"Bērnībā ar māsu augām it kā normālā ģimenē, tomēr māsa mātes acīs vienmēr bija tā spējīgākā, tā, ar kuru varēja lepoties, tā, kura, ja kaut ko darīja, vienmēr izdarīja precīzi un pareizi.
Ja darītāja biju es, tad teksts bija tāds – tur jau nekas neiznāks, tā neviens nedara, un ņēma visu izdarīja manā vietā, jo uzskatīja, ka visu dara vispareizāk.
Laiks gāja, māsa nomira, paliku tikai es – apprecējos, bet ne sevišķi veiksmīgi, jo vīrs mīlēja iedzert - atkal skanēja komentāri – es jau teicu, ka tā būs. Izšķīrāmies, man palika trīs bērni, par materiālo atbalstu bijušais vīrs neliekas ne zinis.
Tā esmu viena ar trim bērniem. Strādāju valsts darbā un tik lielu algu nesaņemu, lai pabarotu un apģērbtu četrus cilvēkus, man ir lielas materiālas grūtības. Materiāli māte palīdz man un tur viņai it kā nekā nav žēl, bet par to visu nepārtraukti seko atgādinājumi, ka jums jau te viss ir par manu naudu un tas tiek izteikts visiem iespējamiem cilvēkiem, ja aizbraucam kaut kur ciemos vai tāpat, ja viņa runā ar saviem paziņām. Arvien viņai šķiet, ka es viņu pietiekami necienu, pietiekami neizsaku viņai nepārtraukti pateicību. Nepārtraukti cenšos viņai izpatikt, bet katru reizi, kad viņa atbrauc vai mēs aizbraucam pie viņas ciemos, jau zemapziņā gaidu, kad man atkal kaut ko pārmetīs.
Pēdējā laikā viņa man sāk jau pavēlēt, kas man būtu jāpērk, jo viņa jau mūs uzturot. Bērni jau lieli - vecākais beigs divpadsmito klasi, vidējais devīto un jaunākais astoto – izdevumi arvien palielinās. Ļoti jau gribētu atteikties no mātes palīdzības, jo reizēm jau liekas, ka negribas tādu dzīvi vispār dzīvot, bet es tiešām ar savu vienu algu un bērnu pabalstiem nevaru izvilkt, lai kā arī ekonomētu.
Sākot birt pārmetumiem, ikreiz ir teksts, ka viņa no manis ir saņēmusi pliķi un aukstu dušu, jo es jau neprotot pateikties, lai arī tas "paldies" tiek teikts katru reizi. Tāpat katru reizi, kad viņa mani ir novedusi gandrīz līdz histērijai, viņas lielie pārdzīvojumi it kā atkāpjas un viņa jūtas ļoti apmierināta, ka tagad slikti jūtos es un mani bērni, pat gatava kā ārste mums izrakstīt nomierinošas zāles, lai visu neuztverot tik traģiski. Katru reizi, kad viņa ir izdomājusi, ka mēs viņai atkal neesam pateikušies, seko ilgs konflikts ar nerunāšanu un moralizēšanu vismaz trīs nedēļu garumā.
Sakiet, lūdzu, lūdzu, ko man darīt, lai nesajuktu prātā. Šobrīd negribas pilnīgi dzīvot, bet esmu atbildīga par saviem trim bērniem un man vajadzētu izturēt vismaz tik ilgi, kamēr viņi sasniegs pilngadību. Šobrīd ar māti nedzīvojam kopā, braucam ciemos viena pie otras un tad ir tā, ka viena diena par maz un divas dienas par daudz, lai viņa atkal manī nesaskatītu daudz ko, ko es atkal daru nepareizi, jo citi tā nedara, bet es jau neesmu citi, kāpēc es nevarētu darīt kā pati gribu, man jau ir četrdesmit gadu, bet man visu laiku viņas priekšā jājūtas kā tādai peramajai skolniecītei. Ko man darīt? Es tālāk tā vairs nespēju," pēc padoma un palīdzības lūdz sieviete.
Atbild psiholoģe Benita Griškeviča:
"Parūpējies par to, lai nebūtu jāpaliek vienai ar sajūtu, ka nav vēlēšanās dzīvot. Runa ir par psiholoģisku palīdzību. Tādā situācijā kā tavējā noteikti ir iespēja saņemt sākotnējo atbalstu par nelielu vai simbolisku samaksu.
Starp tevi un māti pastāv ļoti cieša emocionāla saite, kas tiek pastiprināta ar materiālu atkarību. Ir skaidrs, ka tavai mātei šīs attiecības ir svarīgas, jo viņa tajās piepilda savas vajadzības. Jādomā, ka viņa ir nelaimīgs cilvēks, ja labi var justies tad, kad noniecina savu meitu.
Mātei ir izdevīgi uzturēt spēkā ideju, ka tava ģimene bez viņas atbalsta aizietu postā. Triks ar it kā nepietiekami izteikto pateicību ir pātadziņa, lai liktu tev nonākt stāvokļos, kas ļautu viņai no vajātāja pārmesties uz glābēja pozīciju. Lai cik ciešas būtu saites ar māti, tomēr atkarība nav vienīgais veids, kā dzīvot. Ir saprotams, ka tevi biedē doma palikt bez atbalsta, tomēr tevis teiktais: "Es tālāk tā vairs nespēju" ir iemesls mainīties un atteikties no upura lomas.
Jā, māte tevi "uzāķē" ar pārspīlētu pateicības prasīšanu. Bet tev ir izvēle un arī atbildība - neuzāķēties un nenovest sevi līdz sabrukumam. Tā tu ietaupīsi spēkus, lai spētu uzgriezt mātei muguru un palūkotos citā virzienā – uz vīrieti, kuram ir trīs bērni – liela bagātība un liela atbildība, no kuras viņš reiz atteicies. Tev ir iespēja savu enerģiju ieguldīt šeit un panākt, ka tēvs (varbūt arī viņa vecāki vai radi) piedalās rūpēs par bērnu iztiku un izglītību."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
