Meitene apmulsusi smaida, pieturoties pie bērnu ratiņiem, kuros sēž ap gadu vecs mazulis. Apkārt jaunajai sievietei vairāki mantu maisi: "Es atvedu mantas," saka Madara, kad centra vadītāja jautājoši uz viņu skatās, jo vēl nebija paguvusi iepazīties ar jauno iemītnieci. Madaras stāstu es nezinu, toties dažu citu sieviešu skumjos dzīvesstāstus gan uzklausīju.
Pirmajam ģimenes krīzes centram apaļa jubileja – 10 gadi
26. augustā ar mazām svinībām ģimenes krīzes centrs "Mīlgrāvis" atzīmēs 10 gadu pastāvēšanas gadadienu. Centra pašreizējā vadītāja amatā ir piecus gadus, kuru laikā piedzīvots un pārdzīvots tik daudz, ka varbūt kāds to nepieredz visas dzīves laikā un pat nenojauš, ka starp mums dzīvo tik daudz sieviešu ar tik smagiem likteņiem. Un centrs ir tā vieta, kur sievietes krīzes situācijās saņem pirmo atbalstu, tur viņas var atgūties no pāridarījumiem, tur viņām iemāca to, ko sievietes neprot un sniedz palīdzīgu roku situācijas atrisināšanai, lai dzīvi sāktu no jauna, ar lielāku jaudu un cerībām.
Ģimenes krīzes centrs "Mīlgrāvis" ir pirmais centrs, kas paredzēts ģimenēm, pirms tam pastāvēja vien bērnu krīzes centri. Taču "Mīlgrāvī" var uzturēties mammas ar bērniem. Vīrieši gan ne, jo šis centrs ir salīdzinoši mazs un telpas, infrastruktūra nav paredzēta, ka tajā mitinātos arī vīrieši. Turklāt, kā norāda Margita, "ja te parādītos kāds vīrietis, iespējams, kurš pats cietis no sievietes vardarbības, mūsu klientēm iestātos vēl lielāks šoks, ja reiz viņas jau ir aizbēgušas no vīrieša varmākas". Vīriešiem ir pieejams cits krīzes centrs – "Burtnieks", tas ir lielāks un tajā ir iespējams pat izmitināt pilnās ģimenes. Turpretim "Mīlgrāvī" ir paredzētas 17 vietas klientēm un tajā strādā septiņi profesionāli darbinieki. Centrā ir piecas istabiņas, kurās vienlaikus dzīvo divas mammas ar bērniem, bet, ja vietas brīvas, pa vienai sievietei.
Centra darbības mērķis ir veicināt kritiskā situācijā nonākušās personas psiholoģiskās un sociālās stabilitātes atgūšanu. Krīzē nonākušās sievietes te var uzturēties trīs, izņēmuma gadījumos arī sešus mēnešus. Savu darbību centrs attīstījis ne tik daudz plašumā, kā iedziļinoties katras ģimenes, katras sievietes problēmsituācijas būtībā.
Centrs nodrošina arī ģimenes asistenta jeb "mamma mammai" pakalpojumus. Ģimenes asistenta pakalpojums sniedz personai atbalstu un apmācību sociālo prasmju apgūšanā, bērna aprūpē un audzināšanā, mājsaimniecības vadīšanā. Ģimenes asistents nedara ģimenes vietā. Viņš dara kopā ar ģimeni.
Kā šobrīd unikāla iespēja Latvijā ir "Mīlgrāvja" tā sauktais krīzes intervences pakalpojums, kur sociālais darbinieks, psihologs, jurists, narkologs un citi speciālisti risina situāciju, izbraucot pie ģimenes.
Vēl centrs "Mīlgrāvis" kā vienīgais Rīgā brīvprātīgi uzņēmies arī bezmaksas autiņbiksīšu un piena maisījumu izsniegšanu trūcīgajām jaunajām ģimenēm. Šis projekts tiek īstenots sadarbībā ar "Ziedot.lv". Kad viesojos centrā, mūsu sarunu ar vadītāju pārtrauc vairāki "ciemiņi", kuri par savu ierašanos paziņo, nospiežot durvju zvanu.
Tad Margita ņem īpašu sarakstu un dodas uz pagrabtelpām, kas gan vairāk līdzinās apdzīvotai mājvietai – izremontēts, silts, gaišs. Tur glabājas autiņbiksīšu un piena maisījumu iepakojumi. Vienu reizi dodos līdzi Margitai. Atnākusi pavisam jauna meitene, pēc saraksta tiek izsniegta lielā pamperu paka, piena maisījums, un vadītāja vaicā, vai viņi jau dabūjuši lelli. Nē, lelli neesot gan redzējuši. Meitenei tiek izsniegta milzu kaste un skaista lelle. Jaunā māmiņa knapi spēj satvert rokās visas mantas. Pirms tam viņa atnesusi četrus lielus maisus ar drēbītēm, kas meitiņai jau palikušas par mazu. Vēl pēc kādas pusstundas ierodas cita mamma, kura, kā stāsta Margita, tūliņ pat maisos atradusi savai meitiņai skaistu vestīti.
"Tā ir, mēs drēbes netirgojam, bet pieņemam ziedojumus, pašas mammas nes mantas, tad te mainās. Viņas jau vislabāk zina, ka citam var noderēt jebkas, kas pašam vairs nav vajadzīgs," norāda Margita. Arī tad, kad dodos prom, pie durvīm atnācis vēl kāds vīrietis, kuram izziņas par trūcīgā statusu neesot līdzi, bet sociālā darbiniece pa tālruni teikusi, lai atnākot, iedošot mazajam pamperus. Un tā ir centra ikdiena, ik pēc laiciņa kāds atnāk un lūdz, lai dotos mājās priecīgākā noskaņojumā, zinot, ka mazulim kādu laiku dupsis būs sauss un viņš būs paēdis.
Kas ir centra klientes
Margita Kalniņa-Laksa apliecina, ka centra klientu skaits arvien pieaug un ģimenes krīžu cēloņi dažādojas, kas liecina gan par problēmas dziļumu sabiedrībā, gan arī to, ka arvien vairāk cilvēku uzzina par šādu iespēju. Kopumā 10 gados palīdzība sniegta aptuveni 600 cilvēkiem.
Kad viesojos centrā, tur pagaidu mājvietu jeb drošības saliņu bija radušas septiņas dažādu tautību sievietes, tostarp viena mamma ar mazuli, kura Latvijā ieceļojusi no trešajām valstīm. Dažas mammas centrā dzīvo ar diviem, dažas ar vienu bērnu, turklāt dažādu vecumu – no vienas nedēļas līdz pat pusaudžu vecumam. Visaktīvākie ir brālis ar māsu, kuriem gadu starpība ir ļoti maza, abi pat vēl kārtīgi nerunā, bet vadītājai ik pa brīdim atskrien un paziņo: "Zvana pie durvīm!". Šie bērniņi, pēc Margitas stāstītā, drīz ar mammu došoties patstāvīgā dzīvē, esot atrasts dzīvoklītis.
Viņas, sievietes, kuras meklējušas un atradušas patvērumu "Mīlgrāvī", bieži ir vardarbības, cilvēktirdzniecības upuri, no saimnieka mājām izliktas un palikušas bez pajumtes. Krīzes centrā nenonāk izglītotas, bet, iespējams, no vardarbības cietušās, viņām ir citas iespējas atrast palīdzību. Šajā centrā, pēc vadītājas teiktā, lielākajai daļai sieviešu ir plašs spektrs ar smagām slimībām, tostarp HIV, izglītības līmenis ir ļoti zems. Pirms ierašanās centrā sievietēm tiek lūgta izziņa par to, ka viņas neslimo ar tuberkulozi, par pārējām slimībām īpašas izziņas netiek prasītas, jo tās nevar iegūt ikdienas komunicēšanās ceļā.
Margita stāsta, ka ir gadījumi, kad sievietes ieradušās tik sasistas, ka visa seja zila, sapampusi. Bieži vien sievietes cieš no partnera vardarbības, baidās vērsties policijā, jo varmāka taču draud. "Ja viņas zina, ka šeit neviens viņas nevar aizsniegt, tad ir daudz drošāk. Pirmajā laikā ar sievietēm strādā psihologs, lai stabilizētu viņu emocionālo stāvokli, bet pēc tam jau sociālais darbinieks sāk risināt konkrēto problēmu, katrai no klientēm nosakot savu uzdevumu, kas un cik ilgā laikā jāpaveic. Vai tie ir kādi dokumenti, kas jānokārto, uzturlīdzekļu piedzīšana, vai jāpalīdz šķiršanās procesā, jāiesniedz policijā iesniegums par fizisku vardarbību, jāatrod dzīvoklis… katrai jau sava situācija. Ja gadījums nopietnāks, iesaistām policiju un tiesu," skaidro Margita.
Pietiekami daudz sieviešu krīzes centrā nonāk jau grūtniecības laikā. Arī viņām šeit ir iespēja patverties, tad tiek palīdzēts sagatavoties dzemdībām, sagaidīt mazuli, atgūties un domāt, kā risināt problēmu. Galvenais, par ko cīnās šajā krīzes centrā, – lai mātes netiktu šķirtas no bērniem.
Pelmeņiem un gatavajām frikadelēm – nē
Apburtais loks jeb paaudžu nolemtība
Annas stāsts
Liānas stāsts
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
