumi skolā nav dzīves mērķis, un skaidrs ir viens, ka skolas gaitu sākumam nekādi nevajadzētu iedragāt attiecības starp vecākiem un bērniem un bērna priekšstatiem pašam par sevi.

Pēc 20 gadiem nebūs svarīgi, cik taisni bērns vilka svītriņas, bet, ja kļūdu dēļ uz viņu būs kliegts vai arī viņš būs redzējis, ka mamma ir stipri sarūgtināta par bērnu, tas var nopietni ietekmēt nu jau pieaugušā bērna spēju ticēt sev, saviem spēkiem un panākumiem nākotnē.