Turpinot iesākto, jūs, cienījamās VIŅA lasītājas, uzrunā žurnāla "Annas Psiholoģija" galvenā redaktore. Šīs ir sarunas ne tikai par psiholoģiskām problēmām, bet arī par lieliem un maziem jautājumiem, ko ik pa brīdim mums uzdod dzīve.
Man patīk pozitīvi cilvēki. Man patīk, ja pat acīm redzami sagurusi lielveikala kasiere tomēr novēl jauku vakaru, bet autobusa šoferis pat saspringtā situācijā pamanās šķelmīgi pajokot. Patīk cilvēki, kas prot vadīt dienu tā, ka arī citiem top skaidrs – tur, aiz mākoņiem, joprojām ir saule. Uzskatu, ka zināmā mērā tas pat pieder pie garīgās higiēnas – spēt tikt pašam galā gan ar savām sadzīves ķibelēm, gan iekšējo rūgšanas procesu un neizgāzt to pār citu galvām.
Taču šoreiz stāsts ir par ko citu. Par to, ka zināmā mērā esam nokļuvuši tādā kā pozitīvisma slazdā. Mēdz teikt: ja no rīta pamodusies esi sliktā omā, pieej pie spoguļa un pasmaidi sev, un viss būs labi. Jā, bieži vien tas tiešām strādā, arī garastāvoklis nudien uzlabojas. Tad, ja vaina bijusi niecīga.
Taču, ja, piemēram, sāp zobs, nekāds smaids to neatrisinās, pat ne visplatākais. Un, ja sāp dvēsele, arī to nekāds smaids neatrisinās, – tur daudz labāk noder asaras, saplēsti šķīvji, sporta zālē izsvīsts niknums, drauga plecs vai speciālista kabinets. Bet tev tā vietā saka: nedusmojies, esi mierīga, harmoniska, vienmēr smaidoša un vienmēr pozitīva. Jo dusmoties ir slikti. Mūsu mammas un vecmāmiņas savas dusmas norija un turēja tās aiz sakniebtām lūpām, mēs savas apēstās dusmas slēpjam aiz smaidiem a la "man viss ir labi". Bet labi nav ne vienā, ne otrā gadījumā, jo norītas dusmas nepazūd, tās agri vai vēlu atspēlējas. Agri vai vēlu tas katliņš vai nu uzsprāgst, vai piedeg.
Patiesībā dusmoties nav ne labi, ne slikti. Just dusmas ir dabiski, ja tu esi dzīvs cilvēks, nevis fotošopā apstrādāts tēls no reklāmas staba. Cits jautājums – ko ar tām iesākt? Kā savas dusmas atpazīt, kā menedžēt, kur veselīgi iztērēt, lai no tām neceļas ļaunums ne sev, ne citiem. Bet tā jau zināmā mērā ir mācība mūža garumā, par to sarakstītas grāmatas, arī mēs par to ik pa brīdim rakstām savā žurnālā.
Psihologi sāk runāt par to, ka šim pārprastajam pozitīvismam ir zināms sakars arī ar sociālajiem tīkliem. Galu galā – ko tajos rakstām par sevi un, it īpaši, kādas bildes publicējam? Taču ne jau to, kā no rīta ēdam parasto brokastu putru vai kā stundām vienmuļi sēžam pie datora, rakstot kārtējo līgumu. Nē, liekam skaistos mirkļus: pastaigas pie jūras, ceļojumus uz siltām zemēm, dārza svētkus un bērnu mīļās blēņas. Jā, tā daru arī es pati, jo liekas – vērts publicēt tikai to, par ko pašai prieks.
Tad arī citiem būs prieks. Taču rezultātā veidojas absolūti maldinošs priekšstats, ka visiem citiem dzīve sastāv tikai no prieka vien. Visi ēd tikai vai nu brīnumainus, pašu gatavotus kulināros šedevrus vai pusdieno tikai stilīgos restorānos. Nedēļas nogales visi pavada izbraucienos uz Latvijas pilīm vai vismaz piknikos pie dabas. Visi vienmēr ir smuki, slaidi un, galvenais, pozitīvi.
Neviens nav noskumis, dusmīgs, pazaudējis dzīvesprieku vai pat dzīves jēgu. Ak tu tomēr tā dažkārt jūties? Nu tad ar tevi kaut kas nav kārtībā… Žigli pie spoguļa un smaidīt!
Kā jau teicu, man patīk pozitīvi cilvēki. Vēl vairāk – veikalos, iestādēs un transportā es labāk izvēlos mākslotu amerikānisko pieklājības smaidu nekā patiesu, bet nīgru garastāvokli. Taču esmu par tiesībām būt patiesai ar sevi. Atzīt savu ēnu, savus tarakānus, savas skumjas un dusmas un neapklāt to visu ar rozīgu pozitīvisma migliņu. Un neļaut to darīt arī citiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
