Vecāku stereotipi – vienlaikus spēcīga un bīstama lieta. Vecāki uzskata, ka rīkojas pareizi, bet, saskaroties ar bērna nepaklausību, nespēj atrast optimālāko izeju situācijai. Jo, redz, viņš – vecāks, domā, ka viņam ir taisnība. Bērnu audzināšanā nevar viss noritēt ideāli un gludi, bez kļūdām un problēmām. Tomēr nevajadzētu aizmirst par to, ka vecāku kļūdas var liktenīgi ietekmēt bērna turpmāko dzīvi.
Piedāvājam iepazīties ar ģimenes psiholoģes Katerinas Murašovas "Ihappymama" apkopotajām tipiskākajām vecāku maldīšanās jeb lietām, ko bieži vecāki dara, uzskatot par pareizām, bet patiesībā tās var tikai kaitēt mazā cilvēka dzīves gaitās.
Es dzīvošu bērnu dēļ
"Man ir kāds, kā dēļ dzīvot. Es dzīvošu savu bērnu dēļ. Viņu audzināšana ir mans galvenais uzdevums." Neviens nevienam nevar būt par dzīves mērķi – tā ir pārāk liela atbildība, kura gulstas uz jaundzimušā pleciem. Ja es dzīvoju tevis dēļ, tev man kaut kādā veidā ir jāatbild, ņemot vērā manas cerības. Pienāks brīdis, kad bērns nevarēs to izdarīt, un tādēļ viņam radīsies vainas sajūta.
Viņš saprot, kādu upuri nesuši viņa vecāki. Vēl pirms 200 gadiem sievietei reproduktīvā vecumā bija pieci seši bērni, nelieli mirušo zīdaiņu kapi un viņa dzīvoja dēļ tā, lai "nostādītu uz kājām" dzīvos. Bērni pilnīgi mierīgi to arī uztvēra, jo sievietes pašuzupurēšanās tika sadalīta uz visiem. Tagad bieži vien uz vienīgo bērnu tiek "uzvelta" ne tikai māte, kura dzīvo viņa dēļ, bet vēl omītes un opīši no abu vecāku puses, kuri ilgi, ilgi viņu gaidījuši. Bērnam tas ir psiholoģiski smagi, tādēļ viņam var rasties problēmas. Kaut kādā noteiktā periodā cilvēcei ir izdevies samazināt bērnu mirstību un praktiski visas infekcijas, kas savulaik izpostīja veselas pilsētas. Saglabājusies tikai viena lieta – nervu sistēmas un psiholoģiskās saslimšanas, un tām ir tendence kļūt arvien jaunākām jeb piemeklēt bērnus jau agrīnā vecumā: pusaudžu depresija, Alcheimera slimība, autiskā spektra traucējumi un citas. Un tas viss tikai vienas kļūdas dēļ, kas ir saistīta ar "man ir kāds, kā dēļ dzīvot", un šī kļūme traucē bērna veselīgai attīstībai psiholoģiskajā ziņā.
Spēle ar demokrātiju
"Bērns – man vienlīdzīga personība. Brīvība, brālība un vienlīdzība." Vai esi redzējis, kā pīle iet ar pīlēniem? Priekšgalā ir mamma, bet aiz viņas bērniņi. Vai esi redzējis pīlēnus, kuri ietu citā virzienā? Protams, ir redzēti, tikai tie palikuši kā dabiskais atbirums. Viņus apēda lielāki putni.
Evolūcijas procesā ar dabiskās izlases palīdzību tika izvēlēti bērni, kuri ir spējīgi sekot mammai vai abiem vecākiem, ja viņu audzināšana ir vienota. Un, lūk, bērns nokļūst pasaulē, kur viņam saka: "Tu esi man līdzvērtīga personība." Tādā pasaulē viņš ir spiests līdzināties ar pieaugušajiem, bet patiesībā tas viņam nav pa spēkam. Tā rezultātā bērns atkal tiek traumēts. Bieži "spēlēšanās demokrātijā" atstāj dziļas pēdas visai tālākai dzīvei.
Lielākajai daļai šādu vecāku bijušas sarežģītas attiecības ģimenē, tādēļ tagad viņi vēlas kļūt par "draugiem" saviem bērniem. Tipiski tas ir vientuļajām mātēm, kuras audzina dēlu, kurš, savukārt, piekrīt visam, lai tikai māte viņu neaiztiktu, bet viņa cenšas "būt laba māte" un draugs. Šis ir vienīgais demokrātiskās audzināšanas variants. Lielā ģimenē tāda situācija ir neiespējama, jo vienmēr kāds mēģinās izsisties. Kad kāds no vecākiem cenšas uzvesties kā "lielā pīle", būvē bērnam pasauli ar visām iespējamām briesmām un "burvībām" – tā arī ir cieņas izrādīšana un vēlamā uzvedība attiecībā pret viņu. Jo pasaulē viņš ieradies zem tava spārna, bet ir jāpaiet kādam laikam, pirms viņš teiks, ka ir jau izaudzis un viņam pašam laiks ir kļūt par "pieaugušo pīli".
Pastāv viens pareizais audzināšanas modelis
"Pastāv daudz un dažādi audzināšanas varianti, bet, visticamāk, ka kaut kur ir pareizais, kas ir jāatrod un jāizmanto." Sabiedrībai nepieciešami bērni, kuri prot rūpīgi izpildīt instrukcijas, bet ir vajadzīgi arī tie, kuri spējīgi tās pārkāpt. Vienīgais kritērijs, uz kuru vērts vērst uzmanību, esi tu pats. Ko darīt, ja audzināšanā iejaucas vecākā paaudze? Piemēram, tu meitai aizliedz spēlēties ar savu kosmētiku, bet viņa aiziet pie vīramātes, kura mazmeitai iedod savu. Kā šādā gadījumā noteikt robežas? Ir jāsaprot, ka vecmāmiņām un vectētiņiem, lai ko viņi neteiktu, ir pilnīga taisnība, jo nepareizi modeļi vienkārši nepastāv. Turklāt pēc viena no šādiem modeļiem bērnu audzini arī tu. Nav jābaidās pateikt omītēm un opīšiem: "Paldies jums, mīļie, par jūsu domām, taču tā ir mana ģimene un mans bērns, un viņš darīs tā, kā pieņemts mūsu ģimenē. Bet jums paldies tāpēc, ka jums ir taisnība." Būs robeža: vecmāmiņas kosmētiku var ņemt, manu – nedrīkst. Nekāds sprādziens bērna galvā nenotiks.
Bērni prot atšķirt robežas, galvenais, lai tās būtu skaidri iezīmētas. Mūsu, vecāku, uzdevums – bērnam paziņot, kādā pasaulē viņš nokļuvis, un noformulēt savu audzināšanas modeli.
Bērns pats tiks galā ar mācībām
"Ar mani neviens mājasdarbus kopā nepildīja, bet es visu izmācījos. Esmu izaudzis par normālu cilvēku, tātad kaut kāda garantija ir." Šī pozīcija loģikai neatbilst, turklāt: tu neesi tavi vecāki, tavs bērns – tas neesi tu, un pasaule, kurā tu audzini savu bērnu, arī nav tā, kādā augi. Bērns var atšķirties pēc temperamenta, nervu sistēmas stabilitātes un citiem parametriem. Tādēļ pieņemt svešus modeļus, turklāt ļaut visam iet savu gaitu – nav labākais variants problēmu risināšanai. Pastāv iespēja, ka bērns ar visu tiešām tiks galā un varēs daudz ko sasniegt, bet, lai palielinātu šādu iespēju, palīdzi savam bērnam.
Tas, kas ir pareizi priekš manis, būs labs arī bērnam
"Ja man kaut kas ir skaidri saprotams, tad agri vai vēlu arī bērns to sapratīs. Ja es uzskatu, ka izglītība ir absolūti nepieciešama lieta, viņš arī tā sāks domāt." Ir kļūdaini paļauties – ja reiz skolotāja skolā saka, ka tavs bērns ir gudrinieks un viņam vienkārši vajadzētu vairāk pacensties, vai arī tu viņam kā piemēru mini citus bērnus, kuri esot prātā pieņēmušies, vai arī norādīsi uz citiem autoritāti guvušiem cilvēkiem, ka bērns agri vai vēlu sapratīs – arī viņam jāķeras klāt mācībām daudz nopietnāk. Tas, kas tev ir pareizs un skaidri saprotams, viņam var būt nepareizs un nesaredzams. Un, lai cik reižu tu to viņam neskaidrotu, to būs grūti mainīt.
Es labāk zinu, kas viņam vajadzīgs
"Esmu gudrāka un pieredzējušāka par savu bērnu, tādēļ labāk zinu, kas viņam vajadzīgs". Arī šai domai nav loģiska pamatojuma. Jā, bērnam patiešām ir daudz mazāk informācijas, spēka, spējas saprast cēloņsakarību saistību. Bet viņš – neesi tu. Tas, kas ir vajadzīgs tev, bērnam var itin nemaz nenoderēt, jo viņš ir citādāks, viņam var būt absolūti citas prasības. Var pamēģināt pastāstīt savu redzējumu par vienu vai otru jautājumu, taču vienlaikus parādīt, ka tās ir tikai tavas domas, izmantojot "Man šķiet", "Es tā domāju". Nesaki, ka visiem ir skaidri saprotama, ka augstākā izglītība ir dzīves nepieciešamība. Tas ir saprotams visiem, izņemot tos, kuri arī bez tās ir atraduši dzīvē jēgu un jūtas laimīgi.
Bērns atrisinās manas problēmas
"Mans bērns šajā pasaulē ieradās tādēļ, lai es varētu atrisināt šādas tādas problēmas." Tās var būt vientulība, harmonijas atjaunošana ģimenē vai cerības uz aprūpēšanu vecumdienās. Šis ir mammas-animatora fenomens. Tas izskatās šādi: "No rīta 15 minūtes mums būs nodarbības ar ķīniešu smiltiņām, pēc tam Glena Domana radītās kartītes, pēc tam mēs pusstundu nodarbosimies pēc vēl kāda gudrinieka teorijas, tālāk seko pastaiga, tās laikā mēs barojam pīles, vienlaikus mācāmies to latīniskos nosaukumus, seko pusdienas un 15 minūtes lomu spēles, tad mums ir plastilīns…" Šāda mamma nav spējusi realizēt kaut kādas personīgās vēlmes, vajadzības un tagad tās projicē uz savu bērnu, patiesībā mijiedarbojoties uz sevi pašu.
Problēma ir tajā, ka pēc kaut kāda laika viņa pēkšņi atklās, ka aiz tā visa ir dzīvs cilvēks, ar savām interesēm un pasaules uztveri. Kad viņš sāk nepavilkt līdz attiecīgajam līmenim vai atteikties kaut ko darīt, kas viņam nepatīk, šāda mamma iekrīt depresijā, jo, redz, viņa taču visu bija izplānojusi! No šīs situācijas pozitīvas izejas nav. Agri vai vēlu sekas būs redzamas gan attiecībā uz pašiem vecākiem, gan bērnu. Bērns pasaulē ierodas ne tāpēc, lai tu atrisinātu savas problēmas. Viņš šajā lielajā pasaulē ienāk kā jauna personība, un jālemj ir viņam, nevis tev. Pasaulē tikai caur tevi rodas kaut kas jauns, un tas ir īsts brīnums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
