Vīrieši Latvijā bieži vien izrāda lielāku entuziasmu par ģimenes pieaugumu, liecina pētījums  (2)

Pētījuma "Tēvi ģimenes dzīvē" galvenais mērķis bija noskaidrot, kāda ir vīrieša/tēva loma ģimenē un bērnu audzināšanā jeb neapmaksātajā aprūpes darbā. Tā autori ir Klāvs Sedlenieks, PhD, Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) un Kristīne Rolle, MSc, RSU.

Socioloģiskajās aptaujās jau gadu desmitiem tiek novērots, ka vīrieši Latvijā vēlas vairāk bērnu nekā sievietes. Tā, piemēram, kādā citā pētījumā secināts, ka "sievietes vidēji vēlas 2,2 bērnus un tēvi – vidēji 2,4 bērnus" (Sebre, Ļebedeva un Trapenciere 2004, 29). Arī šī pētījuma sakarā veiktajās intervijās uzrādījās, ka tēvi bieži bija tie, kas bija aizsākuši diskusiju par bērnu radīšanu:

"Osvalds: Mēs esam kopā no 1999. gada, meita piedzima 2007. gadā. Kādus 2–3 gadus iepriekš es teicu, ka varbūt vajag. Es tad ar viņu runāju, runāju un tad arī notika."

Līdzīgi pieredzi apraksta arī Eva – vīrs ierosināja ģimenes plānošanas jautājumu, tomēr gala lēmumu/termiņu noteica Eva:

"Eva: Tas bija lēmums no vīra puses, jo man visu laiku likās, ka vēl nav tas darbs, ko gribas, vēl nav tā izglītība, ko vajag, vēl nav tā māja, ko vajag. Man visu laiku likās, ka to stabilitāti vajag lielāku. Tad, kad beidzu bakalaura grādu, tad es sapratu, ka tas ir tas darbs, kur es palikšu strādāt. Vīrs bija tas, kas no paša sākuma bija gribējis, bet es biju tā, kas bremzēja."

Savukārt Valta ģimenē galvenā plānotāja attiecībā uz bērniem tomēr bijusi sieva:

"Valts: Mums jau bija ļoti sen ieplānots. Sieva bija noteikusi, ka noteikti līdz 30 gadu vecumam grib vismaz vienu bērnu, attiecīgi tie 30 gadi lēnām tuvojas, tad jāparēķina, kad ir jāpiedzimst līdz tiem 30 gadiem."

Līdzīgi, kā Evas iepriekš minētajā citātā par sociālekonomisko drošību bērna plānošanas jautājumā, arī Sanija no sākuma izveido stabilu dzīvi un pēc tam sāk domāt par bērnu:

"Sanija: Par bērnu es vēl atceros šodien – bija pagājis kaut kāds periods, es sēdēju tajā Ziedu ielas dzīvoklī un tieši domāju – nu, dzīvoklis ir, darbs ir, garlaicīgi – vajag kaut ko vairāk, un tad mēs tā arī nolēmām, ka taisām, un bija ļoti ātri."

Citādāk ar otro bērnu – vairāki tēvi norādīja, ka otrais bērns bijis plānots, jo būtisks aspekts esot bijis bērnu vēlamā vecuma starpība ("lai nebūt pārāk liela"). Ģimenes, kuras bija nolēmušas, ka nevēlas vairāk bērnus, kā argumentus minēja nestabilo valsts pabalstu politiku un finansiālo situāciju pēc pirmā bērna piedzimšanas, vienā gadījumā sieviete/māte kā iemeslu minēja neapmierinātību ar tēva iesaistīti bērna aprūpē.

Pētījuma autori norāda, ka vīriešu lielākā vēlme pēc bērniem nebūt neattiecas uz visām attiecībām. Šī atšķirība parādās tikai statistiski un arī tad ir visai neliela. Reālajās situācijās nereti notiek tā, ka viens vai otrs partneris bērnu nevēlas un bieži vien tie ir arī vīrieši. Tā, piemēram, Putniņa u.c. raksta, ka "trijos gadījumos no 17 [veiktajām intervijām] dzīvesbiedrs bērnu nav vēlējies un mēģinājis piespiest sievieti veikt abortu vai minējis, ka plānojis no bērna atteikties, nododot adopcijai" (Putniņa u. c. 2015, 73). Abortu sievietes var izdarīt arī bez vīra ziņas, tāpēc pretējā situācija parasti paliek neievērota.

Aptaujātie vīrieši nevienā gadījumā šo atbalstītāja lomu neuzskatīja kā kaut ko nepareizu vai netaisnīgu, vai apkaunojošu. Gluži pretēji – viņu iekšējai vērtību sistēmai tā bija visnotaļ piemērota. Atbalsta sniegšana ir tas, ko vīrietis dara un tas, kas ļauj viņam pilnībā īstenot savu sociālo sūtību. Arī bērns (par kuru var rūpēties, iespējams, daudz nopietnāk nekā par sievu) kļūst par šīs sociālās sūtības piepildīšanas stratēģijas daļu.

Šajā perspektīvā iekļaujas arī vīriešu un sieviešu atšķirīgā attieksme pret drošību. Kamēr sievietes meklē drošību un aizsardzību sev un reizēm cenšas to nodrošināt ar vīrieša palīdzību, vīrieša dzīves jēga koncentrējas ap šīs drošības veidošanu. Tāpēc viņš pats nejūtas nedroši un šī problēma viņam var nešķist tik nozīmīga kā sievietei.

Par to, kas ir "sieviešu" un "vīriešu" darbi mājās un kā tie tiek sadalīti mājsaimniecībās, lasi šeit.

Pētījuma rezultāti balstās uz 15 kvalitatīvajām intervijām un novērojumiem ar vīriešiem/tēviem, sievietēm/mātēm, darba devēju pārstāvjiem, kā arī sekundāro datu analīzi. Pētījuma dalībnieki tika izvēlēti ar mērķi noskaidrot un iepazīt situāciju vīriešu/tēvu iesaistei pēc iespējas dažādākos ģimenes modeļos un apstākļos – ģimenes ar maziem bērniem (līdz trīs gadu vecumam), ģimenes ar bērniem un/vai pusaudžiem/pieaugušiem bērniem; ģimenes ar vienu bērnu; daudzbērnu ģimenes; ģimenes, kurās ir tikai dēls/i vai meita/s vai abu dzimumu bērni; šķirtās ģimenes; laukos/pilsētās dzīvojošas ģimenes. Tomēr visām ģimenēm kopīgs ir tas, ka tajās bērni un vīrieši/tēvi ir iesaistīti un/vai ieinteresēti līdzdarboties bērna aprūpes jautājumos.

Kaut arī pētījuma dalībnieki pārstāv dažādus ģimenes modeļus un to pieredze ir daudzveidīga, tomēr pētījuma ierobežotā apjoma dēļ, pētījuma autori nepretendē atspoguļot visu Latvijas vīriešu/tēvu iesaisti bērnu aprūpē un ģimenē, bet norādīt projekta ietvaros konstatētām tendencēm attiecībā uz vīriešu/tēvu iesaisti bērnu un ģimenes aprūpē.