Pa kūti, stalli un ķēķi: Miķeļdiena senču tradīcijās

Latviešu tradīcijās Miķeļi ir pļaujas svētku dzīres, kad visai labībai jābūt zem jumta. Ar vienu pavisam mazu izņēmumu – Miķeļa rītā kāva aunu, to vārīja un tad gāja tīrumā nopļaut pēdējo labības kušķīti, kas tur speciāli atstāts. Tās ir Jumja saņemšanas svinības, kam seko dzīres.

Gatavošanās tām jāsāk jau dažas dienas iepriekš, jo kāds puscūcis jau nobarots, to tad jānokauj iepriekš, lai var pagūt desas sataisīt, ko ēst ar jau ieskābētajiem kāpostiem.

Miķelis, tāpat kā Ūsiņš, ir zirgu patrons un ziņo, ka pieguļas laiks beidzas. Kad zirgi bija ievesti stallī, vakarā kāva gaili un ar tā asinīm apslacīja staļļa durvis, lai pasargātu zirgus no slimībām un noskaušanas. Asinis varot ietecināt arī auzās, ko dot kumeļiem, lai tie aug stalti kā gaiļi. Uz durvīm var uzzīmēt arī darvas krustu, lai ļaunie gari netiek zirgiem klāt. Citos novados Jāņu vakarā cirstu pīlādzi lika staļļa gaņģī. Zirgiem auzas kopā ar jāņuzālēm bēra silē, zirgus pa vienam ačgārni steliņģos salika un, kad tie ēst sākuši, snipšķīti auzu zirgam pār muguru pārvilka un uz krusta uzsita. Tā ar katru zirgu izpildīja trīs reizes, lai skauģi netiek klāt. Lībieši deva zirgiem grauzdētus vasaras rudzus, lai tiem nemetas ienāši.

Lai peles un žurkas stallī pa ziemu nevairotos, ar iesmu vai kādu citu asu ieroci izbaksta grīdas starpas un caurumus.

Kad nu zirgi apkopti, laiks pievērsties arī govīm, jo šī uzskatāma arī par pēdējo ganu dienu. Lai tās pasargātu no lietuvēna, pirms Miķeļiem govis jāpiesien, citādi lietuvēns tās jājot. Mājās dzenot, jāskata, vai kādai govij nav pielipis ēdamais pie mutes – ja tā, ziemā būšot dārga lopu barība! Arī kūtī dzenot, jāskata, lai neviena ragaine neienes kādu zāles stiebru līdzi, ka neaptrūkst ēdamais. Jauniem lopiem ar vilnainu cimdu, kurā ielikts karsts ķieģelis, ieberzē zobus, lai tie nekustētos.

Meitas, kuras līdz šim laikam gaidījušas preciniekus, nu cerības atmet.

Vakari kļuvuši gari, tādēļ klāt ir mīklu minēšanas un pasaku stāstīšanas laiks. Ja pa Miķeļiem stāsta pasakas, tad cūkas labi barojas.

Kā jau lielos svētkos, Miķeļos mājās netrūkst alus, tiek kauts auns un sivēns, citviet arī jērs. Šajā dienā (kā jau daždien zīmīgās dienās), pirms sēsties pie galda, veicami ziedojumi. Ja auns nokauts, tā galva ar visiem ragiem jāpakar uz bēniņiem ļauno garu mielastam, citādi lopi ies postā. Gaili šajā dienā kāva, lai nodrošinātu labu ražu nākamajā gadā, bet cāļu kaušana veicina atlikušo spārnaiņu labu izdošanos.

No Miķeļa dienas ēdieniem saimnieks pirmais lej ēdienu traukā un met to rijas speltē, teikdams: "Visi zemes puteklīši gaida mani veldzējot". Nedrīkst aizmirst arī par mājas labajiem gariņiem, tādēļ tiem jāsaņem pa druskai no katra ēdiena. Kad nu visi pacienāti, var sēsties pie galda, aicinot arī pašu Miķeli.

Miķeļos sākas arī iešana "vecīšos", kad par ubagiem, zīlētājiem un tamlīdzīgi pārģērbušies cilvēki apstaigā mājas, svētību nesdami. Atšķirībā no budēļiem "vecīši" izturas klusi.

Šī ir diena, kad Dievs no debesīm met trešo un pēdējo aukstuma akmeni ūdenī. Arī zemes augi pārstāj augt, izņemot vienīgi kāpostus.

Dienas nodarbēs vajadzētu atvēlēt arī mirkli laika, lai apkārt paraudzītos – pēc šīs dienas var prognozēt nākamo ziemu un pat nākamo vasaru.

Ja Miķeļos līst silts lietus, būs maiga ziema.

Ja vējš pūš no ziemeļiem, ziema būs auksta un dziļa, bet, ja no dienvidiem – silta un bez lieliem sniegiem. Rītenis un vakarvējš sola mērenu laiku.

Ja koku lapas līdz Miķeļiem jau nobirušas, pavasarī sniegs nokusīs pirms Māras dienas, bet, ja vēl turas kokos – pavasarī sniegs ilgi turēsies. Cik ilgi pēc Miķeļiem lapas turoties, tik ilgi pēc Jurģiem vēl zāles nebūšot.

Ja Miķeļa diena un nakts miglaina, būs laba vasara, bet, ja sausa un auksta – slikta.