15. augustā buram lopus un cepam maizi mīļai Mārai

Pēc Saules kalendāra Māras iezīmē viduspunktu starp Jāņiem, kas ir vasaras saulgrieži, un Miķeļiem, kas apzīmē ražas sezonas beigas. Senajā laika skaitīšanas sistēmā tie iezīmēja vasaras beigas un rudens sākumu. Precīzi noteikts datums, visticamāk, ir radies kristietības ietekmē, identificējot Māru ar Jaunavu Mariju, kurai veltītos svētkus– Marijas Debesbraukšanas dienu – atzīmē 15. augustā.

Māra ir Māte – Zemes Māte, Vēja Māte, kā arī Dzīves Māte. Māra ir dzīvības šķīrēja, mūža licēja, sieviešu aizbildne, mājas un maizes simbols, kā arī gods, tikums un tīrība. Mūsu senčiem Māra bija viena no galvenajām dievībām – ja Dievs bija Debesu Tēvs, tad Māra bija Zemes Māte, tieši tādēļ tai ir tik daudz veltītu dienu un ar to saistītu ticējumu un paražu.

Māras svinēja par godu lopiem (gluži tāpat kā Ūsiņus – zirgiem), dziesmās daudzinot gan govis, gan kazas un aitas, gan lopkopību vispār. Runājot par pielabināšanos lopiem, jāmin arī buršanās – Māras dienā jāiet uz kūti un jāskaita zīmīgi vārdi, lai govis dotu daudz piena: "Burrr, burrr, raibaliņa, dod man pilnu slaucenīti, tad es tevi paganīšu zaļas noras maliņā, burru, burru, burru, burrr."

Šajā dienā noteikti jāgatavo ēdieni no piena, piemēram, ziediņi (ar pienu pārliets sadrupināts biezpiens, kam ēd klāt medus maizi), pigarica (siltā ūdenī uzbriedināts rudzu maizes mīkstums ar medu vai cukuru, ko ēd kā saldo ēdienu ar pienu vai dzer kā atspirdzinošu dzērienu), kupiņas (ar skābu krējumu, paniņām vai rūgušpienu sajaukts drupināts biezpiens, kam ēd klāt medus maizi, maizi vai siļķi). Kā ikvienā senlatviešu svinamā dienā, noteikti jādzer arī alus. Ar šiem ēdieniem jācienā gani – lopu tuvākie sabiedrotie.

Neatņemama Māras dienas tradīcija bija jaunrudzu maizes cepšana, jo, kā zināms, augusts mūsu senču kalendārā bija Rudzu mēnesis, un arī pati Māra ir maizes cepēja un saimnieču galvenā aizbildne. Tautas ticējums vēsta, ka, pirmo reizi rudzu maizi cepot, pirmais kukulītis, ko ielaiž krāsnī, jāglabā klēti visu gadu, kamēr atkal ir jauna raža un jauns kukulītis ieņem iepriekšējā vietu.
Latvieši arī šajā laikā centušies darīt visu, lai veicinātu turpmāko labklājību. Trīs dienas priekš Lielās Māras nevar sēt ziemas labību, jo tad tai nebūs laimes. Lielās Māras dienā pa pāriem jāiet baznīcā, lai būtu laba raža. Agrāk veduši arī lopus, sevišķi aitas, uz baznīcu svētīšanai. Saimnieki no šīs dienas sākuši krāt tvāragu (biezpienu) ziemai, ko dot cilvēkiem pie kartupeļiem, bet saimnieces tīrījušas visus kukaiņus un mušas no mājas, jo tad tie vairs nenākšot atpakaļ.

Gaidot Māras dienu, krāja naudu, un ne velti, jo, pirmkārt, jo labāk Māras diena tika svinēta – jo lielākas izredzes bija iegūt tās labvēlību, un, otrkārt, Māras diena ir arī tirgus diena, kurā visu gadu krāto naudu varēja lietderīgi izlietot.

Tirgus lieti noderēja arī par jauniešu raudzīšanās un saskatīšanās vietu, jo tieši Māras bija laiks, kad jauni ļaudis lūkojās un precējās. Laiks no Mārām līdz Miķeļiem bija derību laiks, tāpēc, kā runā, ja šajā laikā meita neatrada sev precinieku, tad tā arī to gadu palika neapņemta.