Paturēt klēpī brālīti un nākamreiz tikties pēc 55 gadiem – Tamāras un Viktora atkalredzēšanās prieks

Abu tikšanās notika Krāslavā. Par to, kā abi tika šķirti, kā viens otru sameklēja un satikās, raksta laikraksts "Ezerzeme", un žurnāliste Iveta Leikuma, ar kuras atļauju ar stāstu un foto no laimīgās atkalredzēšanās iepazīstinām arī savus lasītājus. Iespējams, vēl kāds noticēs brīnumam un turpinās meklēt savulaik pazaudēto.

Tamāra un Viktors – māsa un brālis, dzimtajā uzvārdā Oļeškovski, satikās, pateicoties Zieberga publicētajam sludinājumam laikrakstā "Ezerzeme", un abu atkalsatikšanās laikā Krāslavā, Viktora ģimenes mājās, klāt bija gan "savedējs", gan Iveta.

Tamāra ar jaunāko meitu Maru uz tikšanos ar brāli atbrauca no Vācijas, kur viņa ar ģimeni dzīvo jau 21 gadu. Krāslavā gaidīja Viktora ģimene – sieva Svetlana, mazdēls Kirils un mazmeitiņa Milena. Saprotams, ka tikšanās bija ļoti emocionāla. Saviļņojums un prieka asaras.

"Mēs dzīvojām Jelgavā. Laiki bija grūti, ģimenes iztikšana – no nelielās naudiņas, kuru nopelnīja vecāki. Bija laiks, kad tēvs šuva čības, māmiņa tās tirgoja," stāsta Tamāra. "Atceros gadījumu, kad dabūju no mazā brālīša Vitjas ar āmuru pa degunu. Tētim bija visi kurpnieka instrumenti, protams, arī āmurs un naglas. Mazais Viktors, kad tika klāt āmuram, nagloja, cik spēja. Tētis dusmojās un bārās, jo naglu vilkšana laukā no sagatavēm aizņēma krietnu laiku. Reiz, kad redzēju, ka mazais brālītis atkal ķēries pie naglošanas, centos atņemt viņam āmuru, bet dabūju pa degunu."

Kā vēsta laikraksts, atmiņu no ģimenes kopā būšanas nav daudz, jo 1961. gadā Oļeškovsku ģimenes bērni nokļuva bērnu namā. "Mums nav tiesību nevienu nosodīt, mēs nedrīkstam vainot mūsu vecākus par to, kas toreiz notika," skumji nosaka Tamāra. "Mūsu māmiņa Tēvijas kara laikā dienēja Padomju armijā, pārcieta visas kara šausmas, tēvs kara laikā bija latviešu leģionārs. Protams, radi no abām pusēm neatbalstīja šo savienību. Vecāki nebija sarakstījušies, tāpēc mums, bērniem, bija mātes uzvārds Oļeškovski. Pēckara gados tika lauzti daudzi likteņi. Arī mūsu ģimene cieta. Liktenis bija lēmis tā, ka mēs nonācām bērnu namā. Kad mūs ar brāli izšķīra, man bija pieci gadi, Vitjam – gadiņš un daži mēneši. Mēs nokļuvām slimnīcā, un tur man paziņoja, ka brālīti pārcels uz citu bērnu namu. Man vēl pēdējo reizi ļāva viņu paturēt klēpī, es lūdzos, lai atstāj pie manis pa nakti, bet to mums neļāva, aizbildinoties, ka es varu mazuli nospiest. Kā gan es to varētu, ja pirms tam visas naktis gulēju kopā ar viņu? Es ļoti mīlēju brālīti," atminas Tamāra.

Nu jau gana lielais brālis neatceras sevi ģimenē, jo bija vēl pavisam mazs, kad nonāca bērnu namā. Savukārt par dzīvi tajā visspilgtāk Viktora atmiņā esot palicis tas, ka tika sodīts ar ēdiena atņemšanu par to, ka kādu sabiedējis.

1965. gadā Viktoru adoptēja, viņš kļuva par Viktoru Kovaļovu un nonāca Latgalē. Par to, ka viņš ticis adoptēts, ka viņam ir bijis cits uzvārds, Viktors uzzināja tikai 30 gadu vecumā, kad kārtoja dokumentus Latvijas pilsonības iegūšanai. Arhīvā pateikuši tikai bioloģiskās mātes vārdu un uzvārdu. Lai arī kā Viktors lūdzies, citas ziņas viņam netika sniegtas, tāpēc viņš arī neko nezināja par saviem īstajiem tuviniekiem, lai gan sajūta, ka viņš ir piederīgs kādai citai dzimtai, bijusi jau sen.

"Cilvēkam ir ļoti grūti dzīvot, nezinot savas saknes," stāstu turpina Tamāra. "Brālītis nezināja, jo bija ļoti maziņš, bet arī es nezināju, vecāki par to nerunāja, jo dzīvojām laikā, kad apzināt savus senčus varēja būt bīstami, tāpēc mums daudz ko nestāstīja. Sākot meklēt brāli, es paralēli sāku meklēt mūsu dzimtas saknes. Esmu atradusi ļoti daudz informācijas. Mēs nākam no senas dzimtas, mūsu senči bijuši poļu muižnieki. Protams, šī informācija vēl ir jāapstiprina, šobrīd es to vēl noskaidroju. Mana meita rakstīs grāmatu par mūsu dzimtu, tad arī būs korekta informācija, šobrīd vēl esam informācijas izpētes un apkopošanas stadijā.

Šeit ir mūsu ģimenes fotogrāfija, kurā ir mūsu vectēvs, viņa vecāki un citi tuvinieki. Viņi savulaik tika izsūtīti uz Sibīriju, pēc piedalīšanās Tadeuša Kostjuško vadītajā poļu nacionālajā sacelšanās kustībā par neatkarību un valsts atjaunošanu 1794. gadā. ("Cīnītāji par neatkarību un "pārāk gudrie" nav patikuši nevienam valdniekam, tas vērojams arī mūsu laikos", draudzīgi secinam.) Šis foto uzņēmums glabājās pie viena no mūsu radiniekiem Jelgavā, tur tas nonāca kara laikā, kad mana tante atveda to no Pēterburgas. Ievietojot to internetā, atradu radus, savus brālēnus un māsīcas Vitebskā. Uzzināju, ka Oļeškovsku dzimta dzīvoja bijušās Vitebskas guberņas teritorijā, Čašņikos. No turienes mēs nākam. Izrādās brālis, pats to neapzinoties, ir dzīvojis vistuvāk mūsu dzimtas mājvietai. Drīzumā mēs kopā brauksim uz Vitebsku. Tur mūs jau gaida radinieki.

Otrajā fotogrāfijā ir mūsu dzimtā māja Jelgavā, kurā mēs abi ar Vitju esam dzimuši. Mans vīrs izveidoja foto kolāžu, kādi mēs ar brāli bijām laikā, kad bijām pazaudējuši viens otru," laikrakstam stāstījusi Tamāra.

Brāļa meklējumus sieviete sākusi jau aptuveni 18 gadu vecumā. Sākusi ar arhīvu, kur norādīts, ka nekā nevar līdzēt. Zvanījusi uz bērnu namu, arī tur informāciju nav atradusi. "Izmisīgi raudāju," atceras Tamāra. "Kāda ir mūsu vaina? Mēs taču bijām bērni, kāpēc nevar vienkārši pateikt, kas adoptēja manu brālīti?" Nekā... Pirms septiņiem gadiem atradusi bērnu namu "Naunieki", kurā līdz adopcijai uzturējies Viktors, iepazinusies ar direktori, tā solījusi palīdzēt, bet tad Tamāra nokļuva slimnīcā un saikne zuda... Uzlabojoties veselībai, meklēšana turpinājās.

"Nestāstīšu, kam es zvanīju, kam lūdzos un kas man palīdzēja, bet beidzot saņēmu ziņu, ka brālis jāmeklē ar uzvārdu Kovaļovs. Tas jau bija kaut kas. Meklēju pa visu Latviju. Kovaļovu Latvijā ir ļoti daudz. Tas ir šausmīgi, kad zini uzvārdu, bet nevari atrast īsto cilvēku. Tad mana draudzene Tatjana no Jelgavas ieteica sazināties ar Mārtiņu Ziebergu. Tālāk viss norisinājās ļoti strauji... Pēc neilga laika man jau bija brāļa telefona numurs. Protams, ka pēc tik ilgu gadu atšķirtības māca satraukums par pirmo sarunu. Kā viņš atbildēs? Kāda būs viņa balss? Vai pieņems, ļaus ienākt savā dzīvē? Kā lai uzrunāju viņu? Kā lai paskaidroju, kāpēc tikām šķirti? Vai ticēs, ka visus šos gadus esmu ilgojusies un viņu meklējusi? Baidījos visu pazaudēt, ja viņš pateiks, ka ir apmierināts ar esošo dzīvi un neko nevēlas zināt par pagātni..." emocijās ar "Ezerzemi" dalās Tamāra.

Tagad Mārtiņu abi uzskatot gluži kā savu otro tēvu. "Viņš Viktoram visu taktiski izstāstīja, sagatavoja viņu. Kad es pirmo reizi piezvanīju Viktoram un izdzirdēju ilgoto brāļa balsi, tā bija tik mīļa! Kad viņš tik maigi un samtaini izrunāja manu vārdu – Tamāra, raudājām abi. Tā raudot prieka asaras, norunājam vairākas stundas. Kad Viktora mājās pieslēdza internetu un kļuva iespējams sazināties skaipā, izmantojām to ik dienas, lai izstāstītu visu par savām ģimenēm un dzīvi, kas līdz šim dzīvota vienam bez otra.

Tā mēs satikāmies – pēc 55 gadiem. Viktors ir līdzīgs abiem vecākiem – gan māmiņai, gan tētim. Diemžēl viņu vairs nav. Mans vecākais dēls Andris ir Viktora kopija. Pirms tam nevarēju saprast – kam viņš ir līdzīgs, tagad redzu, ka tēvocim."

"Šī tikšanās pilnībā pārmainīja manu dzīvi," sarunu turpina Viktors "Man it kā spārni izauguši! Esmu tik laimīgs, gribas visus samīļot!"

Viktora dzīve neesot bijusi viegla, bet par to viņš šoreiz negribot runāt. Toties ar prieku stāsta, kā sagaidījis Rīgā māsu un jaunāko māsasmeitu.

"Biju tik ļoti uztraucies, ka ziedu pušķis rokās trīcēja. Pa laikam atbalstījos pret sienu. Lai gan iepriekš redzējām viens otru datora ekrānā, baidījos, ka dzīvē viņas nepazīšu. Cilvēki iet garām, bet viņas neredzu. Minūtes vilkās kā stundas. Pirmo ieraudzīju māsasmeitu Maru. Beidzot! To tikšanās sajūsmu nevar izstāstīt. Aizbraucām uz Jelgavu pie radiem. Satikāmies ar vecāko māsu. Tur mūs sagaidīja kā kāzās – ļaudis ar dāvanām, apsveikumiem, laba vēlējumiem. Tik sirsnīgi un aizkustinoši! Es nezināju, ka man ir tik mīļi radinieki."

Tamāra, Viktors un viņu kuplā radu saime ir bezgala pateicīgi Mārtiņam Ziebergam un apliecina, ka nekad neaizmirsīs viņa lomu šajā stāstā ar laimīgo rezultātu.

Nezaudējiet saikni ar saviem tuviniekiem, bet ja nu tā ir noticis, meklējiet tos! "Nezaudējiet cerību!" mudina Mārtiņš, bet mēs varam būt pateicīgi, ka starp mums ir tāds eņģelis, kurš palīdz atgūt zaudēto un nesavtīgi dāvā laimi līdzcilvēkiem.

Par Mārtiņu un viņa labajiem darbiem lasi šeit. Arī "Cālis" ir bijis prieks iepazīties ar cilvēku, kurš palīdz atrasties un atkal satikties tiem, kuri kādreiz viens otram pazaudējušies.

Mārtiņa Zieberga kontakti: martins.ziebergs@inbox.lv Tālr. 29923833