Daudz tiek runāts par to, ka vecākiem jāprot palaist savus "putnēnus" brīvībā, kad pienācis īstais laiks. Bet – kad ir īstais laiks? Un, ja nu pats putnēns nemaz tam nav gatavs? Cik traucējoša var būt šī situācija, veidojot jaunu ģimeni? Piedāvājam jaunas sievietes stāstījumu par sevi un psiholoģes ieteikumus, kā tālāk rīkoties.
"Labdien! Man ir kāda lielāka problēma, kuru jau kādu laiku apzinos – tā ir mana pašvērtības sajūta, kas ir zema. Ir lietas, kuras esmu jau atrisinājusi gan attiecībās ar ģimeni, gan darba kolēģiem, bet tās vēl joprojām mani vajā, jo nevēlos uzsākt attiecības ar pretējo dzimumu.
Patiesībā, ja izvērtēju, manas problēmas jau sākušās ar manu stingro audzināšanu, aizsardzības nolūkā no mammas puses, gan sakarā ar mana tēva pāragro nāvi. Tas viss lika man atteikties no bērnības un cīnīties par savas ģimenes labklājību (septiņi bērni), kurai bija lieli bankas parādi. Šobrīd it kā viss ir kārtībā, mana ģimene jau pēdējo desmit gadu laikā ir ļoti pacēlusies, esam labi skoloti, patstāvīgi un nodrošināti par nākotni, bet līdz šim tā nav bijis.
Esmu labi audzināta, pēc izskata ļoti daudziem puišiem patīku, ar sievietēm man gan attiecības ir labas, bet ar mazu skaudības piesitienu.
Darbā esmu ļoti noslēgta, un retajam stāstu savus uzskatus, tas daļēji traucē. Mājās esmu mīļā meitiņa, paraugbērns. Droši vien tāpēc mana mamma (dzīvoju pie viņas) cenšas mani pasargāt, par vīriešiem viņa izsakās slikti, tas, protams, arī ietekmē, taču viņai draugs ir. Arī ģimenē ir daudz neatrisinātu problēmu. Mammas problēmas esmu gadiem uzklausījusi un mēģinājusi tās atrisināt, man ir cieša saikne ar mammu, taču viņa mani ļoti ir sāpinājusi. Viņa vēlas, lai notiek pēc viņas ieskatiem.
Attiecības tikpat kā ar puišiem neesmu dibinājusi, taču esmu bijusi iemīlējusies, es tik ilgi izvērtēju, vai šis puisis ir pietiekami labs, ka pat neļāvu sev ar viņu iepazīties. Manas jūtas pret šo puisi bija stipras, kad mācījos koledžā. Nu jau esmu augstskolas pēdējā kursā un mans darba kolēģis, kurš ir vecāks, man ir ļoti iepaticies – redzu šeit saistību ar iepriekšējām attiecībām. Jāpiemetina, ka uz tusiņiem neesmu gājusi un man arī to neļāva, tā vietā cītīgi mācījos un strādāju mājās, kuras atrodas laukos.
Esmu daudz savā dzīvē sasniegusi un, iespējams, šī jau minētā problēma izzudīs pamazām, ja es ar to strādāšu. Šobrīd, protams, es domāju, ka attiecības nevēlos uzsākt, jo man ir jāpabeidz kāds posms no esošās dzīves, taču pirmos soļus esmu spērusi, es uzdrošinos iepazīties ar puišiem, parasti gan reti. Ar cieņu un gaidot kādu ieteikumu," tā pēc padoma taujā kāda pieaugusi sieviete, kura nespēj pamest mammas gadiem ilgi vīto ligzdu.
Sievietei atbildi sniedz psiholoģe Iveta Gēbele:
"Sveika! Lasot tavu vēstuli, tik tiešām šķiet, ka esi īsts "paraugbērns", bet tādā gadījumā ir grūti veidot attiecības, jo, ja uzsāksi attiecības, kļūsi neuzticīga savai vecāku ģimenei. Paliekot tai uzticīga, tu maksā ar savu pašas ģimeni, ar saviem bērniem. Mīlestībai, ko mēs saņemam no saviem vecākiem, ir jāplūst tālāk – mūsu bērniem.
Šobrīd uz vīriešiem tu, iespējams, skaties nevis ar savām, bet ar mammas acīm, partneri meklē nevis priekš sevis, bet tādu, kas varētu patikt mammai. Tieši tāpēc viņa izsakās slikti par vīriešiem, jo vēlas savu mīļo meitiņu pēc iespējas ilgāk pie sevis paturēt. Arī mammai tad būs jāmācās iztikt bez tevis kā palīga, kas risina viņas problēmas, būs jāmācās tās risināt pašai. Un stingra audzināšana bieži vien tik tiešām var būt par iemeslu tam, ka meitenei ir grūti iemācīties veidot attiecības ar vīriešiem.
Varbūt tev ir laiks sākt atdalīties no vecāku ģimenes? Saprotu, ka mamma tevi sargā un tas nebūs viegli izdarāms. Tādēļ uzaicinu tevi uz pasaku terapijas nodarbībām, kur ne vienai vien "paraugmeitenei" pieaug spārni un rodas spēks "aizlidot"."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
