Spēka vietas un svētvietas – ar ko tās ir tik īpašas?

Ezotēriķe Maija Kadiķe ar šo tēmu darbojas jau vairākus gadus. Viņa apmeklējusi arī vietas, kas tiek dēvētas par Zemes čakrām, un pētījusi to enerģētiku. Lūk, viņas versija par to, kā spēka vietas darbojušās senāk un kā – tagad.

"Katras sakrālās spēka vietas centrā dabiskā veidā ir izveidojies ceļš jeb tunelis ar Zemes gaismas kodolu. Šis ceļš ir palīdzējis konkrētās vietas viedajiem cieši kontaktēt ar elementāļiem un to līderiem – zemes, ūdens, uguns un gaisa enerģiju vadoņiem, jo viņi dzīvo Zemes iekšienē. Tur ir iespēja savienoties arī ar Zemes Mātes dvēseli, kura pulsē un ved cilvēci uz priekšu tās attīstībā.

Uz svētvietas centru pa tuneli var atnākt tie Zemes iekšējās pasaules elementi, kas ir vajadzīgi tobrīd šim reģionam, un aiziet tie, kuru ir par daudz. Piemēram, ja apkārtnei draud plūdi, tad noved uz leju ūdens elementāļus un pieaicina uguns garus, lai nosusina šo vietu. Kā arī otrādi, ja vietai draud sausums, tad uguns garus transformējam un pieaicinām ūdens garus. Līdz ar to šī vieta un tās apkārtne dzīvoja līdzsvarotās dabas enerģijās.

Katrai šādai vietai jeb spēka centram Zemes kristāliskajā režģī bija savs Atbildīgais, kurš tālāk šīs zināšanas nodeva nākamajam – savam māceklim. Tā tas ir turpinājies daudzus gadu tūkstošus, līdz šī ķēde dažās vietās sāka brukt. Bija tautas, kas aizgāja degradācijas ceļu, citas iznīcināja kari. Līdz ar to enerģija Zemes kristāliskajā ķēdē vairs neplūda kā agrāk. Parādījās reģioni, kuriem pazuda saikne ar dabas gariem un galvenais – ar Zemes dvēseli. Tādējādi Zeme sāka pastāvēt pati par sevi, un cilvēki – atsevišķi. Vēl tikai dažos – pašos spēcīgākajos Zemes punktos pastāvēja Viedie jeb Vecie, kuri nodeva zināšanas tālāk. Tieši no šīm vietām ir sākusies atgriešanās pie dzīves saskaņā ar Zemes dvēseli. 21. gadsimta sākums ir pagrieziena līnija šajā procesā.

Daudz kas Kosmosā ir mainījies, tāpēc šīs senču zināšanas vairs nevar pārņemt pa tiešo. Tie, kas "iepūš jaunu elpu" spēka punktos, dara un darīs to jau saiknē ar jaunajām Kosmosa enerģijām, savienojot Zemes iekšējo režģi ar to, kas tagad veidojas un transformējas apkārt Zemei.
Lai to darītu, vispirms jānotic un jāsajūt, ka viss apkārt ir dzīvs. Ja pieņemsim elementāļu pasauli ar cieņu, viņa atbildēs ar to pašu.

Galvenais darbs spēka vietās notiek šādi – pieaicina garus no visām debess pusēm. No ziemeļiem – zemes garus, no dienvidiem – uguns garus, no austrumiem – ūdens garus, no rietumiem – gaisa garus un sapulcina sakrālās spēka vietas centrā. Tad uzrunā tos un godina, atstāj ziedojumu un aicina aiziet tos, kuri savu darbu ir paveikuši un kuriem ir laiks doties, un atnākt tos, kuriem jāienes jauna dvesma šajā vietā.

Svarīgi ir nonākt kontaktā ar vietas Sargu jeb centrālās enerģijas turētāju. Senās svētvietās, kur ir veikti rituāli, tas var būt Viedais vai Viedā, kas vēl šobrīd dzīvo šajā vietā smalkajā līmenī. Sakrālajās ainavās enerģiju kopā satur dēva, kas ir augstākā no dabas garu pasaules. Nozīmīgi ir atrast ainavas centra punktu un no tā ieraudzīt vietu kopumā. Te arī notiek saskarsmes veidošana ar sakrālās ainavas dabas enerģijām un dabas gariem.

Pirmais noteikums, veidojot saskarsmi ar sakrāliem spēka centriem, ir iet uz šīm vietām ar atvērtu un jūtīgu sirdi, paklanīties un godināt. Vienmēr jāatceras, ka jāatstāj ziedojums vietas Viedajiem un dabas gariem kā pateicība par iespēju šeit būt. Tad dabas smalkā pasaule ir gatava nākt ar mums uz kontaktu.

Zeme ir Māte, mēs esam bērni."

Senvēstures un enerģētikas pētnieks Lauris Daņilovs daudz pūļu veltījis, lai atmodinātu un atkal ikvienam pieejamu padarītu senu spēka vietu Ogres Zilajos kalnos. Muzejos ekspozīcijas sākas tikai no 10. gadsimta, Lauris atzīst, ka senāki laiki ir "baltais plankums", tomēr viņa stāsts ir aizraujošs.

"Trijstūris Ogre–Ikšķile–Tīnūži ir Latvijas ģeogrāfiskais centrs, ja rēķina no tālākajām malām. Kā Ivars Vīks un Krišjānis Valdemārs aprēķināja, Ziemeļu puslodes sauszemes centrs ir Eiropa, tās vidū atrodas Baltija, Latvija ir Baltijas centrs, tātad – mēs esam pašā viducī! Tādēļ šī vieta mežā, kas atrodas šajā trijstūrī, tās elektromagnētiskā anomālija, ir ar milzīgu enerģijas potenciālu.

Ogres Zilie kalni ir otrā Rīgas atrašanās vieta, 5.-8. gadsimtā (pirmā bijusi pie Ķekavas). Tā ir stratēģiska vieta ar piekļuvi pa ūdensceļu gan gan no jūras, gan no Krievijas. Tā bijusi oficiāla pilsēta ar bronzas lietuvēm. Ir bijis ķēniņš, kas visas šīs spēka vietas koordinējis.

Vārds "Rīga" radies no vārda "rīkot" – rigvēda, rīkot zināšanas. Esmu atklājis, ka spēka vietas ir tās, kur var rīkot pasauli. Tāda ir šīs lietas būtība.

Ne jau mēs no Indijas nākam, bet baltā rase ir uz Indiju gājuši vēl pirms kataklizmām! Pēc kataklizmām spēka vietas pārklāja kalni, palikušas tikai leģendas par to, ka milzis gājis ar smilšu maisu un izbēris to... Kad viss norimis, baltie cilvēki nākuši atpakaļ uz savām spēka vietām. Tad arī ir tapuši pilskalni un tādas vietas kā Pokaiņi – no akmeņiem un citiem materiāliem, kas bijuši pa rokai.

Kāpēc cilvēki nāca uz ziemeļiem? Ne jau pēc ziemeļbriežiem, bet uz šīm spēka vietām. Nāca pa spēka vietām, kur ledājs pazuda. Kā viņi nāca, pēc kādiem kritērijiem vadījās – mēs tagad skaidrojam ar mūsu sapratni un mūsdienu apziņu. Es domāju, ka šie cilvēki juta laiku un plūsmu, daži cilvēki zināja, dažiem bija nojausma. Mēs nezinām, kādām programmām viņi tajā Zivju laikmetā pakļāvās. Arī tīri fiziski cilvēks no ziemeļiem nāk ar kosmiskām zināšanām, jo dienvidos tās nevajag. Viss zemē ir sakārtots – baltie tur, melnie tur, dzeltenie tur un sarkanie tur. Un baltie nāca ar zināšanām, jo ziemeļos jādomā, ko ēst un ko vilkt mugurā, – ir jābūt kreatīvam. Tie baltie cilvēki, kuri nevar pieņemt karus un citas cilvēces muļķības, iet tur, kur neviena nav – uz ziemeļiem.

Lielākā daļa mūsu pilskalnu orientēti ziemeļrietumu virzienā. Tas ir mūsu likteņupes sakrālais virziens, kas aiziet uz Grenlandi un saistīts ar seno ziemeļpolu. Tieši pie Ogres, pateicoties zemes lūzumam, Daugava pagriežas par 90°, pie Rīgas atkal pagriežas.

Jau 2013. gadā es saņēmu zīmes, ka Zilie kalni vērsies vaļā. Kopš tā laika tur, kur cilvēks nebija kāju spēris, mēs taisām parku. Domāju – vai vajag? Bet sapratu, ka vajag, lai cilveki ietu cauri šīm enerģētiskajām vietām. Tur ir milzīgas egles, priedes. Mēs saucām mežsargus un biologus, lai izvērtē, kādēļ tieši tur koki ir tik vareni. Skaidrs, ka tur ir vairāk enerģijas! Profesionāļiem izskaidrojuma nebija. Šeit bērzs ar egli krustojas, aug kopā, ir dažādas anomālijas, ko biologi nespēj izskaidrot...
Kāpēc visās spēka vietās viss ir smukāks – gan koki, gan reljefs un ainava? Zvēru vairāk, avoti garšīgāki? Daba šeit jūtas labi, bet cilvēks – slikti. Tas parāda viņa pašreizējo stāvokli – cik viņš deģenerējies, aizgājis prom no dabas.

No kurienes nāk enerģija? No zemes! Ogrē, ja skatāmies ģeoekoloģiju, ir vislielākā elektromagnētiskā anomālija. Gravitācija, kas nāk no zemes, ietekmē mūsu bioloģiju, bet elektromagnētika ietekmē domāšanu. Anomālija ir arī vislielākais potenciāls – Ogrē ir 4000 vienības virs normas.

Šeit, Zilajos kalnos, vajadzētu veidot ideju centrus. Taču te tika uzbūvēts trikotāžas kombināts, kurā stradāja cilvēki, kas negrib domāt, tādēļ viņi sāka slimot. Tas ir vienkāršs process. Zeme dod potenciālu domāt, bet, ja šo elektromagnētisko potenciālu nelaiž caur smadzenēm, tas nobloķē bioloģiju.

Tos kokus, kuri žuburojās, senāk vispār nedrīkstēja aiztikt. Tie rāda bioloģiskās nobīdes no normas. Tiklīdz bioloģiskā programma sāk jukt, žuburainie koki to rāda. Daba šeit pati sevi sargā. It kā – kā tas var būt, tepat ir pilsēta, bet, kad viss sazaļo, šī vieta paslēpjas, un cilvēks tur netiek iekšā. Šeit veidojas arī kalniņi vai ložas, no kurām labi var redzēt gan to, kas notiek rituāla vietā, gan tautu. Arī Pokaiņos es stāstu, kādēļ ir vajadzīgi šādi "amfiteātri" – tās ir enerģētiskās piltuves. Ir te tāda "VIP loža". Šī vieta sevi sargā – apkārt parks, bet šeit – džungļi. Tas, ka te viss maģiski notiek, – tas viss jau ir pārbaudīts!

Arī lazdas ir dižkoki – nākošie aiz oša un ozola – pēc cietības, pēc siltumatdeves, bet mežstrādnieki viņu par nezāli saukā. Lazdu kalni, lazdas ir enerģētiskie rādītāji. Runājot par spēka vietām, to bieži nenovērtē. Un cik enerģijas ir riekstos! No tiem vien varētu dzīvot...

Nav jēgas strīdēties par to, kura vieta ir centrālāka, spēcīgāka, lielāka vai nozīmīgāka – katrai no tām ir sava nozīme, sava specifika un nolūki, kam tā domāta. Tie ir instrumenti, ko pa pusei veidojusi daba, pa pusei – cilvēks mācējis pielāgot.

Ir jau vēl daudz, ko pētīt, bet es pat to neieteiktu darīt, jo cilvēks šādās tēmās "lineāri iekrīt iekšā" un sāk strīdēties, kā ir pareizi un kā nav. Man liekas, ka mums nav tādas pieredzes vēsturē, kad cilvēkam būtu mācīts veidot dzīvi uz priekšu, nevis vienkārši plānot, – tie ir tukši saukļi. Tā ir būtība dvēseliskajam līmenim – iemācīties radīt nākotni."

Veselības skolotājs, dziedinātājs Juris Brants savos mācekļa gados pabijis daudzos svētceļojumos uz dažādiem svētiem kalniem, klosteriem, mošejām un citām vietām. Tas licis viņam aizdomāties par tēmu, kas īsti veido svētvietu.

"Vispirms sadalīju pašu vārdu – Svēta Vieta. Kas veido vietu par svētu?

Nonācu pie slēdziena, ka tā ir uz zemes uzcelta vai esoša enerģētiski spēcīga vieta, ādere. Spēcīgās āderes bieži sauc par zelta āderēm, citi tās sauc par zemes mazajām vai lielajām čakrām, bet vēl citi – vienkārši par āderēm.

Daudzviet cilvēki uz šādām vietām gatavo zemes veidojumus, piemēram, labirintus, domājot, ka šādi mēs caur enerģiju ieejam kādā sakrālā saiknē ar starpdimensionālo slāni, lai varētu kontaktēties ar kaut kādām "būtnēm". Tibetieši, piemēram, savas svētvietas un klosterus veido pēc mandalas principa.

Es domāju, ka svētvietu veido cilvēks ar savu nolūku un saviem darbiem, lai arī kur tā būtu. Baznīcas ceļ uz enerģētiski spēcīgām vietām, "Svēto cilvēku" kādreizējās dzīvesvietas padara par svētvietām... To visu taisa, lai cilvēki varētu šādas vietas apmeklēt un iegūt iedvesmu un tā saukto enerģijas pieskārienu.

Saprotams, ka cilvēka enerģētika ir ļoti mainīga – gluži kā viņa emocijas. Daudziem tieši svētceļojumos atveras kāds redzējums, citiem – spējas. Kapēc? Tas ir tieši un vienīgi enerģētiskas dabas jautājums: šādas svētvietas ir bagātas ar cilvēku lūgšanām, cerībām un turklāt vēl atrodas enerģētiski spēcīgā vietā. Šādas vietas apmeklējot, tiek paaugstinātas cilvēka enerģētiskās vibrācijas, un līdz ar to rodas iedvesma, vīzijas un pat atveras dažādas spējas.

Tajā pašā laikā mums, cilvēkiem, būtu jāsaprot, ka vissvētākā vieta ir mūsu katra mājas. Mūsu nodoms nosaka to, kā sakrālā pasaule komunicēs ar mums, izejot no mūsu atvērtības tai un – atkal jau – no nodoma. Mūsu motīvs, mūsu ticība ir tā, kura nosaka lietu kārtību, viss pārējais, ko mēs saucam par pareizības ieiešanu kādā aplī utt., ir domāts indivīda disciplīnai, taču vienlaikus tā ir māņticība. Mēs meklējam pierādījumus, uz ko balstīt savus prātus un savu ticību, lai tam pieķertos, bet pamatā ir vajadzīga paļaušanās, ka tas, ko tu dari, ir domāts tam, lai radītu to, kas pašam ir labi un nedara kaitējumu citam.

Lai tava ticība tavā rīcībā ir patiesi tīra, nevis paša prāta manipulēta! Es domāju, ka tad katra vieta var kļūt par svētvietu, – vai tas ir mūsu dzīvoklis vai māja, tam vairs nav lielas nozīmes. Nozīme ir attieksmei pret vietu un lietu kārtību un šīs attieksmes tīrībai."