Kā darbojas garīgā taisnošana? 'Orākuls' pārbauda uz savas ādas  (2)

Katram no mums, trijiem pacientiem, ir savas veselības problēmas – Ievai (26) mugurkauls deformēts jau kopš dzimšanas, Viesturam (17) bijusi smaga kājas trauma un ir aizdomas uz endokrinoloģiskām problēmām, savukārt man pašai magnētiskā rezonanse brīdina par dažu skriemeļu deformāciju. Ek, un arī svars manos 45 gados tā kā varētu būt mazāks, ja godīgi...

Nav manīts, ka Vilnis ar savām zināšanām un spējām kaut kur reklamētos: vieni pacienti ceļu pie Viļņa atrod paši, citus atsūta draugi. Vienu atsūtījusi šuvēja – tik šķībam neko jēdzīgu nevarot uzšūt... Kamēr iekārtojamies nelielajā telpiņā, Vilnim pamanās piezvanīt kāda kliente, kundzīte cienījamos gados – lai dziednieks viņai glupumu noņemot. Kamēr abi mēģina sabīdīt laikus, izrādās – glupums esot jau noņēmies, paldies! Norakšot kartupeļus un tik un tā atbraukšot.

Ko no šā seansa gaidīt? Vilnis stāsta – daži uzreiz jūtot, ka sāpes pāriet, citi – pēc 21 dienas vai mēneša. Biolaukā izmaiņas notiek ātri, bet fiziskajam ķermenim nepieciešams laiks, lai pārkārtotos. Kaut ko jau varot ātri pamainīt, taču bez dievišķās kārtības atjaunošanas tas nestrādājot ilgi – pacientā jāpaver mīlestība un gaisma.

Dažkārt garīgajiem taisnotajiem tiekot pārmests, ka viņi pacientu vietā atrisina kādus karmas mezglus. Vilnis nepiekrīt: "Mēs jau neesam Mihauzeni, paši sevi aiz matiem no purva izcelt nevaram. Vajadzīgs impulss, atbalsts no malas! Jeb vienkāršāk – lai ietu, ir nepieciešams pamats zem kājām."

Pirmais uz kušetes nonāk Viesturs. Vispirms Vilnis izmēra viņa kāju garumu guļus un sēdus, savelk svītras uz papēžiem abos stāvokļos un nofotografē. Jā, patiesi, kāju garums atšķiras, un tas ir katram redzams!

Tad dziednieks nostājas kājgalī, un taisnošanas process sākas. Tas notiek bez fiziska kontakta, no malas raugoties, šķiet, ka Vilnis sakoncentrē enerģiju plaukstās un tad raida to pacientam. Taisnošana pie pēdām ir neilga – uz sajūtu minūtes piecas. Viesturs apgalvo, ka neko nejūt.

Pēc tam Vilnis apsēžas galvgalī, un darbs turpinās turpat vai stundu. Dažbrīd rokas uz galvas, dažbrīd – kakla rajonā, uz vairogdziedzera. Viesturs guļ, Vilnis koncentrējas. Viens Dievs to zina, kādi procesi risinās enerģētiskajā un anatomiskajā līmenī.

Konkrētajā gadījumā vielmaiņas problēmas cēloni Vilnis saskata bailēs un atgādina, ka pašam būs jāstrādā – daudz vairāk jākustas, jāpārskata, kad, ko un, galvenais, – kāpēc ēd. Jāēd, lai būtu spēks, lai iekustinātu vielmaiņu! Ēdiens ir jāuzstrāvo ar konkrētu nolūku, kas pašam nāk par labu. (Bet Viesturs guļ tik mierīgi un paļāvīgi... Domāju, ka šis viedais teksts paiet garām viņa ausīm.)
Vēlāk Vilnis pieceļas un strādā stāvus: viena roka uz pakauša, otra – uz saules pinuma, tad – uz sirds, pa visiem dziedzeriem noiet.

Visilgāk viņš uzkavējas pie Viestura kājām, kur bijusi smaga trauma, kuras sekas jūtamas vēl tagad. Viņš fokusējas uz plaukstām un raida enerģiju tālāk Viesturam. Tad atgriežas galvgalī, strādā ar trešo aci, ar maņu orgāniem, sirdi, limfmezgliem padusēs. Pagājusi jau stunda.

Beidzot Viesturs tiek pamodināts. Lai pārbaudot, vai viss kustas! Kustas. Pats atzīst – sajūta tāda, it kā būtu piedzimis no jauna, pat acis nākas "pārkalibrēt". Lai pirmoreiz veiktu kādu kustību, pie tās it kā jāpierod. Bet kopumā esot labi!

Pienākusi mana kārta. Galva tāda "pūkaina" – nez, kā būs pēc tam?

Izrādās – manu kāju garums guļus un sēdus stāvoklī atšķiras par 1,5 cm. Tas neesot nekas īpašs, bet mana galvenā problēma ir mugura, kura smeldz nu jau vairāk nekā gadu, un svars, kurš nāk un nāk klāt. Kā astroloģei man ir saprotami astroloģiskie faktori, kas to pēdējā gada laikā ietekmē, bet Vilnis min, ka svars var ātri un neapturami uzkāpt arī no skumjām – pēc šķiršanās ar mīļoto, piemēram, vai no attiecību sarežģījumiem.

Seanss norit līdzīgi kā pirmā "trusīša" gadījumā. Kad Vilnis raida enerģiju, ir tāda sajūta, it kā manī būtu iegriezta kreisā vītne. Kāpēc vītne un kāpēc kreisā – nejautājiet. Bet sajūta ir pārliecinoša.
Es neaizmiegu ne uz mirkli, kaut arī fonā skanošais Devas Premal mantras dziedājums velk uz snaudu. Kasās kaklā (bet es taču pirms seansa neklepoju!). Kad sarunājamies pēc seansa, kakls ir "aizgājis ciet" arī Vilnim. Tā vaina laikam ir nopietnāka, nekā man šķita.

Vilnis pukojas, ka es neļaujoties, kontrolējot procesu. Pašai tā vis nešķiet. Viļņa rokas ir siltas, pieskārieni nomierina. Ķermeņa struktūra kļūst it kā mīkstāka, taču augstāk par kaklu enerģijas "vītne" neaiziet, vismaz tā es jūtu. Vēlāk Vilnis apstiprina – brīvi neesot plūdusi, bijis jādzen ar dzīšanu.
Pēc seansa esot jābūt tā, ka pacients viss tik jauks, ka gribas samīļot, Vilnis skaidro. Tad esot jūtams, ka process noticis. Ar Viesturu tā arī esot bijis, bet es Vilnim nepatīkot – neesot līdz galam. Kāpēc es neļaujoties? – Un kam tad jāļaujas? – Dziedināšanai, dzīvei, visam! Es mēģinot pati vadīt. Vai es neesot seansa laikā skaitījusi dainas vai mantras? Nē, klusībā dziedāju līdzi Devai. Lai nu kā, manā gadījumā ar šo vienu seansu neesot gana, secina dziednieks, un pašai ir līdzīga sajūta.

Vēl Vilnis secina, ka man ir sabiezējums uz skausta (nez – enerģētisks vai fizisks?) – es esot kaut kam ļoti pieķērusies, varbūt kādam mirušajam? Par skaustu man arī citi sastaptie dziednieki ir minējuši, tāpēc saausos. Tētim? Nē, tētim ne, tas nevibrē. Inguna, Aija, Zanda, vecmāmiņa... saucu mīļu aizgājēju rindu. Jā, tur gan kaut kas vibrē. Esot pareizticīgo baznīcā jāuzliek svecīte par katru, jāatlaiž. Tā arī jāpasaka – es tevi tagad atlaižu. To gan es varētu izdarīt!

Ievas gadījums ir vissarežģītākais – kāju garums atšķiras par 2,5 cm, gūžu asimetrija redzama arī bez Viļņa garā lineāla. Mugura sāp pie katras lielākas slodzes, un speciālie vingrojumi līdz šim diemžēl nav īpašu efektu devuši. Viņai ir trakoti sāpīga pieredze ar manuālajiem terapeitiem, tiem, ko tautā mēdz dēvēt par kaulu lauzējiem, tāpēc baža.

Vilnis atzīmē, ka Ieva esot netradicionāls gadījums – latviešiem parasti šķībums ir uz otru pusi. Tādus bērnus viņš saucot par mēnestiņiem, kuri jau kopš bērnības šķībi sēž. Vai ar garīgo taisnošanu var salikt pa vietām arī šādu savērptu muguriņu? Nekādus pārsteidzīgus solījumus Vilnis nedod – jāstrādā būšot vairākkārt. Turklāt garīgais dziednieks nedrīkst dot izveseļošanās solījumus, jo pašdziedinošie spēki darbojas katram citādi. Bet mēģināts nudien nav zaudēts!

Arī Ieva seansa laikā guļ pavisam mierīgi un elpo kā aizmidzis cilvēks, nemana pat Lauras fotoaparāta klikšķus. Tas nav gluži miegs, bet īpašs smadzeņu darbības stāvoklis, kad visvieglāk piekļūt pacienta zemapziņai, skaidro Vilnis. Kamēr Ieva guļ ar vieglu smaidu uz lūpām, Vilnis strādā, un izskatās, ka viņam neiet viegli.

"Kā Ievas māmiņai vārdā?" dziednieks pēkšņi jautā. Uzzinājis vārdu, viņš darbojas tālāk. Pēcāk uzzinām, ka strādājis ar prenatālo periodu, problēmas sakne esot rodama vēl pirms piedzimšanas.
Vienubrīd dziednieks man palūdz pārsēsties citur, lai esmu viņa redzeslokā. Jau sabīstos, ka esmu kaut kā patraucējusi, bet Vilnis paskaidro, ka pie viena esot padarbojies arī ar mani, un šim nolūkam viņam bijis mani jāredz. Uff, paldies Dievam, ka neesmu neko izjaukusi!

Kad stunda apritējusi, Vilnis klusi aicina Ievu mosties – izstaipīties kā slinkam kaķim no rīta. Kāda pašsajūta? Ir viegli, saka samiegojusies Ieva. Atkārtotie mērījumi rāda, ka gūžas ieņēmušas daudz pareizāku stāvokli. Mugurkauls mazliet taisnāks ir, taču joprojām "aizstumts pa labi". Nu, mēs jau arī negaidījām acumirklīgu izdziedināšanos! Vilnis dod mājienu, ka pie fizioterapeites gan būtu jāaiziet – pie tādas, kura tiešām saprot, ko dara. Un jāpadarbojas pašai līdz nākamajam seansam.

Pirms atvadām uzjautāju, ko dziednieks īsti dara, kad koncentrējas? Skaita kādus īpašus vārdus? Stunda ir ilgs laiks – kā viņam izdodas noturēt uzmanību? To laikam nav viegli paskaidrot – nē, vārdojumus viņš neskaitot, fokusējot enerģiju, koncentrējoties uz elpošanu – izelpojot caur plaukstām. Dažkārt viņš izmantojot simbolus vai lūgšanu "Dievs, palīdzi palīdzēt pacientam vispiemērotākajā veidā".

Pēc vairāk nekā 24 dienām Viesturs savu stāvokli raksturo kā apmierinošu. Process iestartēts, bet kājas sakarā par rezultātu vēl nav bijis iespējas pārliecināties. Ēstgriba gan jūtami mazinājusies – pat par trešdaļu. Gan jau vairogdziedzeris arī pārorientēsies, organiskā ķīmija ir sarežģīta, optimistiski secina Viesturs.

Atzīšos, no mīļajiem aizgājējiem neesmu atvadījusies. Taču mugura krietnu laiku par sevi neatgādināja itin nemaz – līdz kādai konfliktsituācijai. Lūk, tev arī mācība, – teica Vilnis. Jā, top skaidrāks, ka emociju ietekmi uz fizisko stāvokli nedrīkst novērtēt par zemu. Toties svars ir izkustējies uz sarukšanas pusi!

Ievas gadījumā par rezultātu spriest vēl pāragri. Visspilgtāk viņa atceras Viļņa siltās rokas – kolīdz viņš tās noņēmis no pleciem, tā Ievai kļuvis vēsi. Taču kopumā sajūtas pēc seansa viņa raksturo kā vieglas un labas.