Medmāsiņš, tētis, uzņēmējs un klauns vienā personā – Raimonds Jirgensons  (1)

Dažas dienas pirms Tēva dienas tiekos ar Raimondu viņa birojā, netālu no Rīgas centra. Raimonds uzreiz piedāvā pagatavot kafiju viņa gaumē un konfekti saldumam. Ļoti smaidīgs, atklāts, pat dažubrīd sarunas gaitā tik ļoti, ka kļūst neērti, ka lienu cilvēka dzīvē pārāk dziļi. Raimonds sarunas gaitā sasmīdina, liek aizdomāties par dzīves vērtībām, liek apbrīnot viņa ģimenes teju mistisko spēku tikt pāri daudzām grūtībām. Varu apgalvot pilnīgi droši, Raimonds ir ļoti spilgta personība, kas aizrauj gan pieaugušos, gan bērnus. (Titulbildē - Raimonds dakteru Klaunu apmācībās, tēlojot rūpnīcas direktoru. Foto autore - Anna Jurkovska).

10. septembrī Raimonds un Tatjana svinēs savu 22. kāzu dienu. Pēc trim gadiem būs pāra sudrabkāzas, tad esot doma sarīkot īpašu svinēšanu, uzaicinot gan tos, kuri bija kāzās pirms 22 gadiem, gan šo gadu laikā iegūtos draugus. Pulciņš varētu būt liels, jo abu kāzās jau toreiz bija 60 viesu. "Vēl nezinām, ko un kā, bet esam jau runājuši, ka jārīko atkal lielas kāzas," stāsta Raimonds.

"Ar sievu apprecējāmies 19 gadu vecumā. Jauni bijām. Iepazināmies Rīgas 5. medicīnas skolā, es biju pirmajā, bet sieva – otrajā kursā. Viņa jau toreiz strādāja Onkoloģijas dispanserā, un iekārtoja arī mani tur darbā. Biju medbrālis, bet man tur kaut kā īsti nepatika un sāku strādāt Gaiļezerā pie bērniem. Vispār mēs kursā bijām pieci medbrālīši, netipiski daudz, un galvenais, visi tādi riktīgi čaļi," atmiņās gremdējas Raimonds.

"Jau tad, kad strādāju pie bērniem, kaut kā zemapziņā sāku pielietot visādas fīčas, lai atvieglotu mazajiem ārstēšanās procesu. Izdomāju un bērniem stāstīju, ka organismā sēž tādi nejauki radījumi, bet špricē es ielieku mazus kareivjus, kuri tagad jāievada organismā, un tikai tā viņi varēs cīnīties ar tiek nejaukajiem radījumiem. Un no rītiem, kad ierados darbā, bērni priecīgi sagaidīja, saukdami: "Raimonds ir atnācis uz darbu!"" stāsta uzņēmējs.

"Neilgi kā apprecējāmies sieva palika stāvoklī. Stipendija bija 7,50 lati, mana alga – ap 30 latiem, bet sievas – 40 lati. Nu kā tad to bērnu uzturēt? Tolaik bija prestiži strādāt apsardzē. Mani pa blatu iekārtoja Latvijas Nacionālās operas drošības dienestā, kur alga bija trīs reizes lielāka. Tā es medmāsas darbu pametu, bet sieva visus šos gadus strādā par medicīnas māsu, tagad Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā ir virsmāsa. Man bija jādomā, kā uzturēt ģimeni. Piedzima pirmais dēls – Andrejs, kuram tagad ir 20 gadu. Vēlāk – otrais dēls – Artūrs, viņam tagad 16. Apsardzē nostrādāju 12 gadus, dažādās vietās un amatos, arī nakts klubos. Man tas viss bija apnicis, es zināju svešvalodas un sāku domāt par citām iespējām, un arī apsardzē darbs vairs neskaitījās nekas prestižs," tā atzīst Raimonds.

"Pavērās iespēja iesaistīties kokmateriālu eksporta biznesā, ar ko nodarbojos kopš 2007. gada. Man ir savs uzņēmums, sievai – mikrouzņēmums, kas, savukārt, nodarbojas ar mana uzņēmuma reklamēšanu un mārketinga lietām. Bet tagad paralēli mani uzaicināja arī strādāt lielā franču koncernā, kurā patlaban izstrādā struktūru, kā veikt vienotus kokmateriālu iepirkumus un eksportus visās trijās Baltijas valstīs. Tagad sēžu arī birojā, lai gan pirms tam visus šos gadus biznesu organizēju no mājām," stāsta Raimonds.

Uzņēmējs atklāj, ka viņa trumpis ir labās franču valodas zināšanas. "Es pārvaldu angļu, franču, nedaudz vācu, saprotams – krievu un saprotu arī latgaliešu valodu. Franču valodu mācījos Franču licejā, bet kopš skolas laikiem viss bija piemirsies. Kad radās nepieciešamība, nācās zināšanas atjaunot. Tagad trīs reizes dienā runāju un rakstu franciski. Bet latgaliešu dialektu zinu, jo strādāju ar uzņēmumiem, kuru vadītāji jau kļuvuši par draugiem, Latgalē," atklāj Raimonds.

Bet Raimonds saprot, ka ne jau tikai bērna piedzimšana visu spēja mainīt. Arī paši esot ieguldījuši daudz, lai tiktu pāri krīzei un attiecības kļūtu tikai labākas. "Paši sākām mainīties, sākām strādāt pie attiecībām, un jāatceras, ka tas ir nepārtraukts darbs no abām pusēm," uzsver Raimonds.

Sarunas gaitā Raimonds vairākas reizes atgriežas pie krīzes, pie tā, cik abi bijuši stipri un mīlestības pilni, lai atkal uzvilktu rozā brilles. Raimonds atklāj: "Tagad mums abiem iepaticies kā studentiem – aizbraucam uz Jūrmalu, kioskā nopērkam kafiju un kādas sviestmaizes, ejam pa Jomas ielu, ēdam maizi, dzeram kafiju un pļāpājam. Sievai ļoti patīk jūra, viņa saka, ka tieši pie tās var atgūt enerģiju. Bet mēs vispār cenšamies iespējami biežāk pabūt divatā, aizbraukt uz kādu spa. Un arī bērni to zina, ka tēta un mammas divvientulība ir svēta lieta."

Pēc Raimonda teiktā, 2013. gada 21. septembrī viņu ģimenē noticis liels pārbaudījums, gluži kaut kāda mistika. "Tas notika kapos. Mazgāju vecmāmiņas kapu pieminekli, kas ir no granīta un sver ap 700 kilogramu. Biju pietupies, kad pēkšņi tas man uzgāzās virsū. Es nevarēju pakustēties, bet sieva, būdama šoka stāvoklī, pieminekli pacēla un mani atbrīvoja. Taču tas uzkrita sievai. Es, pats knapi spējot pakustēt, centos to novelt no sievas, kad tas atkal uzgāzās man uz rokas. Izsaucām ātro palīdzību. Man kājai – augšstilbam – visi muskuļi bija pārsisti, kauli skatījās katrs uz savu pusi. Pusgadu biju uz kruķiem, bet pilnīgi rehabilitējos aptuveni gada laikā. Šajā laikā arī ar sievu ļoti daudz ko izrunājām par mūsu attiecībām," atminas uzņēmējs.

"Tā es ar kruķiem dzīvoju, kad feisbukā, laikam decembrī vai janvārī pamanīju, ka biedrība "Dr. Klauns" uzņem jaunus dalībniekus. Pieteicos, izturēju pirmo kārtu, tad bija meistarklases, psiholoģija, čekoja, kādi mēs esam. Pēdējais posms bija kādā lauku mājā, kur mēs visi potenciālie dakteri Klauni kopā dzīvojām trīs dienas. Tur bija arī ļoti spēcīgs dakteris Klauns no Maskavas, kāda sieviete. Un kopš 2014. gada jūnija es strādāju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā," soli pa solītim, kā Raimonds kļuva par klaunādes ekspertu.

Viņš uz darbu pie bērniem dodas trīs reizes mēnesī, pavadot nodaļās 2–3 stundas. "Es pats aktīvi sportoju, zālē trenējos – spēka un izturības vingrinājumus, ļoti patīk joga. Tā man arī palīdzēja kājas rehabilitēšanas procesā. Un tieši pēc jogas nodarbībām man patīk pa taisno braukt uz slimnīcu pie bērniem. Tad ir tāds īpašs stāvoklis, kad lietas sanāk vēl labāk," atklāj Raimonds.

Klauniem slimnīcā ir savs grafiks, katru dienu pie mazajiem pacientiem strādā trīs klaunu pāri. Raimondam vairs sava stabila pārinieka neesot, jo viņa otrs klauns mainījis darbu, ko vairs nevar savienot ar būšanu slimnīcā. Tā Raimonds saskaņā ar grafiku mainās ar kolēģiem.

Viņš izstāsta kādu konkrētu gadījumu slimnīcā, pēc kura pašam bijis milzu gandarījums par paveikto. "Slimnīcas Observācijas nodaļā sēdēja pavisam gados jauna mamma ar aptuveni gadu vecu bērnu. Man vienmēr patīk pavaicāt: "Kas noticis?" Un mamma pastāstīja, ka bērns bija saēdies miega zāles, ko uz galdiņa bija atstājusi viņas mamma jeb bērna vecmamma. Kamēr es ar viņu runāju, mammai zvana telefons. Zvana, zvana, bet viņa saka: "Khe, necelšu, jau te visu laiku zvanās." Izrādās, ka zvana omīte, kura atstājusi tās tabletes. Tad es sāku borēt, ka tā nedrīkst, ka vecmāmiņa pati tagad jūtas slikti, nezinot, kas ar mazbērnu. Dusmas varēs izrunāt vēlāk, bet ir jāpasaka, ka viss bērnam ir kārtībā. Un man izdevās – jaunā mamma apdomājās un atzina, ka man taisnība, solot tūliņ piezvanīt savai mammai. Un, lūk, šādi gadījumu sniedz to gandarījumu, ka saruna ir palīdzējusi. Galvenais, mēs nedrīkstam būt uzbāzīgi, citreiz jokošanās nemaz neder, tad ir jāpaklusē, jāsabučo, jāpasaka kāds labs vārds, tas ir smalki jājūt, ko konkrētam bērnam un pieaugušajam vajag," par daktera Klauna gudrībām stāsta Raimonds.

Tāpat daktera Klauna darbā palīdzot paša 20 gadu pieredze, audzinot savus bērnus. Piemēram, Raimonda meitiņai Agatai Viktorijai bijuši četri gadi, kad laukos pie radiem viņu sejā pamatīgi sakodis suns. Līdz tam suns bija labākais draugs, arī toreiz, viņš priecīgi skrējis pretī mazajai, bet, kā pieļauj Raimonds, nenovērtēja savu zobu spēku, negribēdams bērnam nodarīt pāri. Toreiz Raimondam ar sievu bija plānots doties atpūsties bez bērniem, kad nācās visu atcelt, braukt uz laukiem, lai mazo vestu uz slimnīcu. Meitai uz sejas kopumā uzliktas teju 20 šuves, tomēr nu viss ir sadzijis, rētu nav – tā, it kā nekā tāda nav bijis.

Raimonds vēlējās arī pie raksta pievienot fotogrāfiju, kā Agata izskatījās toreiz un tagad, tomēr "Cālis" redakcija, respektējot bērna intereses un iespējamību, ka nākotnē viņai šāda bilde interneta vidē varētu nepatikt, tomēr atteicās no tā, bet varu apliecināt, ka foto ar nule kā uzliktām šuvēm ir diezgan baiss, bet tagad meitenītei vairs nav ne vēsts no suņa kodumiem.

Savukārt Raimonda vecākais dēls, kad bija divu gadu vecs, applaucējās ar karstu šķidrumu. Negadījums notika pie vecmammas laukos, un bērnam cieta seja. Bet arī tagad jaunajam vīrietim nekādu pēdu no notikušā nav. Šos gadījumus Raimonds izmanto, komunicējot ar vecākiem slimnīcā, ar kuru bērniem atgadījušies līdzīgi notikumi. Viņš rāda bildes, uzmundrina, ka viss būs labi, jo, lūk, viņš un viņa bērni ir konkrēts piemērs.

Par dakteru Klauno foršo iedarbību Raimonds kārtējo reizi pārliecinājies, pats esot tā vecāka lomā, kuru jāmierina. Aptuveni pirms mēneša ceļu satiksmes negadījumā cieta viņa 16 gadus vecais dēls, kuru notrieca automašīna. Skatoties video, Raimonds domā, ka viņš dzimis laimes krekliņā, jo varējis būt visādi. "Tā diena vispār bija kaut kāda melnā – kopumā uz ceļiem 26 cietušie un trīs bojā gājušie. Bet Artūram tikai lauzta roka. Aizbraucām uz slimnīcu, ieveda viņu visu iepakotu, nolika uz kušetes, vēl neko nezinājām. Skatos, nāk manējie – dakteri Klauni. Ieraugot mani, meitenes apmulsa, bet tikai uz brīdi. Atnāca, samīļoja, sabučoja mani, sievu, pateica labus vārdus, nu forši. Tas viss darbojas," ir pārliecināts Raimonds.

Raimonds sarunas laikā stāsta virkni stāstu par to, kā dakteri Klauni strādā ar bērniem, kuri slimo ar onkoloģiskajām slimībām, tie aizkustina, liek aizdomāties. Un liek aizdomāties daudziem. "Kad dzirdu kādu čīkstam, kad cilvēki man apkārt sāk ņaudēt, es saku – atnāc man līdzi uz onkoloģisko nodaļu bērnu slimnīcā. Neviens līdz šim nav atnācis, bet domu gan visi ir sapratuši," saka Raimonds.

Uzņēmējam esot daudz bilžu ar meiteni, kura ilgstoši ārstējās no vēža. "Foršs gadījums bija. Slimnīcā satiku labu paziņu, onkoloģijas nodaļā. Prasu, ko te dari? Viņš saka, ka meita te ārstējas. Mati meitenei bija līdz dibenam, tad man ir fotogrāfijas ar mums abiem, kad viņa ir bez matiem, tad ar īsiņiem, īsiņiem, tikko pēc ķīmijterapijas ataugušiem. Viņa vienmēr, kad bija palaista mājās un atkal bija jāpošas uz slimnīcu, darīja to ar prieku, jo zināja, ka tur viņu sagaidīs dakteris Klauns. Tad bija viena meitene, tik slima, ka pie viņas vajadzēja iet maskā, rociņas tik tievas, izvārgušas, kā pirksti. Tad kādu laiku man bija pārtraukums klaunādē. Eju pa nodaļu, skatos, ka no vienas palātas man sparīgi kāds māj. Skatos – meitene ar melniem matiem, nu nevaru atpazīt. Tā esi tu? Tu? Vaicāju tai meitenei, kura bija tik vārga, vārga… Jā, izrādās, tā pati. Super. Terapija beidzās, mati atauga. Vispār jau bērni pie mums slimnīcā labi atveseļojas," stāsta Raimonds.

Un šādu stāstu, klaunu labo darbu virknējumu varētu turpināt un turpināt. Raimonds ir pārliecināts, ka šis darbs ir ļoti, ļoti vajadzīgs, un ne tikai bērniem, bet vecākiem, kuri nereti par situācijām ir daudz apmulsušāki nekā paši pacienti.

Raimonds atklāj, ka daži atribūti, kas ļauj sekundes laikā kaut nedaudz līdzināties klaunam, viņam vienmēr ir līdzi – tipiskais sarkanais deguns, vēl kāds nieks. Piemēram, viņš pabijis kādā projektā par darba jautājumiem Dienvidāfrikā, Kongo, un brīvajā laikā aizgājis apciemot arī bērnus, kuri nekad mūžā neko tādu nebija redzējuši. Viņiem bijis milzu prieks par Raimonda jokošanos.

Jā, daudziem var rasties jautājums vai aizdomas – kādu labumu Raimonds gūst no klaunādes, kādēļ viņam tas vajadzīgs, kādēļ… Jautājumu un to formulējumu var būt daudz, un nereti tādus bijis jādzird arī pašam Raimondam. Ne jau naudas… Gan jau lielākā daļa to saprot. Tā ir cilvēcība, vēlme palīdzēt, līdzijušanas spēja, mīlestība pret bērniem, laba humora izjūta, spēcīga psiholoģiskā noturība un galu galā – arī paša personības šķautņu uzlabošana augstākā kvalitātē.

"Sieva jau man arī pēc gada, kad sāku strādāt par dakteri Klaunu, pateica, ka esmu palicis elastīgāks, mierīgāks, turklāt es taču ikvienā darbā esmu atminējos tos laikus, kad biju medmāsiņš Bērnu slimnīcā," atzīst Raimonds.

Viņš apliecina, ka ar saviem bērniem viņam ir ļoti labas attiecības, tomēr, vismaz attiecībā pret dēliem, Raimonds ir arī gana strikts tētis. "Man nepatīk ilgi runāt – izdari to vai to un miers. Abi mani dēli strādā no 16 gadu vecuma. Paši sev pērk apģērbu. Protams, ja nepieciešamas kādas lielākas lietas, iesaistos. Esmu vienmēr teicis, ka vīrietim ir jāmāk skaitīt nauda, tādēļ ir jāmācās matemātika, valodas. Ja zināsi svešvalodas, varēsi strādāt visur. Viņi jau skatās, kā es, esmu tomēr piemērs. Sākumā vecākais dēls sāka veikalā strādāt, tagad viņa vietā strādā jaunākais dēls. Bet vecākais tagad strādā "on-line" kazino, kā daudzi jaunieši. Viņš studē un mācību maksu dalām uz pusēm. Krietns puika izaudzis. Vispār jau mums patiešām forši bērni. Vecākais arī raksta mūziku, kad atnāk pie viņa ierakstīt repu, visa māja rīb, bet mēs neko nesakām, lai darbojas.

Mēs ļaujam bērniem izpausties. Ko es gribu ieteikt citiem vecākiem – nevajag redzēt savos bērnos savus sapņus un mērķus. Vecāku pienākums ir ieraudzīt, kas labs ir katrā no bērniem, kas viņu interesē, un palīdzēt virzīties uz priekšu. Tā mums Artūrs, trīs gadus nodarbojās ar džudo, bet pēkšņi, viss, vairs negrib, tagad grib iet uz baseinu. Nu ko, lūdzu.

Pret meitu cenšos būt mīkstāks, sieva jau brīžam norāda, ka par daudz visu viņai ļauju. Bet tā nemaz nav. Un meitu taču nevaru tik stingri audzināt kā dēlus. Arī meitai ļaujam izpausties, viņai patīk zīmēt, turklāt digitālā vidē veidojot īstus mākslas šedevrus. Varbūt nākotnē būs dizainere? Artūrs spēlē teātri, raksta esejas. Labi bērni mums ir.

Un vēl gribu ieteikt – runājiet ar saviem bērniem un klausieties, ko viņi jums stāsta. Varbūt jums tas šķitīs kaut kas niecīgs, bet bērnam tajā brīdī konkrētā lieta var būt mūža lielākā problēma. Nepalaidiet to garām," mudina Raimonds.

Raimonds novērojis, ka pēdējo gadu laikā būtiski mainījusies tēva loma ģimenē, un arvien vairāk vīriešu iesaistās bērnu audzināšanā vienlīdz daudz, cik mammas. "Es nedomāju, ka tā būtu modes lieta, viss vienkārši uzlabojas, mana paaudze auga citos laikos. Es arī, piemēram, ar meitu gāju bērna kopšanā atvaļinājumā, jo man alga bija lielāka. Redzu puišus, kuri ir auguši bez tēva, tā ir diena pret nakti ar tiem jauniešiem, kuri auguši pilnā ģimenē, kurā tēvs nav tikai uz papīra. Bez tēva augušie ir tādi – nu nekādi, viņi neprot uzņemties atbildību. Un psiholoģiski pareizi ir, ja ģimenē ir abi vecāki," uzskata Raimonds.