Vispirmām kārtām, lepnība izpaužas kā savas bezgrēcības un taisnības apziņa, vēlme kritizēt, vainot un apspriest citus. Šādi cilvēki apzināti meklē citos nepilnības un domās viņus soda, turklāt – darot to ar naidu un dusmām. Nevēlēšanās atzīt, ka arī tev piemīt trūkumi, liecina par dvēseles problēmām un lepnību.
Sava svarīguma sajūta bieži vien ir slēpts žēlums pret sevi. Ja cilvēks jūtas nelaimīgs un baidās no visas pasaules, viņš sevi mēģina pasargāt, cenšoties tai parādīt savu pārākumu un nozīmīgumu. Šādi cilvēki koncentrējas tikai uz sevi, pieņemot tirāna vai upura lomu. Rezultātā tiek zaudēts dzīves līdzsvars un disciplīna.
Ir cilvēki, kas sevi uzskata par neveiksminiekiem, kas ne uz ko nav spējīgi. Ieraugot kādu, ko uzskata par augstāku, viņi gatavi krist ceļos viņa priekšā, taču, ieraugot kādu zemāku par sevi, spiež viņu pret sevi izturēties tieši tāpat. Lepnīgs cilvēks var sākt arī slavināt savas labās īpašības, jo viņam ir mazvērtības komplekss, tādēļ vienkārši nepieciešams apkārtējo uzmundrinājums. Lepnīgiem ļaudīm rodas vēlme iegūt slavu, cieņu un pagodinājumu, tādēļ viņi sev "pieraksta" arī citu cilvēku darbus un nopelnus, taču tāpat viņiem vajadzīgi arī savi elki.
Sava svarīguma izrādīšanas pamatā var būt arī viedoklis, ka "pasaule bez manis nespēj pastāvēt". Šādiem cilvēkiem šķiet, ka tas, ar ko nodarbojas viņi, ir svarīgāks par citu veikumu. Viņi uzskata, ka tikai no viņiem viss ir atkarīgs un ka uz viņiem balstās pasaule, darbs un ģimene. Ir ļoti būtiski atšķirt šo robežu starp atbildības sajūtu un personisko svarīgumu!
Ja cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir ļoti svarīga persona, tas viņam dod iemeslu bieži vien skaisties gan dažādu iemeslu dēļ, gan vispār bez iemesla. Ja kaut kas notiek ne tā, kā plānots, viņš var vienkārši aiziet. Lai arī viņiem liekas, ka tā viņi parāda savu rakstura stingrību, patiesībā tā viņi demonstrē savu vājumu.
Sava svarīguma apziņa veicina vēl kādu problēmu – cilvēks sāk koncentrēties uz to, ko citi par viņu domā un runā. Viņš ieciklējas uz savām problēmām, parādās narcisisma un patmīlības iezīmes. Jebkura konkurence lepnajos rada spriedzi, agresiju un neapzinātu vēlmi pazemot pretinieku.
Par lepnību liecina arī nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām un citiem cilvēkiem nezināmu vārdu lietošana, ko visbiežāk izmanto augsti izglītoti cilvēki. Tāpat lietā tiek likta dzēlība, ļauni joki, indīgas piezīmes un pat rupjības.
Ja cilvēks jūtas pārāks par citiem, ir augstprātīgs, viņš citus cilvēkus sāk uzskatīt par zemākiem. Taču lepnība var izpausties arī kā aizbildnieciska attieksme pret kādu. Parasti šie ļaudis par palīdzēšanu prasa pateicību un cieņu. Tieši no viņiem var dzirdēt tādas frāzes kā "tev jābūt man pateicīgam" u.tml. Savukārt paši viņi neļaus sev palīdzēt, jo baidās, ka ar augļiem būs jādalās. Turklāt viņi ir viegli aizvainojami, nevēlas nevienam pateikties vai piedot.
Jābrīdina arī, ka šādi cilvēki var negodīgi izturēties gan pret sevi, gan citiem. Viņi var neizpildīt savus solījumus, speciāli maldināt cilvēkus un melot! Ar savu izturēšanos viņi ne vien atņem sev daļu dzīves enerģijas, bet spēj arī krietni vien pabojāt citu dzīves.
Rakstā izmantoti materiāli no psihoterapeita, psihologa un homeopāta Valērija Siņeļņikova grāmatas "Dzīves formula. Kā iegūt dzīvības spēku"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
