Bērns sēž, rokas klēpī salicis? Iespējamie bezdarbības iemesli

Pietiek kliegt! Uz minūti apstājies un padomā, vai šādai bērna bezdarbībai nav kāda pamatota iemesla. Izvērtē uzdevumu, ko viņš patlaban ar visiem spēkiem cenšas ignorēt. Vai tas vispār ir tā vērts, lai bērns pašreizējā stāvoklī to censtos padarīt? Piedāvājam "Psy.passion" ekspertu skaidrojumu, kādi varētu būt iespējamie iemesli, kādēļ bērns sēž, rokas klēpī salicis.

Bērni līdz 13 gadu vecumam vispār nedomā abstraktās kategorijās. Taču, lai iemācītu to darīt, tiek ieteikts regulāri piedāvāt reizināt abstraktus skaitļus ne mazāk abstraktā kolonnā. Izmantot var jebkuru vingrinājumu no mācību grāmatas un jācenšas saprast, kā tas saistīts ar reālo dzīvi, bet pēc tam bērnam izskaidro tā lietderību. Skaitīt, cik pārtikas iepakojumu vajadzēs jūsu mājas mīlulim kaķim atvaļinājuma laikā, kādā iepakojumā visizdevīgāk iegādāties šo ēdienu – lūk, tā ir lieta, kas arī palīdzēs bērnam mācīties abstrakto domāšanu!

Kādam 10 gadus vecam zēnam skolas projektam bija jāpilda uzdevums "izstrādāt rekonstrukcijas projektu centrālajam pilsētas stadionam, ņemot vērā reģiona klimatiskās īpatnības". Kā ierasts, līdz ar viltīgo formulējumu bija arī jāpagatavo bezjēdzīgs modelis no putuplasta plāksnēm. Lai uzdevumu saprastu, vecākiem nācās skolotāju "piespiest pie sienas". Un ir visai loģiski un saprotami, ka, saskaroties ar uzdevumu, kurā nav saprotams absolūti nekas, bērns arī neko nedara.

Mūsdienu bērnam ir grūti saprast, kāpēc viņam jāmācās reizināšanas tabula, ja eksistē kalkulators, kāpēc ar roku jāraksta uz papīra, ja pat dienasgrāmata ir elektroniskā formātā. Tas mēs, jau pieaugušo cilvēku paaudze, varam darīt bezjēdzīgu darbu, mēs esam cita paaudze, kas savulaik pakļāvusies dresūrai izglītības sistēmā, bet mūsdienu bērnam galvenā doma vēl nav pilnībā izslēgta. Paskaidro, kādēļ tu prasi izpildīt vienu vai citu lietu, vienlaikus arī pats sapratīsi, vai tajā ir kāda jēga vai nav.

Kamēr bērns līmē nevienam nevajadzīgos "projektus" un apmeklē neizturamos kursus, dzīve paiet garām. Vecāki ir pārliecināti, ka atpūta – tā ir nodarbību maiņa: no šaha pulciņa uz futbolu, no tā pa taisno uz mūzikas skolu, vakarā – mājasdarbi – vai tad var nogurt no tādas dažādības? Bērns taisa nemierus un sarīko pats sev atpūtu, boikotējot visus vecāku uzdevumus.

Mūsdienu bērniem vairs nav tas nogurums, kas bija mūsu paaudzes bērnībā, kad mēs, līdz ausīm netīri, ar sasistiem ceļgaliem un, mēli pār pleciem pārkāruši, iekritām gultā, pat nepaēdot vakariņas. Mūsdienās, jo īpaši pusaudžiem, jau tiek novērots profesionāļu nosauktais nogurums – izdegšanas sindroms: tu saproti, ka uzdevumu ir pārāk daudz, bet to risināšana nemazina nedz to skaitu, nedz sniedz kādu gandarījumu.

Neraugoties uz tēmu, realitātē visai maz kas mainās – atzīme bija un paliek motivējošais faktors. Visticamāk, antimotivācija vairumā gadījumu. Ja jauns zīmējums, pasaka, radošais darbiņš nenes nekādu labumu personīgajā lietā (piemēram, daudzos bērnudārzos katram bērnam tiek veidots savs portfolio), tātad, tas ir nevajadzīgi un tā ir nesvarīga lieta. Labāk ir tāpat – nedarīt neko.

Bērns nolēma pagatavot mammai un tētim brokastis un virtuvi notraipīja ar ievārījumu. Tā rezultātā varonis kļuva par anekdotes objektu pieaugušajiem, par ko visi smejas, izņemot bērnu.

Izpildīja uzdevumu skolā pārāk radoši – dabūja atzīmi "vidēji" un bārienu no visiem radiniekiem, ieskaitot tanti, kuru bērns ir redzējis tikai skaipā. Bērns secina, ka iniciatīva ir sodāma. Viņš, iespējams, arī izdarīs, ko liki, bet pats gan vairs ne uz ko neuzprasīsies.

To, cik operatīvi bērns reaģēs uz kādu uzdevumu, ietekmē viņa vispārējais stāvoklis, vecums un vēl tūkstoš faktoru, ieskaitot pat asu redzi. Kad tu esi dusmīgs: "Tu neredzi, vai, ka netīrumos sēdi?", bērns, iespējams, arī patiesi tos neredz. Un arī grāmatas tāpēc nelasa: pārāk liela slodze viņa acīm. Un arī mājas darbos nepalīdz, jo fiziski ātri nogurst. Bet tev, savukārt, nav laika aizvest viņu uz veselības pārbaudi…

Mēs uzskatām, ka lēnīgums ir slikts, tas samazina iespējas gūt panākumus, bet bērns ir tāds, kāds ir, viņš nespēj sevi paātrināt pēc burvju mājiena. Ja bērns vienmēr nespēj tikt līdzi jūsu izvirzītajam dzīves tempam, reiz viņš nospriedīs, ka vienkārši nav derīgs šai brīnišķīgi trakajai pasaulei, ka nav vērts nemaz censties kaut ko panākt. Palīdzi šo tempu samazināt un nesodi bērnu, ja viņš nespēj būt tik izveicīgs, kā to pieprasa mūsdienu trakā pasaule.

Daudz kas ir atkarīgs no pieaugušajiem: tieši mēs baidāmies, ka bērns, kurš no super ģimnāzijas ar piecām svešvalodām pāries uz parastāku skolu, pilnīgi noteikti izaugs par lūzeru, bet nabaga bērnam šī ģimnāzija ir neizturama. Mums ir svarīgi, ka, neatkarīgi ne no kā, pats stulbākais skolas uzdevums ir jāizpilda, tostarp jāuzbūvē kosmosa kuģis mērogā ar visiem kosmonautiem, tā vietā, lai izlasītu programmu, aizietu pie skolotāja un pavaicātu: "Atvainojiet, bet kādas kompetences bērnā veidojas, ja visai ģimenei jābūvē nevienam nevajadzīgs kuģis?!".

Ļauj bērnam sajust, ka esi viņa pusē. Un lai viņš nedaudz atpūšas, vismaz vasarā un skolas brīvlaikos.