Mūķene, grēkāzis, delveris un citas disfunkcionālās lomas ģimenē  (2)

Aplūkosim dažas disfunkcionālo ģimeņu lomas, ar kurām savā grāmatā "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi" iepazīstina tās autori, psihoterapeiti Džons un Linda Frīli.

Darītājs dara daudz ko. Viņš nodrošina lielāko daļu vai pat visas ģimenes uzturēšanas vajadzības. Darītājs rūpējas, lai bērni būtu apģērbti un pabaroti. Viņš apmaksā rēķinus, gludina kreklus, gatavo pusdienas, ved bērnus uz sporta treniņiem un vijoļspēles nodarbībām. Darītājs strādā daudz. Taču disfunkcionālā ģimenē darītājam neatliek laika vai enerģijas nekam citam. Tāpēc darītājs vienmēr jūtas noguris, vientuļš, izmantots, aizmirsts un iztukšots. Taču darītājs gūst apmierinājumu no sekmēm savā darbā, un ģimene tieši vai netieši mudina darītāju turpināt iesākto. Un darītāja neveselīgā vainas izjūta vai pārspīlētā atbildības apziņa liek viņam to darīt.

Iespējas devējs rūpējas par audzināšanu un piederības izjūtu radīšanu ģimenē. Reizēm šis cilvēks ir arī darītājs, reizēm – ne. Iespējas devējam/palīgam/mīlētājam galvenais uzdevums ir panākt ģimenes locekļu kopābūšanu, lai saglabātu ģimenes kopību par katru cenu (arī izmantojot fizisku vardarbību), nogludinātu jebkādu neapmierinātību un pēc iespējas izvairītos no konfliktiem. Uzņemties šo lomu bieži motivē bailes no ģimenes pamešanas un bailes, ka pārējie ģimenes locekļi nespēs nostāties paši uz savām kājām.

Pazudušais bērns ģimenes disfunkcijas problēmas risina aizbēgdams. Taču savā ziņā šis bērns (vai vecāks) līdz ar to patiesībā rūpējas par ģimenes nošķirtības un autonomijas vajadzības apmierināšanu. Šis bērns daudz laika pavada savā istabā vai viens spēlējas mežā. Viņš vai viņa daudz laika pavada vienatnē, taču tā nav veselīga vienatne. Cilvēki, kuri uzņemas šo lomu, jūtas dziļi vientuļi.

Varonis ģimenei nodrošina pašcieņu. Viņš mācās par juristu un kļūst par starptautiski atzītu advokātu, taču patiesībā jūtas draņķīgi, jo viņa māsa ir psihiatriskajā slimnīcā, bet brālis nomiris no alkoholisma. Taču viņš tur ģimenes karogu visiem redzamā augstumā. Ģimene ar viņu lepojas, taču viņam par to dārgi jāmaksā ar savu labsajūtu.

Delveris bieži ir viens no jaunākajiem bērniem, kurš rūpējas par humora un atslodzes brīdi ģimenē. Viņš vai viņa mēdz jokot, izklaidēt ģimeni muļķojoties vai rotaļājoties, izkropļojot "prieka" izjūtu. Delverim par to jāmaksā ar nespēju izrādīt savas patiesās sāpes un izolētību, un viņš emocionālā ziņā neattīstās, līdz neuzsāk atlabšanas programmu.

Grēkāzis var izpaust visas ģimenes disfunkcijas un tādējādi uzņemties vainu un "sodu" par visu ģimeni. Viņš kļūst atkarīgs no narkotikām vai zog, kļūst par "melno avi", iesaistās kautiņos, ir seksuāli nevaldāms u.t.t. Ģimene tad var teikt: "Ja jaunākais brālis nebūtu tāds huligāns, mēs būtu laba ģimene". Viegli saprast, kāda cena jāmaksā pašam grēkāzim.

Šī loma ir īpaši spilgta emocionālās vardarbības izpausme. Šo vardarbību daudzi speciālisti sauc par emocionālo jeb apslēpto incestu. Bērniem šī loma patīk, jo tā viņi var tēlot ''mazo sievu/vīru'' vienam no sistēmas vecākiem, taču tad viņi vairs nespēj būt bērni. ''Šajā lomā viņus ievilina viens no vecākiem, kurš ir pārāk nobijies un disfunkcionāls, lai viņa vajadzības varētu apmierināt kāds cits pieaugušais. Tie no mums, kuriem piešķirta šī loma, parasti cieš no fiziskas un emocionālas vardarbības arī attiecībās, kas uzsāktas pieaugušo vecumā, jo bērnībā neesam iemācījušies likt citiem respektēt mūsu robežas.

Šis bērns izpauž ģimenes garīgumu, un viņam paredzēts kļūt par mācītāju, mūku, mūķeni vai rabīnu un neizrādīt savu seksualitāti. Bieži šīs gaidas nemaz netiek izteiktas. Vienīgi tiek doti mājieni un klusībā pastiprinātas un veicinātas cerības. Šo bērnu neapzināti mudina ticēt, ka viņam vai viņai kāda vērtība būs tikai tad, ja izpaudīs ģimenes garīgumu.

Varētu nosaukt vēl daudzas citas disfunkcionālas lomas, un daudzi no mums, augdami pilda dažādas lomas tādā kā lomu ''ciklā''. Pazudušais bērns var būt arī grēkāzis. Delveris vēlāk var kļūt par varoni, skaidro psihoterapeiti.

Cilvēki Frīliem bieži jautājot: ''Bet, vai tad šīs lomas nav arī veselīgās ģimenēs?'' Tad viņi vienmēr atbildot: ''Nē!'' Veselīgā ģimenē ir dažādi personību tipi. Jā, viens no tās locekļiem var būt kautrīgs, bet cits – stiprs vai runīgs. Jaunākie pētījumi norāda, ka tas ir saistīts ar ģimenes locekļu ģenētiskajām atšķirībām.

Bet, vai kautrība nenozīmē arī izolētību un vientulību? Vai veselīga ģimene var apmierināt visas kautrīga bērna vajadzības? Protams. Arī kautrīgs bērns var justies mīlēts un iederīgs, pieņemts un vērtīgs. Šāds bērns var pieļaut kļūdas, netiekot par tām vainots. Viņš var būt garīga persona. Viņš var izklaidēties. Vai tad kautrīgi cilvēki neizklaidējas?

Par disfunkcionālām šīs lomas sauc tieši tāpēc, ka tās ir lomas. Veselīga ģimene mūs neiesprosto vienā sīkā scenārijā. Ja ''kautrīgs cilvēks'' šad tad kļūst ''skaļš'', vai kāds viņu par to kauninās? Vai kāds teiks: ''Ei, mazais, tev jābūt klusam un kautrīgam. Tāpēc aizveries un klusē.'' Vai veselīga ģimene ko tādu nodarītu kautrīgam bērnam? Nekad! Tā dara tikai disfunkcionālās ģimenēs.

Avots: Džons un Linda Frīli "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi" (izd. Zvaigzne ABC).