No nabadzības nav jākaunas. Stāsts par dzīves kritumiem un kāpumiem mazpilsētā  (16)

Stāsts būs par sievieti, kura no regulāras sociālā dienesta klientes kā mazturīgā persona kļuvusi par patstāvīgi pelnošu sievu un mammu, kura nu jau vairākus gadus pati sniedz palīdzību citiem, kuri to gaida.

Ar Irinu mani iepazīstina meitenes, kā stāsta varone pati viņas sauc, no Saldus sociālā dienesta, kuras, gaidot kārtējā mācību gada tuvošanos, bija izsludinājušas akciju, lai palīdzētu piepildīt skolas somas Saldus un apkārtnē dzīvojošām ap 40 trūcīgajām ģimenēm. Irina ir pozitīvais piemērs, kura bija, bet nu vairs nav sociālā dienesta kliente, par to arī runājāmies ar viņu.

Irinai ir trīs lielas meitas, kuras jau labu laiku dzīvo savu dzīvi, ir mazbērni, bet toreiz, kad Irinai bija 40, viņai nopietni sašķobījās veselība. Situācija bija tik nopietna, ka Irina nokļuva slimnīcā, kur bija plānota operācija, jo ārsti bija atklājuši zarnās saaugumus.

"Iedomājieties, pārgriež vēderu, bet tur bērniņš – jau piektais mēnesis," par milzu pārsteigumu stāsta Irina. Bet, ja jau Dievs devis, tad tā tam arī būt, saka Irina, taču gan veselības, gan mazulīša dēļ sieviete strādāt nevarēja. Arī tad, kad mazajam dēlēnam bija jau trīs gadi, Irinai bija nepieciešama vēl viena operācija.

"Puika piedzima laikā, ar ķeizargrieziena operāciju. Sākumā svars viņam bija mazs. Sākums bija ļoti grūts, biju bez darba, tad vēl ar sociālo dienestu nesadarbojos, bet tad pati aizgāju, izrunājos, un meitenes bija tik pretimnākošas. Ja tu pats būsi labs, arī pret tevi tā izturēsies," ir pārliecināta Irina.

Tā kā Irina bija bez darba un pelnītājs bija tikai viens – vīrs, kuram arī nekāda dižā alga trenera amatā nav, bija jādodas uz sociālo dienestu, lai lūgtu palīdzību. "Es pati esmu psihologs, iesaistījos paralēli arī Latvijas Sarkanā Krusta darbībā, sāku nedaudz palīdzēt krīzē nonākušām ģimenēm. Un tā ir, pats palīdzi un pretim arī saņem palīdzību. Pats galvenais, ko gribu teikt – cilvēkam dota mute, lai runātu, tostarp, lai prasītu palīdzību, kad tā nepieciešama," uzsver Irina, nemitīgi slavējot savas pilsētas Sociālā dienesta meitenes. Irinai piedāvāts iziet kursus, lai kļūtu par ģimeņu asistenti.

"Tā es lēnām cēlos augšā un sāku strādāt ar ģimenēm. Protams, nesaukšu vārdā, bet tās bija tādas visai nelabvēlīgas ģimenes. Piemēram, pati mamma no pilnīgiem laukiem, nekārtīga, lai gan strādā kā zirgs, bet apkopt bērnus – nekādu iemaņu. Bet to viņai bija četri. Tad nu iesaistījos bērnu aprūpē, kopā ar krīzes centra darbiniekiem mācījām elementāras lietas," par sava darbiņa specifiku stāsta Irina.

Irinai pēdējie 10 gadi pavadīti kā pa kalniem – te augšā, te lejā, bet viss notiek, tagad jau esot labi. Pirms puisēna dzimšanas viņa strādājusi mežā, tad veselība un pārsteigums bērniņa izskatā liedza darīt šo darbu. Sadarbībā ar sociālo dienestu un Sarkano Krustu ik pa laikam Irina palīdz ar padomu krīzē nonākušām ģimenēm, bijis laiks, kad strādājusi arī par apkopēju skolā. "Bet laikam jau kādam īsti nepatiku, nācās šo darbiņu zaudēt. Bet ko es varu teikt – mūsdienu jaunieši ir tik forši, sirsnīgi, labsirdīgi, gudri. To es arī redzu pēc sava dēla draugiem, kuri nāk pie mums uz māju. Nu tādi bērni, ar viņiem taču visu ko var izrunāt! Nu laba ir tā mūsu jaunatne," uzskata Irina, pretēji daudzu citu viedoklim, ka bērni mūsdienās esot izlaisti, slinki un vēl kādi…

Tagad Irina strādā kapos. "Man paspīdēja ar darbiņu kapos. Tīru kapu kopiņas, esmu tā kā apsargs. Priekšniecība arī teica – būs svaigs gaiss, nervi nomierināsies. Un arī te, kapos, ir brīži, kad varu kādam palīdzēt, ar kādu tantiņu jāparunā, jāmierina, jāstiprina. Katrā darbiņā ar katru ir jāsadarbojas, bez tā jau nevar," stāsta Irina. Arī Irinas vīrs, paralēli trenera darbam, strādā kapos, bet tāpat jau ienākumi nav tādi, lai dzīvotu ar vērienu.

Irina atzīst, ka arī patlaban iztikšana ir visai grūta, lai gan nevar salīdzināt, kā bija toreiz, kad dzima puika un ģimene mitinājās deviņu kvadrātmetru dzīvoklītī. Tagad ģimenē ir automašīna, tiek īrēta māja, bet aldziņas jau tāpat – tā tik vien ir. "Pateikšu atklāti, ka es iepērku tikai nocenotos produktus, tāpat otrdienās izpētu, kurā veikalā darbojas atlaides uz to vai šo. Karbonādes paēdam algas dienā, un tas arī viss, līdz nākamajai," par savu ikdienu stāsta Irina. Un tā jau dzīvo ne tikai viņa, bet gan daudzi, jo daudzi.

Irinas puika šogad sāks mācības 5. klasē. Arī tas ģimenē ir liels slogs, jo līdz 4. klasei visu skolai nepieciešamo sagādāja pašvaldība – skola iepirka centralizēti un bijis jāsamaksā vien aptuveni trīs eiro.

Turpretim tagad dēlam kancelejas precēm vien iztērēti ap 70 eiro, bet vēl jau soma, apģērbs, apavi. "Kas tik tur mājturībā nav vajadzīgs, viss vēl jāpērk. Jau viena dzēšgumija cik maksā! Redzēsim, mums jau tuvu ir Lietuva, tur viss lētāk, varbūt būs jābrauc tur iepirkties. Kā tie mūsu vecāki skolai sagatavo savējos, kur ģimenē ir pa trim vai četriem bērniem? Nezinu. Tas nav iespējams. Un trūcīgo statusu jau dod tikai, ja patiešām tur tās naudas summas neštimmē, lai gan patiesībā, ir tik daudz ģimeņu, kurām palīdzība būtu nepieciešama. Bet mums tā sistēma nav īsti kārtībā, trūcīgais dabū visu, bet vajadzētu vēl kādus variantus izdomāt. Man jau daudz ir palīdzējušas arī lielās meitas, bet viņām taču pašām arī savi bērni," atzīst Irina.

Irina aprūpē paņēmusi arī savu māsu, kurai gan pašai ir seši bērni, bet dzīvo viņa pie Irinas. Māsa ir onkoloģijas paciente, strādāt nevar, tādēļ kādam jārūpējas arī par viņu. Un to dara Irina kopā ar savu ģimeni.

Mūsu sarunai noslēdzoties, Irina vēlas iedrošināt tās ģimenes, kurām tieši tagad ir krīzes periods: "Pats galvenais – ar paceltu galvu iet un prasīt, runāt. Jo neviens jau cilvēkā ielīst iekšā nevar, neviens nevar zināt, ka tev tā palīdzība vajadzīga, ja tu to nevienam neteiksi. Es ciest nevaru cilvēkus, kuri tikai iet un vaid, un čīkst, ierāvušies sevī. Nav jākaunas no nabadzības."