Anna Peipiņa: arhaiskā pseidosievišķības apmātība pret karojošu, agresīvu feminismu

Turpinot iesākto, jūs, cienījamās VIŅA lasītājas, uzrunā žurnāla "Annas Psiholoģija" galvenā redaktore. Šīs ir sarunas ne tikai par psiholoģiskām problēmām, bet arī par lieliem un maziem jautājumiem, ko ik pa brīdim mums uzdod dzīve.

Piemēram, īsta sieviete vienmēr staigā garos svārkos, jo tikai tā pareizi riņķo viņas sievišķā enerģija. Viņa nekad nevelk, piemēram, džinsus, jo tie ir sievišķības nāve. Īsti neesmu sapratusi, ko šajā ziņā domāt par zeķbiksēm, – galu galā arī tās ir bikses, taču baidos, ka ziemā pat visgarākie svārki nepasargā no apaukstēšanās, ja zem tiem ir plikas ciskas.

Tālāk. Īsta sieviete nevada auto. Tā ir vīriešu darīšana. Īsti gan nezinu, kā viņa izvadā bērnus un nokļūst darbā, ja, piemēram, nedzīvo tramvaja līnijas tuvumā, bet pareizi – īsta sieviete taču nestrādā algotu darbu, līdz ar to arī bērni nekur nav jāved. Īstu sievieti uztur vīrietis. Kuram nauda nāk kā pa reni, jo viņu taču pareizi iedvesmo īstā sieviete. Kurš pirms laulībām jau uzcēlis māju ar istabu katram bērnam, jo tikai ar tādu precas īsta sieviete. Kura savukārt nav pirms tam bijusi kopā ne ar vienu citu vīrieti, citādi viņai bērni piedzimšot slimi... Tā vismaz stāsta kāds visiem labi zināms vietējais guru, kas nemitīgi atsaucas uz vēdām. Uz vēdām gan tagad atsaucas visi, jo neviens jau īsti nevar pārbaudīt – tur ir tā rakstīts vai nav. Patiesību sakot, to man vienmēr niez mēle pajautāt – kādā valodā tas zinošais cilvēks vēdas ir lasījis?

Protams, tas viss varētu šķist uzjautrinoši, ja vien nebūtu mazliet skumji. Bet nopietni – kā tas ir noticis, ka mūs, pilnīgi normālas 21. gadsimta sievietes, pēkšņi ir pārņēmusi šī arhaiskā pseidosievišķības apmātība? Kurā mirklī mēs, latviešu sievietes, gudras, jūtīgas, pievilcīgas, saimnieciskas, esam kļuvušas gatavas nomainīt savu iekšējo viedumu un spēku pret kaut kādu, es atvainojos, sviestu? Kā tas nākas, ka esam ļāvušas sev iestāstīt, ka ar mums kaut kas tik ļoti nav kārtībā, ka tagad jāskrien visādos kursos un kur tik vēl ne, lai meklētu savu sievišķību? Kurā brīdī mēs esam nobijušās pašas no sevis?

Nav nekā patīkama karojošā, agresīvā feminismā, taču, šķiet, mēs nupat braucam otrā grāvī. Ir parādījies jauns bubulis – stiprā sieviete. Es personīgi nesaprotu, kas tā tāda. Varu iedomāties, kas ir varaskāra, kontrolējoša sieviete (brr, nekas patīkams), bet tās nekad nav stipras sievietes, – tieši otrādi, aiz varaskāres un tieksmes kontrolēt parasti slēpjas vājums un bailes. Un, kad skatos, kā uzcirtušās dāmas TV ekrānā spriež, cik briesmīgi būt stiprai sievietei un kā visādi jāmācās būt vājai, man gribas teikt: pasakiet to, lūdzu, mammām, kas kopj savus bērnus invalīdus. Vai arī sievietēm, kas diendienā rūpējas par saviem nespējīgajiem vecākiem. Pasakiet to medicīnas māsām, kas strādā vairākās maiņās, lai būtu, kas pie jums atbrauc pēc neatliekama izsaukuma. Vai arī pasakiet to, piemēram, Norai Ikstenai, kāpēc viņa plēsa vaļā savu dvēseli, kad rakstīja "Mātes pienu", varēja taču būt vāja un paklusēt. Galu galā – pasakiet to, lūdzu, Vairai Vīķei-Freibergai. Ko viņa tur līda savā sarkanajā kostīmiņā pa vidu visiem pasaules prezidentiem?! Varēja taču būt vāja un nevarīga. Vai vismaz izlikties.

Sievišķība ir mistērija, noslēpums, atklāsme mūža garumā. Bet mums pūlas iestāstīt, ka tā ir prasta manipulēšanas māka. Saka, ja tu būsi tāda un tāda, tad tevi mīlēs. Ja ne – paliksi vientuļa un novecosi divatā ar kaķi. Bet tā taču nav. Jo mīl jau tāpat, ne par ko. Viss pārējais ir shēmas un meli.