Zinātnieks: šūpulim ir izšķiroša nozīme bērna attīstībā  (1)

Deviņi mēneši pirms dzimšanas bērna attīstībā ir daudz ilgāks ģenētiskais laiks neka visa atlikusī dzīve. Šajā laikā taču no divām šūnām izveidojas mazs cilvēciņš! Šķidrumā bērns atrodas gandrīz bezsvara stāvoklī, no kura pēkšņi tiek "iesviests" milzīga gravitācijas spiediena vidē un ritmā. Tieši tādēļ tikko dzimušiem mazuļiem raksturīgs paaugstināts muskuļu tonuss un saraustītas kustības. To var novērst tikai, saskaņojot ķermeņa ritmus ar zemes (gravitācijas) ritmiem. Taču tam, savukārt, ir nepieciešams ilgs laiks un palīdzīga roka.

Piekaramais šūpulītis pārvērš statistiskās gravitācijas spiediena vektoru aijājošā viļņveida gravitācijas ritmā. Šūpošanas procesa laikā mazulis ritmiskā režīmā izbauda savdabīgus bezsvara mirkļus (kad šūpulītis sasniedz makimalo augstumu un uz mirkli it kā sastingst) un spēcīgākus gravitācijas iedarbības mirkļus (kad šūpulītis atrodas zemākajā punktā). Tādējādi ar šūpuļa palīdzību vienvirziena gravitācijas spiediena vektors kļūst par zemes apstākļiem adaptīvu gravitācijas vilni.

Visa cilvēka dzīve ir savstarpēji saistītu un sinhronizētu algoritmu hierarhija: no ļoti augstiem ģenētiskajiem ritmiem līdz ļoti zemām apzinātām brīvām darbībām. Piekārtais šūpulis ir īpaša tehnoloģija, absolūti nepieciešama efektīvai un netraumatiskai bērna ieiešanai un adaptēšanai zemes gravitācijas vidē, kā arī dzīves gravitācijas ritmu iedarbināšanai.

20. gadsimta astoņdesmitajos gados PSRS tika veikts eksperiments, kura laikā viena grupa māšu audzināja mazuļus šūpulītī, bet otra – parastās gultiņās. Pirmās grupas mazuļi labāk gulēja, mazāk raudāja un labāk zīda. Viņiem ātrāk sāka vājināties muskuļu spraigums un muskuļu konvulsijas. Šiem bērniem acis drīzāk sāka fiksēt objektus, un līdz ar to ātrāk parādījās tas, ko mēs mēdzam dēvēt par saprātīgu skatienu. Vidēji divus, trīs mēnešus agrāk viņi sāka izdot artikulētas skaņas, retāk bija sasaistīti un bailīgi. Aptuveni pusotru, divus mēnešus agrāk sāka celties kājās un staigāt.

Iekšējā gravitācijas ritma formēšanās nenozīmē tikai iekšējo veģetatīvo ritmu formēšanos, bet arī garīgo noturību un spēju pretoties dažādiem nelabvēlīgiem ārējās vides faktoriem. Šūpulīša labvēlīga ietekme tika novērota teju visos ontoģenēzes etapos. Rakstudarbu laikā viņi nesasprindzinājās un mazāk liecās pār burtnīcām, arī rokraksts, zīmējumi bija skaidrāki, muzikālā dzirde labāk attīstīta, runa brīvāka un loģiskāka, stresa noturība – augstāka.

Šādu šūpulīšu izzušana no mūsu sadzīves ir novedusi pie bērnu pazeminātām koordinācijas spējām, funkcionālajām (sirds un asinsvadu, elpošanas, kuņģa un zarnu trakta u.c.) iespējām un psihiskā potenciāla pazemināšanās.

Savukārt šūpuļdziesma ir tas dvēseles spēks, kura mazuli izrauj no instinktīvajām bailēm un ieaijā skanīgajā mātes mīlestībā. Šūpuļdziesmu vārdi ir vienīgie, kas pilnībā savieno tēla garu un mīlestības būtību. Zinātniskie pētījumi parādīja, ka to bērnu vidū, kuriem mātes nav dziedājušas, bailes un agresija ir četras reizes augstāka nekā tiem, kuriem kaut retumis šūpuļdziesmas ir dziedātas. Bet bailes ir viens no visspēcīgākajiem dzīvnieciskajiem instinktiem, ar kuru ir saistīti arī visi pārējie instinkti! Bez šīm dziesmām (vēlams, šūpuļa sūpošanas ritmā) bērns nespēs pilnībā kļūt par garīgu un dvēselisku būtni, brīvu no bailēm un psiholoģiskiem kompleksiem.

Mūsdienās šīs dziesmas bieži tiek ierakstītas elektroniskajos datu nesējos – profesionāli izpildītas, taču ne mātes balsī. Šādi ieraksti vispirmām kārtām paredzēti esošajām un topošajām māmiņām, taču ne viņu mazuļiem. Protams, tās var izmantot pirmsskolas mācību iestāžu nodarbībās, bāreņiem un citiem bērniem, kam liegts mātes tuvums. Bet bērniem tikpat lielā mērā kā gaiss un mātes piens ir nepieciešama arī šūpuļdziesma, ko atskaņo mātes mīlestības pilna sirds.

Vēlreiz atgādināsim – pirmajos deviņos mēnešos pirms dzimšanas mātes balss ir vienīgā tuvā un pazīstamā, tikai tā spēj bērnam nodot mīlestību, aizsargātības un laimes sajūtas. Tieši tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ tik svarīga ir tieši mātes dziedātā dziesma.

Daudzas jaunās māmiņas saka – ka gan es dziedāšu, ja nezinu ne vārdus, ne melodijas... Tas arī rada bērna un mātes atsvešinātību jau agrā bērnībā. Diemžēl. Jau kops pagajušā gadsimta 70.-to gadu beigām šie zinātnieki iesaka arī meitenes audzināt atsevišķi no zēniem – tanki, šaujamie un mašīnas nav savietojamas ar lellēm un sūpuļdziesmām. Lai meitenes kopā ar māmiņām, vecmāmiņām un audzinātājām savām rokām gatavo mīkstas lelles, pašas sacer tām šūpuļdziesmas un bieži tās dzied jau no mazotnes!

Pieredze rāda, ka pastāvīga maiga meiteņu saskare ar mīkstām, rokām darinātām lellēm un dziedāšana ir pamatsolis ceļā uz mātes jūtām tā sauktajā ekstrasensorajā etapā – primāro sajūtu transformācijas un sapratnes fāzē.

Tās mātes, kuras pāragri liedz bērniem savu mīlestību, pienu, dziesmas un mīļus vārdus, par to dārgi maksās. Jo ātrāk mēs sāksim 4–6 gadus vecām meitenēm dziedāt šūpuļdziesmas, jo mīļākas, maigākas un mīlošākas mātes mēs saņemsim nākotnē.