Ho'oponopono – senā havajiešu problēmu risināšanas prasme, kas ļauj dzīvot vieglāk

Mūsu vienīgais eksistences mērķis ir atjaunot savu pirmatnējo stāvokli, būt sirdsskaidriem, atbrīvot sevi no atmiņām, kas zemapziņā atkārto problēmas no mūsu pagātnes. Meibela Katsa, Mornas zināšanu pārņēmēja doktora Ihaleakala Hjū Lena (Dr. Ihaleakala Hew Len) skolniece vairāk nekā desmit gadu nepārtraukti izzināja Noslēpumu noslēpumus, ko glabā senā havajiešu problēmu risināšanas prasme. 2009. gadā viņa sarakstīja grāmatu "Vieglākais Ceļš, kā dzīvot", lai palīdzētu mums kļūt apzinātākiem.

"Šajā grāmatā tu uzzināsi, kādi ir priekšnoteikumi, lai kļūtu patiesi pats, būtu harmonijā ar dzīvi un sirdsskaidrs, kas ir svarīgs apskaidrības stāvoklis. Tu atklāsi, ka vairums problēmu, ar ko saskaries, rada pagātnes šabloni un atmiņas, kas turpina skanēt tavā zemapziņā un neļauj tev būt tam, kas patiesībā esi. Tu sapratīsi, ka neviena problēma neeksistē ārpus tevis, un, tā kā tās atrodas tevī, tu spēj par tām uzņemties simtprocentīgu atbildību un izdzēst," stāsta grāmatas tulkotāja un izdevēja Svetlana Bulte. Grāmata ir pārdošanā grāmatnīcās "Jānis Roze" un "Globuss".

Piedāvājam fragmentu no grāmatas.

Kas es esmu? Tas ir pats svarīgākais jautājums, un vairumam no mums nav nekāda priekšstata, cik vienkārša var būt atbilde.

Svarīgi atcerēties, ka mēs visi nākam no Tukšuma, un šī Ideālā Gaisma mūs ir radījusi ideālus, jo kaut kas nevainojams nevar radīt kaut ko, kas nebūtu perfekts. Ideāls nozīmē – bez aizspriedumiem, pārliecības un nosodījuma.

Mēs esam ideāli! Tomēr domas, pārliecība, spriedumi un nosodījumi nav ideāli. Šīs mulsinošās un ierobežotās programmas un atmiņas mūsu apziņā ir radījusi sabiedrība un mūsu iepriekšējo dzīvju pieredze.

Saprotot, ka neesam mūsu atmiņas, varam sākt vērot bez piesaistes kādam konkrētam rezultātam un atgriezties pie sava pirmatnējā ideālā stāvokļa. Vienkārši vērojiet savu reakciju uz cilvēkiem un situācijām, neiesaistoties un nereaģējot. Kad to būsit apguvuši, jūs apzinātāk izjutīsit savas domas, viedokļus un vērtējumus, spēsit sevi distancēt no tiem un saglabāt mieru jebkurā situācijā. Vērojot neitrāli, nesaucot situāciju par labu vai sliktu, jūs sevi atbrīvojat.

Diemžēl parasti mūsu rīcība ir nogaidīt, kad radīsies atbilstoša situācija, un tad izlemt – reaģēt vai just. Mēs rīkojamies atkarībā no ārējiem apstākļiem un ticam, ka tie esam mēs. Tādā veidā mēs ļaujam mantai, apstākļiem un ārējai ietekmei noteikt savu identitāti.

Lai atjaunotu saikni ar Dievišķo un savu iekšējo mieru, jāatgriežas pie savas patiesās būtības un sirdī jāapzinās, ka viss nepieciešamais mums jau ir. Tas ļauj mums būt pašiem un tur, kur ir uzticēšanās un iedvesma, kas savukārt sniedz visu, kas ik mirkli mums ir pati pilnība.

Gandrīz visos gadījumos jūs saņemsit vairāk, nekā jebkad esat cerējuši, kad beigsit sevi apzināsities, balstoties uz ārējiem apstākļiem. Kad atgriezīsities pie savas patiesās būtības, cilvēki jūs cienīs vairāk, jo jūs cienāt sevi. Daži izteiks atzinību par jūsu mīlestību un cieņu pret sevi un pārliecību. Šim viņu novērtējumam nebūs nekāda sakara ar jūsu izglītību vai to, kas jums pieder, – viss būs tikai par JUMS.

Tas ir vienkārši un dabiski. Sākot sevi atbrīvot, ievērosit, ka jums nav daudz jārunā, lai cilvēki sāktu interesēties: "Ko tu ar sevi esi izdarījis? Ko tu esi darījis? Tu izskaties citādi – daudz jaunāks!"

Marianna Viljamsone (Marianne Deborah Williamson, dz. 1952, amerikāņu garīgā skolotāja) ir teikusi: "Mūsu lielākās bailes nav par to, ka neesam adekvāti, bet gan par to, ka esam spēcīgāki, nekā varam iedomāties. Visvairāk biedē mūsu gaisma – un nevis tumsa. Mēs jautājam sev: "Kas es esmu, lai būtu izcils, piemīlīgs, talantīgs un vispār īpašs?" Bet kas jūs esat, lai tādi nebūtu? Jūs esat Dieva bērni. Izlikšanās par niecību pasaulei nekādu labumu nedod. Nav cēli izlikties par mazāku nekā esi, lai tikai citi jūsu klātbūtnē nejustos nedroši. Mēs visi varam mirdzēt, kā to dara bērni. Mēs esam dzimuši, lai cildinātu Dievu, kas ir mūsos. Viņš nav tikai kādā no mums, bet ikvienā. Kad ļaujam savai gaismai spīdēt, mēs neapzināti arī citiem ļaujam darīt tāpat. Kad esam atbrīvojušies no savām bailēm, mūsu klātbūtne automātiski atbrīvo arī citus."

Kad esat paši, jūs ļaujat arī citiem būt pašiem jūsu klātbūtnē.

Sākumā tas var šķist grūti, bet, kad apgūta apziņas pieredze, jūs nonākat nulles jeb Dievišķajā stāvoklī (bez spriedumiem, vērtējumiem un gaidām). Jūs vēlēsities tur atgriezties, cik bieži vien iespējams, kaut uz sekundes daļu. Jo vairāk to darīsit, jo vieglāk būs palikt apzinātiem. Jūs varat būt apzināti uz neilgu laiku, jo nākamās atmiņas sāks atkārtoties, sniedzot jums vēl vienu iespēju praktizēt apzināšanos un būt pašiem.

Jūs arvien vairāk un vairāk jutīsities brīvi kā bērni, kas vēro un apbrīno dzīvi. Jūs kļūsit sirdsšķīsti. Un kādā mirklī būs jāpieliek vairāk pūļu, lai atgrieztos pie neapzinātas dzīves, nevis otrādi. Būt apzinātiem, būt PAŠIEM ir viegli un dabīgi. Sākot praktizēt, jūs atcerēsities izjūtas sirdī un ķermenī. Tās atgriezīsies pie jums atkal un atkal. Šis miera un prieka stāvoklis tiek sasniegts ik mirkli, atbrīvojot to, kas jūs neesat.

Atcerieties, ka drošība un laime, ko jūs tik ļoti meklējat, nav atrodamas materiālajā pasaulē, lietās, izglītībā vai attiecībās. Tās ir daudz tuvāk, nekā domājat.

Nekas, itin nekas ārējs nevar likt jums justies ideāliem. Viss, ko atrodat ārpus sevis, ko uzskatāt par vajadzīgu, sniedz jums tikai īslaicīgu saviļņojumu. Tā ir pieķeršanās. Agrāk vai vēlāk tā beigsies vai arī jums zudīs interese par to, un jūs cietīsit.

Atbrīvojiet sevi. Apzinieties, ka jums jau pieder viss, kas nepieciešams, un nekas cits nav vajadzīgs. Izdzēsiet savas atmiņas un ļaujiet tai savai daļai, kas zina labāk, vadīt jūs un aizsargāt. Atgriezieties pie ideālā sevis, un jūs atklāsit patieso Dieva valstību un visu, kas jums vajadzīgs. Kur? Sevī!