Vai tikai tēva paspārnē audzis bērns izaugs par 'normālu' sabiedrības locekli  (9)

Tāpat pēdējos gados arvien vairāk tēvu ir pietiekami drosmīgi, lai, piemēram, šķiršanās gadījumā ar bērna māti, pieteiktu un arī iegūtu tiesības uzņemties rūpes par bērnu.

Sabiedrībā dzirdēti dažādi viedokļi, vai bērns, kurš audzis nepilnā ģimenē – vai nu tikai ar mammu, vai tikai tēti, izaugs par "normālu" sabiedrības locekli, vai viņam būs attīstījušās kvalitātes, kas vēlāk būs vajadzīgas, kad pats dibinās ģimeni un audzinās savu atvasi. Saistībā ar Tēva dienu, šoreiz lūdzām speciālista komentāru, vai tēvs, ko nereti dēvē par vientuļo tēti, var izaudzināt labu cilvēku. Par šo tematu portālam "Cālis" stāsta ģimenes attīstības un kultūras centra "Alise" vadītāja, sociālā pedagoģe Vineta Preisa.

"Pēdējos gados tiešām aizvien vairāk tēvu uzņemas apgādnieka funkcijas pār bērniem pēc šķiršanās. Es šo tendenci principā vērtēju pozitīvi un domāju, ka tiešām nav objektīva pamatojuma ierastajam modelim, ka bērnus audzina galvenokārt mātes. Protams, sabiedrības apziņā ir nostiprinājies jēdziens "mātes mīlestība", tajā ietilpinot idealizētu kvalitāšu kopumu, kas varbūt pat nemaz nav dzīvē realizējams tā iedomātajā pilnībā.

Nosakot bērna dzīvesvietu pie viena vai otra no vecākiem, būtu jāņem vērā bērna labākās intereses (ne materiālās) un bērna vēlmes. Ir atbildīgi jāizvērtē katra vecāka patiesās spējas aprūpēt bērnus un arī viņa izpratni par audzināšanas būtību. Un jāteic, ka ne vienmēr mātēm piemīt šīs spējas un kvalitātes. Arī sievietes bieži iekrīt atkarību slazdos, nereti pamet bērnus novārtā kādu izklaižu dēļ vai savu personības īpatnību dēļ vienkārši nav spējīgas uzņemties rūpes par bērniem. Var arī gadīties, ka bērnam ir izveidojies labāks kontakts ar tēvu, vai bērns nepieņem mātes jauno dzīvesbiedru, ar ko kopā būtu jādzīvo, paliekot kopā ar māti. Situācijas ir dažādas un būtu aplami tās dramatizēt, uzskatot, ka bērni, kuri dzīvo ar tēviem, ir nelaimīgāki vai vairāk pakļauti mīlestības trūkumam nekā tie, kuri dzīvo ar mātēm.

Neapšaubāmi, vīrietis nevar sniegt bērnam tās emocijas, ko viņš saņemtu no pilnvērtīgas mātes, bet arī sieviete nevar nodrošināt bērnam to ļoti nepieciešamo emocionālo devumu, ko var sniegt vienīgi tēvs. Domāju, ka tēva nozīme bērna dzīvē ilgus gadus sabiedrībā ir nepamatoti noniecināta. Tēvam ir ļoti nozīmīgas funkcijas bērnu dzīvē, kas ievērojami pārsniedz vienīgi pēcnācēju radīšanas spēju neierobežotā teritorijā. Sabiedrības apziņā jēdziens "tēvs" ne vienmēr ir pilnīgs sinonīms bērna bioloģiskā tēva apzīmējumam.

Tēvs bērniem nozīmē drošību, aizsardzību, gādību, līdzsvaru, paraugu zēniem un pašvērtējuma veidotāju meitenēm, jautrību, piedzīvojumus, zināšanas, iedrošinājumu un vēl un vēl .... Tās ir lietas, ko māte var piedāvāt vien savā variācijā, bet pilnībā nespējot aizstāt tēvu.

Apstāklis, ka bērni aug pilnā ģimenē, vēl negarantē to, ka viņi saņems gana daudz mīlestības. Ģimenes ir dažādas, un pilna ģimene, diemžēl, ne vienmēr ir noteicošais, lai bērni izaugtu laimīgi un bez ievainojumiem dvēselē. Tieši tāpat nevar apgalvot, ka bērns, kurš audzis ar tēvu, būs saņēmis mazāk mīlestības par bērnu, kurš dzīvo ar māti. To, kāds izaugs bērns vienā vai otrā ģimenē, nevar noteikt vienīgi pēc ģimenes sastāva. Ir daudz pieaugušu cilvēku, kuri atzīst, ka neraugoties uz to, ka ir uzauguši pilnās ģimenēs, viņi nav jutuši mātes vai tēva mīlestību.

Nenoliedzami tas ir atstājis pēdas šo cilvēku dvēselēs, bet nereti viņi paši kļūst par ļoti labiem vecākiem, lai nepieļautu savu bērnu dzīvēs to, ko paši piedzīvojuši.

Bērnu audzināšana nav mehānisku aprūpes darbību kopums, ko tādā gadījumā varētu paveikt roboti. Tā nesastāv tikai no materiālā nodrošinājuma, dienas režīma izpildes un veselības vajadzību izpildes. Audzināšana ģimenē notiek caur savstarpējām attiecībām, caur vecāku dzīves izpratni un spēju šo izpratni nodot bērniem. Tieši vecāku izpratne par dažādām dzīves situācijām, vecāku vērtīborientācija un dzīvesveids vistiešāk ietekmēs bērnu, nevis pats fakts, ka dzīvo ar vienu vai otru no vecākiem. Bērnus galvenokārt traumē tieši tas vecāks, ar kuru nedzīvo kopā. Ja māte, kura dzīvo šķirti no bērniem, turpina pozitīvu saskarsmi ar bērniem, tad bērni to novērtēs. Ja pirms vecāku šķiršanās ģimenē valdīja aktīvas nesaskaņas, bija smaga atmosfēra un daudz negāciju, tad bērni vecāku šķiršanos pieņem kā atvieglojumu, ja attiecības tiek saglabātas ar abiem vecākiem.

Taču sabiedrībā līdz ar pieaugošo aprūpes tiesību noteikšanu tēviem iezīmējas arī kāda nevēlama tendence. Ir tēvi, kuri ieguvuši redzamu materiālo turību, uzskata par prestiža lietu pēc šķiršanās panākt aprūpes tiesību pārtraukšanu mātēm. Tādā gadījumā bērnu intereses tiek ignorētas un bērni tiek ierauti viņus patiesībā ļoti traumējošā notikumu karuselī.

Protams, ka situācijā, kad galvenais ienākumu guvējs daudzus gadus bijis tēvs, bet māte rūpējusies par māju un bērniem, bērniem ciešāka saikne ir izveidojusies ar māti.

Taču, ja kopdzīve pārtrūkusi un mātei jādodas prom, tad viņai ir gandrīz neiespējami atrast darbu, lai nodrošinātu dzīvojamo platību sev un bērniem, un vēl naudu iztikai. Ir gadījumi, kad bērni gandrīz ar varu tiek šķirti no mātēm, jo tiek pierādīts, ka viņa nevar tūlīt uzturēt un nodrošināt bērniem attiecīgo dzīves līmeni. Šādos gadījumos, kad bērni tiek ierauti vecāku attiecību skaidrošanas un varas pozīciju izrādīšanas batālijās, bērni tiek ļoti ievainoti. Nedomāju, ka tādejādi šie bagātie tēvi iemanto savu bērnu cieņu un sniedz viņiem labu paraugu.

Nevar viennozīmīgi un vispārināti apgalvot, ka dzīvošana ar vienu vai otru vecāku kā atšķirīgi ietekmētu bērnus vispār. Katrs gadījums ir atšķirīgs. Daudz ir atkarīgs no bērna vecuma, kādā ģimene izirusi vai kāds no vecākiem zaudēts. Ja meitene dzīvo ar tēvu, tad būtu jācenšas viņai nodrošināt saskarsmi ar kādu sievieti, lai atbalstītu meitenes sievišķības veidošanos. Arī tēvam, audzinot dēlu, būtu jāpadomā par iespēju dēlam redzēt vīrišķīgas izturēšanās paraugu attieksmē pret sievieti. Protams, dzīvojot sabiedrībā, nav iespējams būt pilnībā izolētiem no viena vai otra dzimuma klātbūtnes. Tāpēc nesaņemot sievietes vai vīrieša paraugu ģimenē, bērni to cenšas kompensēt caur citiem cilvēkiem, ar ko sastopas savā dzīvē.

Abu vecāku atšķirīgās lomas ir ļoti nozīmīgas bērnu dzīvē un nevar kādu īpaši izcelt. Tāpēc domāju, ka tēviem ir jāapzinās, ka viņi nav mazāk svarīgi par māmiņām. Tēvi veido ģimenes fundamentālo pamatu, lai mātei un bērniem būtu droši un labi. Tā ir brīnišķīga misija un vēlams, lai aizvien vairāk tēvu to patiesi apzinātos un būtu lepni šo misiju godam pildīt."