image (1)
Foto: Privātais arhīvs
Irina Vīnkalna savos 53 gados ir piedzīvojusi daudz – gan nabadzību, gan asaras, pārsteigumus, smieklus, laimi, mīlestību. Viņa kopā ar ģimeni dzīvo Kurzemes mazpilsētā – Saldū. Irina ir optimisma pilna, lai gan dzīvē bijuši arī ļoti smagi brīži, kad šķiet, ka izejas praktiski nav, un tomēr, kā viņa pati mūsu sarunas laikā uzsver vairākkārt: "No nabadzības nav jākaunas. Tāpēc cilvēkam ir dota mute, lai runātu, lai ietu un lūgtu palīdzību, nevis sevī tikai burkšķētu un vainotu visu pasauli."

Stāsts būs par sievieti, kura no regulāras sociālā dienesta klientes kā mazturīgā persona kļuvusi par patstāvīgi pelnošu sievu un mammu, kura nu jau vairākus gadus pati sniedz palīdzību citiem, kuri to gaida.

Ar Irinu mani iepazīstina meitenes, kā stāsta varone pati viņas sauc, no Saldus sociālā dienesta, kuras, gaidot kārtējā mācību gada tuvošanos, bija izsludinājušas akciju, lai palīdzētu piepildīt skolas somas Saldus un apkārtnē dzīvojošām ap 40 trūcīgajām ģimenēm. Irina ir pozitīvais piemērs, kura bija, bet nu vairs nav sociālā dienesta kliente, par to arī runājāmies ar viņu.

1. septembrisLasāmgabaliCilvēkstāsti

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit