Gara atmoda: septiņi soļi, lai atbrīvotos no svešu viedokļu ietekmes

Šajā rakstā ar vārdu "atmoda" apzīmēta atkarības mazināšana no citu cilvēku viedokļiem, atmiņām, bērnības traumām un tamlīdzīgiem traucēkļiem.

Mūsu iekšējo balsi apklusināt sāk jau pašā bērnībā, turklāt to visvairāk dara tie, kuri mūs mīl. Kā teicis Ošo, "vecāki, skolotāji, mācītāji un sabiedrības vadītāji ir lielākie ienaidnieki ikvienam cilvēkam, kurš piedzimis šajā pasaulē. Paši neapzinoties, ko dara, šie vadoņi novērš tevi no tevis paša. [..] Tu vari izpelnīties cieņu un godu – bet tikai tad, ja ievērosi visus likumus, ko noteikuši citi. Ja spēsi kļūt par liekuli, būsi cienījams sabiedrības loceklis. Turpretī, ja gribēsi būt patiess, godīgs un neviltots, ja uzstāsi uz to, ka būsi tu pats, sabiedrība tevi nosodīs."

Šie viedokļi mūs attur no mums pašiem. Pat reliģija mūs aicina būt labākiem, spiežot uz Jēzus piemēra. Taču nevienam kristietim nav jābūt kā Jēzum, jo viņi nav Jēzus. Katram ir pašam jāsaprot, kā kļūt labākam. Sev, nevis citiem. Šis ir atlaišanas un vienlaikus arī atgriešanās ceļojums.

Bieži vien cilvēki sāk domāt par garīgām lietām, kad nonākuši visdrūmākajā dzīves punktā, tāpēc parasti ceļojuma sākumu pavada tādas emocijas kā skumjas, bailes, dusmas vai vientulība. Mēs kļūstam vienaldzīgi, zaudējam interesi par apkārt notiekošo, uzskatot, ka viss iepriekš darītais ir kļūda. Kad nonākam viszemākajā punktā, mums atliek tikai viena iespēja – sevi izmainīt.

Šis solis piespiež nepadoties. Tieši tas, kā mums nav (mīlestība, aizraušanās vai piepildījums), kļūst par motivējošo faktoru cīnīties. Ir tiesa, ka katrā no mums ir daļa Augstākā – vai mēs to saucam par Dievu, Allāhu vai vēl kā citādi. Turklāt – nevis kaut kur ārpusē, bet dziļi mūsos – tur, kur nav citu cilvēku domu un uzskatu.

Mēs esam tas, kam ticam, taču – kam ticam mēs, un kam mums liek ticēt citi?

Ticēt, ka viss sakārtosies vislabākajā veidā, kad nekas par to neliecina, ir īpaši nepieciešams solis atmodas procesā. Tas ir biedējoši, jo prasa milzu paļāvību. Neziņa par to, cik garš ir šis tunelis un vai jebkad redzēsim gaismu tā galā, liek baidīties spert nākamo soli.

Šis solis ietver daudz baiļu no pārmaiņām. Lai kā nepatiktu to atzīt, mēs baidāmies no pārmaiņām, pat no pozitīvām. Tāpēc bieži izvēlamies palikt attiecībās un sfērās, no kā labumu negūstam. Mēs iestāstām sev, ka esam tajās ieguldījuši pārāk daudz, tāpēc jēga kaut ko mainīt ir tikai tad, ja pozitīvi uzlabojumi ir garantēti. Tieši šis uzskats mēdz cilvēkus turēt slazdā pat gadu desmitiem.

Viss dzīvē rada enerģijas apmaiņu. Atsakoties mainīties, mēs bloķējam enerģijas plūsmu, radot arī dzīvības enerģijas trūkumu sevī. Un, lai iegūtu enerģiju, jāatjauno tās plūsma. Ir jāmainās.

Mēs esam mainīgi, un dzīve ir mainīga. Viena gada laikā 98% subatomiskā līmeņa daļiņas mūsu ķermeņos nomainās, taču mēs turpinām pieturēties pie saviem uzskatiem... Un līdz ar mūsu uzskatiem pie mums "paliek" arī mūsu vecā, iztērētā enerģija.

Lai pamostos, ir jāuzticas, jāiemācās paļauties uz iekšējo balsi. Diemžēl mēs apšaubām savu radošo spēku, tāpēc baidāmies kaut ko mainīt: ja nu izdomājam ko tādu, kas nemaz nesakrīt ar šīs pasaules uzskatiem? Taču sākumā visi nosodīja gan uzskatu, ka Zeme ir apaļa, gan, ka tā riņķo ap Sauli. Tas, ka citi kaut ko nesaprot vai nezina, nemaz nenozīmē, ka tas ir nepareizs. Mēs nespēsim būt laimīgi, aizstāvot uzskatus, kuriem paši patiesi neticam.

Rodas jautājums – kā manas bailes attur mani no tādas dzīves, kādu es vēlos?

Emocijas ir mūsu spēcīgākais iekšējais dzinējs jaunu lietu sākšanai. Mēs iedalām emocijas pozitīvās un negatīvās, pieņemamās un nepieņemamās tāpēc, ka esam raduši pievienot tādu kā šablonu visām neierastajām emocijām. Mums ir jāieklausās savās emocijās, "neklasificējot" tās. Jāmēģina saprast, ko emocijas cenšas mums pateikt.

Nākas jautāt – kā pārvarēt savas emocijas?

Liels emociju, notikumu, izvēļu un darbību spektrs mums liekas nepieņemams. Taču nevar atbrīvoties no tā, ko neesi pieņēmis! Kad saprotam savas emocijas, beidzot sāk noskaidroties, kādas domas, sabiedrību un pieredzi gribam un spējam izvēlēties.

Ap šo laiku mūs sāk nosodīt par to, ka esam citādi, jo sāk parādīties atmodas pirmie rezultāti. Pakāpeniski zaudējam interesi par to, ko padomās citi, tomēr reizēm vēl vēlamies pārliecināt citus veikt šo atmodas ceļu.

Ir svarīgi saprast, ka atmodas ceļojums ir ceļojums, kurā dvēseles atceras savu patieso Augstākā doto būtību, kas katram ir citāda. Tāpēc, pat ja dažiem no mums ir dota iespēja dalīt dažus dzīves notikumus (vai pat lielāko daļu ceļa) ar kādu citu, ceļojums kopumā katram ir citāds. Tāpat kā mēs nevaram pasteidzināt zieda plaukšanu, mēs nevaram nevienam palīdzēt, cenšoties pamodināt vai nosodot viņu izvēli turpināt būt "miegā". Katram līdz šim ceļojumam ir jānonāk pašam. Pretējā gadījumā viņi to darīs mūsu ietekmē, kas ir pretrunā ar atmodas galveno mērķi – atkarības no citiem mazināšanas.

Ko gan mēs varam darīt, ir pieņemt ar mīlestību un redzēt visā labāko. Pieņemšanai nav sakara ar piekrišanu vai tā, kam mēs nepiekrītam, noliegšanu, un saskatīt labāko nenozīmē piespiest novērtēt kā labas tās lietas, kurās nekā laba nav. Lai varētu objektīvi novērtēt lietas, mums tās jāapskata bez šabloniem – jāpieņem. Pieņemot mēs atmetam savu vīziju par to, kādai būtu jābūt mūsu pieredzei un cilvēkiem mums apkārt, tādējādi atbrīvojot sevi no bailēm pielaist kādu sev tuvāk, un, lai kā mēs turpmāk rīkotos, mums būs daudz lielaka skaidrība, un darbībai – daudz augstāka vibrācija, jo bailes mūs neaptumšos.

Šis solis, tāpat kā pārējie, ir vienkārši saprotams, bet ne vienmēr viegli izpildāms.

Bieži vien cilvēkiem ir grūti pieņemt apkārtējos, kuri atšķiras no pašiem fizisku, attīstības traucējumu vai uzskatu dēļ. Šādos gadījumos cietušajiem pat koncepts pieņemt pāridarītājus vai pagātnes notikumus bez nosodījuma un dusmām ir neizprotams.

Ar mani bija līdzīgi. Jau no bērnības mani uzskati un uz tiem balstītās izvēles atšķīrās no citiem bērniem. Par spīti tam, man ļoti patika citiem palīdzēt. Taču reiz cilvēki manu pozitīvo attieksmi pret visiem nolēma izmantot pret mani. Brīdī, kad manas izvēles vairs nesakrita ar viņējām, man sāka darīt pāri un censties aizskart visu, ko turēju par svētu, aizskarot mani ne tikai morāli, bet arī fiziski. Tobrīd es nespēju cilvēkiem nodarīt pāri, es centos ticēt, ka tas reiz beigsies. Taču tas turpinājās, un tābrīža apstākļus man nācās pamest. Kādu laiku pēc tam es atmiņās atgriezos šajos notikumos un domāju, ko gan es būtu varējis darīt citādi. Sapratu, ka man viņiem jāpiedod, taču kā? Es centos attaisnot viņus vairākos veidos, taču, jo vairāk es centos šo situāciju prātā mainīt, jo vairāk tā kļuva par daļu no manis paša.

Pēc kāda laika es pārstāju un samierinājos. Varbūt tā tam vajadzēja notikt? Kas es būtu šodien, ja mana pagātne būtu citāda? Es pieņēmu to, kam, manuprāt, nebūtu vajadzējis notikt, jo tas notika, un neviens mans iekšējais dialogs par šiem cilvēkiem un pieredzi nemainītu to. Tas pārveidoja manu dzīvi, un tagad šīs atmiņas vairs nerada man problēmas.

Sperot šo soli, jautājums, kuru netieši uzdodam, ir – ko es sev iestāstu, kas mani attur no iesāktā turpināšanas?

Ir viegli sajaukt pieņemšanu ar pasivitāti, īpaši, ja joprojām esam situācijā, kurā mums tiek darīts pāri. Pasivitāte ir rīcības trūkums. Pieņemšana ir pretējais bezdarbībai, nevēlmei mainīties un izmantošanas atļaujai, kas, tāpat kā sāpju noliegšana, ir reakcija uz nepieņemamo, to, kas rada bailes. "Pieņemt" nozīmē neapstrīdēt esošo, lai varētu pārveidot milzīgo enerģijas apjomu, kuru tērējam, pretojoties realitātei, dziedināšanai un savu dzīvju pārveidošanai šajā brīdī. Tas nozīmē adaptēties, kas, savukārt, ļaus mums izbeigt esošo situāciju.

Kad spējam pieņemt visas savas daļas un saskatīt labo visos un visā, mēs esam gana spēcīgi, lai patiesi piedotu, atlaistu un tiktu dziedināti.

Tikai pēc tam, kad esam atļāvuši un pieņēmuši katru savas dzīves aspektu, mēs varam izvērtēt un izlemt – pieņemt vai atlaist konkrētus cilvēkus, notikumus, modeļus u.tml., balstoties uz to, kas mēs vēlamies būt, nevis to, par ko mums nācās būt. Ja mēs mēģināsim atlaist šablonu vai uzskatu baiļu iespaidā, tas liks mums sūtīt vairāk enerģiju šiem šabloniem un bailēm, mūs tiem tuvinot, nevis no tiem attālinot, kas ir mūsu mērķis.

Atlaišanas solis var notikt vienlaikus ar jebkuru no sešiem pārējiem soļiem. Tas ir diezgan haotisks un bieži tiek saukts par "ego nāvi".

Sākotnēji tas var likties graujošs, jo rezultēsies daudzās straujās izmaiņās relatīvi īsā laikā (nodarbošanās maiņa un pat attiecību pārtraukšana, neuztraucoties par citu viedokli).
Cilvēki un procesi ar līdzīgām vibrācijām pievelk cits citu: mūsu jaunā vibrācija sāk pievilkt līdzīgi domājošos, un skolotāji (gan cilvēki, gan notikumi) sāk parādīties "no nekurienes", bieži vērojamas sinhronitātes.

Kāds jautās – uz kurieni es dodos?

Šajā solī saprotam, ka nekas mūsu pagātnē nav jāizlabo, jo nekas nav bijis nepareizs. Tā vietā mēs redzam labo ikvienā dzīves brīdī, jo spējam paskatīties uz savu esību no daudz plašāka leņķa. Mēs iekšēji zinām, ka pat tie, kuri mums darījuši pāri, bija "ieplānoti", lai mūsu ceļš mūs novestu šajā virzienā.

Mēs saprotam – visas "ne-ideālās" situācijas bija mūsu pašu "izsauktas", mums tajās bija jānokļūst, lai gūtu kādu mācību. Līdz ar to mēs mazāk paļaujamies uz citu mācīto un vairāk – uz saviem iekšējiem resursiem un gudrību. Mēs redzam, kas patiesībā ir bailes, – nepatiesu pierādījumu radītas ilūzijas. Mēs saprotam, ka ego nav ienaidnieks, tas tikai dara savu darbu, cenšoties ļaut mums dzīvot šajā dimensijā. Kad esam atcerējušies, kas patiesībā esam, varam rast kompromisu ar ego, ļaujot tam darīt savu darbu, nepārņemot kontroli pār mums.

Nu mēs zinām, ka esam enerģētiski savienoti ar visiem visapkārt, jo esam radušies no tā paša. Aizstājam nosodījumu ar mīlestību, godājam atšķirības, bet pārkāpjam dalījumiem.

Parādās jautājums – kā es varu kalpot?

Pateicība parādās dabiski, kad nonākam pie ne-dualitātes. Izjusta pateicība ir vairāk nekā apliecinājums, sajūta vai lūgšana, – tas ir esības stāvoklis.

Mēs pateicamies katram cilvēkam un pieredzei, kas krusto mūsu ceļu, sūtām pateicību saviem bijšajiem/-ām, kuri/-as lika mums atcerēties, kā mīlēt un novērtēt sevi, priekšniecībai, kura noveda pie aiziešanas no darba, iespējams, pat pie nodarbošanās maiņas, jo beidzot gribam atsaukties savam aicinājumam.

Pateicība un mīlestība ir tajā pašā vibrācijā. Mīlestība ir visaugstākā Visuma vibrācija. Tā ir dievišķais avots, pati dzīves enerģija. Mēs visi esam mīlestības radīti. Kad izvēlamies dzīvot pateicībā, mēs dabiski savienojam mūsu izveidoto ar vibrāciju, no kuras esam veidoti paši. Pateicība ļauj atlaist vajadzību kontrolēt.

Tagad jautājums skan tā – kā es varu izrādīt mīlestību?

Vai nu tas liekas pašsaprotami vai ne, mums visiem ir dots brīvās gribas radošais spēks. Viss ap mums notiekošais tikai parāda līdz šim veiktās apzinātās un neapzinātās izvēles. Ja mums kas nepatīk, tikai caur iekšēju darbu varam radīt sev tīkamu īstenību, kas sakrīt ar mūsu pašu radīto vibrāciju. Mēs esam dzīvības enerģija, manifestēta fiziskā formā.

Raksta tapšanā izmantoti materiāli no "Wakeup-world.com".