Ar Santu (vārds mainīts) mani iepazīstina Krīzes grūtniecības centrā, kurā sieviete pēc palīdzības sevi atveseļot emocionāli vērsās tikai šā gada pavasarī. Kādēļ tapa šis stāsts? Pēdējā laikā abortu tēma atkal aktualizējusies. Polijā notiek plaši protesti pret valdības vēlmi tos aizliegt pavisam, un arī Latvijā ik pa laikam šis jautājums tiek aktualizēts varas gaiteņos, skaļās diskusijās starp dažādu viedokļiem paudējiem domājot, kā mazināt mākslīgo abortu skaitu. Lai gan statistika rāda, ka cipari, kaut nedaudz, bet tomēr uzlabojas. Santa savā stāstā nevienu negrasās moralizēt, pamācīt un ieteikt, viņa vienkārši atklāj, kā divi viņas lēmumi sekojuši viņai pa pēdām visu mūžu. Un tikai tagad, kad pagājuši jau aptuveni 20 gadi, viņa sev mācās piedot.
Santai tagad ir 45 gadi, vīrs un dēls – vienīgais, kā jau minēts. Santa iepazinās ar puisi, abiem bija abpusēja patikšana un patiesībā viss notika ātri, līdz viņa kļuva par oficiālu sievu savam puisim. "Sākumā paliku stāvoklī, tad apprecējāmies. Rudenī bija mūsu kāzas, bet pavasarī piedzima bērns. Man bija 23 gadi. Un tikai tagad es saprotu, ka patiesībā tā bija sava veida bēgšana no pašas ģimenes. Es uzaugu tipiskā padomju vecāku ģimenē, kur valdīja stingra kārtība. Patiesībā jau man vecāki neko nav nodarījuši, bet viņu kontrole bija pārmērīga un finālā es bēgu jebkur citur," atminas Santa.
Un Santai parādījās izdevība aizbēgt, nodibinot pašai savu ģimeni. Bērniņš bija piedzimis, ģimene dzīvoja normālu dzīvi – abi bija strādājoši, ar izglītību, pārtikuši. Bet dēliņam nebija vēl gadiņš, kad Santa atkal palika stāvoklī, lai gan viņa bija izvēlējusies kontracepcijas metodi – spirāli, tādēļ bija pilnīgi pārliecināta, ka grūtniecība nevar iestāties. "Acīmredzot tā bija izkritusi. Man vispār nebija citas domas kā aborts. Bet pēc pirmā aborta, jau aptuveni pēc pusotra mēneša, sekoja nākamā grūtniecība, un lēmums par labu otram abortam bija likumsakarīgs," tā Santa.
"Vairāk bērnu mums nav. Pēc vairākiem gadiem kopš dēla dzimšanas, aptuveni pēc 10, ar vīru nolēmām laist pasaulē vēl vienu bērnu, neizsargājāmies vairs, bet stāvoklī nepaliku. Vienu brīdi uzsākām medicīniskas pārbaudes, kuru rezultāti apliecināja, ka viss ir kārtībā, bet stāvoklī vienalga nepaliku. Tā kā vienu brīdi ļoti baidījos palikt stāvoklī, es domāju, ka arī emocionālais fons darīja savu. Pa vidu kādu laiku lietoju kontracepcijas tabletes, bet patlaban man ir ielikta spirāle. Tas gan vairāk ir kā veids, lai atvieglotu sev spēcīgās menstruācijas, lai gan, protams, tā arī kalpo kā izsargāšanās no grūtniecības," skaidro Santa.
Pirmais un otrais aborts; apkārtējo vienaldzība
Santa pat īsti nevar izskaidrot, kādēļ lēmusi par labu abortam, jo ģimenei bija gan labi dzīves apstākļi, gan kopējā finanšu situācija. "Es pat tagad to nevaru saprast, kādēļ mans lēmums bija šāds. Mums bija gan izglītība, gan, kur dzīvot, gan nauda. Faktiski viss bija… Iespējams, mani pārāk spēcīgi iesēdās doma, ko man sacīja dzemdību laikā – nākamo plānojiet pēc trīs gadiem. Un bērnam nebija vēl gadiņš. Tas bija mans lēmums – veikt abortu, jo vīrs neteica neko. Arī ārste neteica neko, lai gan pazina mūsu ģimeni, zināja, ka mums ir normāli dzīves apstākļi. Es arī neko nevienam neteicu – ne mammai, nevienam. Diemžēl mums ar mammu nebija izveidojušās tuvas attiecības. Ārste nemēģināja nedz atrunāt, neko, tikai norunājām konkrētu datumu," atminas Santa.
"Ar otru savu lēmumu par labu abortam gāju jau pie citas dakteres. "Jā, lūdzu, kad jūs nāksiet?" Nebija nekādu sarunu par to, vai tiešām jāveic aborts. Pie savas ārstes jau vairs negāju, jo bija kauns, ka neesam mācējuši izsargāties. Mēs vispār ar vīru pašā laulību sākumā nebijām pārrunājuši, vai un cik bērnus mēs gribam, nebija mums tādas ģimenes plānošanas. Mūsu abu savstarpējā komunikācija jau sākumā bija traumēta. Pieļauju – ja arī viņš būtu ar mani parunājis, lēmumi būtu citādi, bet tādas sarunas nebija. Mana sajūta ir, ka šos lēmumus esmu pieņēmusi es, bet patiesībā arī vīrs ar savu nerunāšanu, klusēšanu ir piedalījies to pieņemšanā," tā domā Santa.
Ceļojums pagātnē
Pagāja aptuveni 20 gadi, kad Santa meklēja ceļu, kā sevi sakārtot pēc šo smago lēmumu pieņemšanas. Šī gada pavasarī viņa Krīzes grūtniecības centrā uzsāka 10 soļu programmu "Ceļojums", kas ir domāta sievietēm ar tā saukto pēc aborta sindromu. Kas lika Santai to darīt? Apziņa, ka kaut kas nav kārtībā, ja katru reizi, izdzirdot vārdu "aborts", viņa satrūkstas. Punktu pielikusi kāda pasēdēšana pie radiem, kuras laikā sirms kungs stāstījis par kādu citu radu sievieti, kura veikusi vairākus abortus. Arī šī kunga sieva to bija darījusi, un onkulis vienmēr to uzsvēris, izrādot savus pārdzīvojumus. "Dzirdot vārdu "aborts", es satrūkos, un tad nodomāju, ka kaut kas nav riktīgi," stāsta Santa.
"Tagad, piedaloties programmā "Ceļojums", es savu dzīvi izdzīvoju vēlreiz. Pirmā atklāsme man bija par to, ka, apprecoties, patiesībā es biju upuris. Ģimenē uzaugusi bez spējas uzņemties atbildību un ar domu, ka tagad vīrs mani glābs.
Atskatoties arī savu seksuālo pieredzi pirms laulībām, tagad es saprotu, ka jutos emocionāli apspiesta, iespējams, tāpēc arī nespēju rast tuvību ar vīru. Tagad es sāku atskatīties uz saviem sāpinājumiem, es saprotu, ka manī bija noliegums, sava ķermeņa nepieņemšana, lai gan ar manu vizuālo izskatu viss ir pat labākajā kārtībā. Manī bija vainas un kauna izjūta, un tagad es saprotu, ka pret savu gribu esmu iesaistījusies seksuālos sakaros. Es negribēju, bet patrāpījos ceļā. Es negribēju, bet viņš to izdarīja. Tas bija ne tik sen pirms manām laulībām ar kādu vīrieti, kad pēkšņi atrados ar viņu vienā telpā – tikai viņš un es. Šī visa pieredze ir ietekmējusi manus lēmumus, tā es domāju," atklāti stāsta Santa.
"Šī ceļojuma laikā es tiekos ar sievieti ar līdzīgu pieredzi, un mūsu starpā notiek sarunas. Tā es eju cauri visai savai dzīvei, mēģinot izprast lietu un seku cēloņsakarības," skaidro Santa.
Bērns – šausmīgākais, kas var notikt dzīvē?
Kad iestājas nevēlama vai neplānota grūtniecība, sievietei var šķist, ka bērns ir tas šausmīgākais, kas vien dzīvē var notikt. "Bet ar šo domu ir jāpadzīvo – taisīt vai netaisīt abortu. Ir jānogaida, jāpadomā, kā tas būs vienā un otrā gadījumā. Tie mani divi lēmumi ir ietekmējuši visu manu dzīvi. Iekšēji sevi esmu savainojusi pietiekami stipri, zemapziņā šie lēmumi mani ir ietekmējuši, lai gan, protams, šos gadus es dzīvoju – strādāju, audzināju bērnu, bet… Pa vidam esmu arī jocīgi rīkojusies, un domāju, ka tieši šie lēmumi to man ir netieši likuši darīt. Ja sieviete nonāk šāda izšķirošā lēmuma priekšā, ir jāatrod kāds cilvēks, ar ko izrunāties. Ja tāda nav starp tuviniekiem, var meklēt, piemēram, Krīzes grūtniecības centrā. Un nav jābaidās, ka kāds nosodīs, arī man bija bail, bet tur es atradu savu cilvēku… Ievainojumi, ko man radīja šie lēmumi, ir palikuši uz mūžu," ir pārliecināta Santa.
"Tagad, vētījot savu emocionālo pasauli, es apzinos, cik patiesībā nepatiesas bija manas bailes. Man likās, ka visi vīrieši grib mani ievilkt gultā, lai gan, iespējams, vīrietim pat prātā tāda doma nav bijusi. Es domāju, ka tās arī ir sekas šiem lēmumiem.
Pārdzīvojums paliek tik un tā. Nedzimušie bērni tāpat ir mani ģimenes locekļi, var teikt, ka man ir vēl divi bērni. Netiešā veidā šie lēmumi ir ietekmējuši arī manu pasaulē nākušo bērnu, jo, piemēram, viņu audzināja savā veidā dezorientēti vecāki. Tad cieš arī dzimušais bērns. Viņš gan nezina par maniem lēmumiem. Bet, pilnīgi iespējams, ka kādu dienu es viņam pastāstīšu savu pieredzi. Nu jau esmu spējusi atteikties no savas kauna un vainas sajūtas, un mācos sev piedot. Bet jebkurā gadījumā lielas sāpes paliek, un, lai pilnvērtīgi dzīvotu, tās ir jādziedē. Dvēselē rētas paliek tik un tā," stāsta Santa.
"Katrā ziņā esmu pret abortiem, bet uzskatu, ka lēmums jāatstāj pašas sievietes ziņā. Ir jāapzinās ne tikai tas, ka pēc aborta tev vairs var nebūt bērnu, bet jāņem vērā emocionālais aspekts, tas, kas notiek jūtu līmenī. Un no pieredzes saku, ka rētas paliek un šāda veida lēmumi tev sekos visu dzīvi," domā Santa, vēlreiz aicinot ikvienu sievieti – pirms pieņemt izšķirošo lēmumu, atrast cilvēku, ar kuru izrunāties. Santai tāda nebija.
Kas ir pēc aborta sindroms un kurām sievietēm to visbiežāk novēro
Kā liecina pieejamā informācija Krīzes grūtniecības centra mājaslapā, pēc aborta sindroms ir plaši izplatīts, tomēr par to, diemžēl, runā ļoti maz. Pasaules un Latvijas krīzes grūtniecības konsultantu pieredze liecina, ka praktiski visas sievietes pēc aborta, spontānā aborta vai bērna zaudējuma agrīnā vecumā, saskaras ar kāda līmeņa emocionālām un/vai psiholoģiskām sekām. Liela daļa no sievietēm spēj ar tām tikt galā pašas, tomēr daudzām ir nepieciešama palīdzība. Tajā pašā laikā speciālisti ir atzinuši, ka vidējais laiks, kad sieviete sāk meklēt palīdzību, ir 5-15 gadus pēc aborta, bet dažkārt pat 25-35 gadus pēc aborta. Aborts ir ļoti intīma lieta, un sievietes (arī bērnu tēvi) nevēlas par to runāt, tāpēc cenšas norobežoties no sāpju pieredzes. Aborts, lai gan plaši atzīts un veicināts mūsdienu sabiedrībā, vēl aizvien ir tabu tēma, par kuru ir kauns runāt, turklāt tas ir ļoti sāpīgi.
Pēc aborta sindromu (PAS) var definēt kā psiholoģisku, emocionālu fizisku un garīgu traumu, kuras iemesls ir aborts un kura ir ārpus parastās cilvēka pieredzes. Savā būtībā tas ir pēc traumatiskā stresa sindroms. PAS var variēties no uztraukuma un depresijas līdz pat dziļai psiholoģiskai traumai.
Pēc aborta sindroma iemesli
Grūtniecības laikā sievietei parasti rodas dziļa pieķeršanās savam bērnam, tomēr šīs mātes jūtas var apspiest grūti apstākļi vai attiecības, kas to noved pie aborta izvēles. Viņas dziļākās mātes jūtas konfliktē ar aborta realitāti. Tādējādi PAS iemesli rodas jau pašā lēmuma pieņemšanas posmā.
Vēlāk sieviete nav spējīga iziet cauri normālam skumšanas (sērošanas) procesam, kam būtu jāseko pēc bērna zaudējuma, jo atzīt šādu zaudējumu nozīmētu sākt apšaubīt sava lēmuma pareizumu. Tā vietā sieviete attīsta stratēģijas, kā tikt galā ar emocionālajām sāpēm un emocijām, tādām kā vainas apziņa, kauns, dusmas un skumjas, kas, savukārt, kavē emocionālo atveseļošanos.
Lai gan ir zināmi kopēji simptomi un uzvedība, kas par to liecina, katra sieviete ir īpaša un reaģē atšķirīgi. Tādējādi nav iespējams izveidot formulu, kas nestu atvieglojumu un dziedināšanu visām vienādi.
Biežāk sastopamie PAS simptomi
Psiholoģiskās problēmas, piemēram:
- depresija
- bezcerības sajūta un apātija
- zaudējuma sajūta, nesaprotot kāpēc
- raudāšana bez redzama iemesla
- nespēja pieņemt lēmumus
- miega traucējumi
- murgi
- atmiņas par abortu, kuras izraisa kaut kas redzams, smaržas vai skaņas
- sāpīgas domas un jūtas nozīmīgos datumos
- sevis sodīšana
- pašvērtības zaudējums vai samazināšanās
- nepareizas dusmas
- vainas sajūta par dzīvajiem bērniem u.c.
Uzvedības problēmas:
- izvairīšanās no zīdaiņiem, bērniem un sievietēm, kas ir stāvoklī
- attiecību grūtības, kuru rezultātā parādās atsvešināšanās, kas noved pie izolācijas un attiecību iziršanas
- seksuāla izlaidība un nepareizas attiecības, kuras sāpina sievieti
- seksuālais vēsums, izvairīšanās no tuvības un jūtu izrādīšanas
- fizisks saspringums, kad tiek pieminēts aborts vai arī atceroties to
- izvairīšanās no filmām, žurnāliem vai attēliem, kuros attēloti nedzimuši bērni
- alkohola, narkotiskā atkarība
- vēlme palikt stāvoklī uzreiz pēc aborta (izpirkuma bērni)
- panikas lēkmes u.c.
Sākot parādīties dažām no šīm problēmām, sieviete var vērsties pie ārsta vai padomdevēja. Tomēr bieži vien ne viņa pati, ne arī ārsts nesaistīs šīs problēmas ar abortu, kas bijis vairākus gadus iepriekš. Tomēr, attīstoties psiholoģiskajai traumai, kuru radījis aborts, sieviete aizvien vairāk sāk saprast, kas radījis problēmas. Brīdī, kad tās atrod drošu vietu, kur iespējams iejūtīgi pārskatīt aborta pieredzi, beidzot var sākties "Ceļojums" pretī dziedināšanai.
Kā veidojas PAS?
Atsevišķām sievietēm ir lielāka nosliece uz PAS. Tās ir sievietes:
- kurām ir spēcīgas mātes jūtas – tādas, kurām jau ir bērni, kurām patīk bērni, kuras strādā ar bērniem vai ir cita veida emocionāla piesaiste bērniem;
- kurām vīrs/bērnu tēvs, ģimenes locekļi, pedagogi;
- kurām ārsti vai citi piespieda pieņemt lēmumu par abortu;
- kuras ir jau veikušas vienu vai vairākus abortus;
- kuras ilgu laiku nespēja pieņemt šādu lēmumu;
- kuras ilgi šaubījās;
- kurām pagātnē ir bijusi depresija vai emocionālas problēmas;
- kurām ir spēcīga morāle vai kristīgā pieredze (kā arī citas reliģijas, kuras neatzīst abortus);
- kurām aborts ir bijis slepens;
- kurām aborts tika veikts medicīnisku iemeslu dēļ, bet bērns bija gaidīts;
- kurām tiek veikts vēlīns aborts;
- kurām ir sliktas attiecības ar savu māti.
Aizstāvības mehānismu salūšana
Aizsardzības mehānismi var būt pietiekami spēcīgi, lai pastāvētu daudzus gadus. Tomēr to salūšana var notikt daudzu dažādu iemeslu dēļ. Daži no visbiežāk sastopamajiem iemesliem ir:
- cita grūtniecība,
- cits zaudējums vai traumatisks notikums,
- televīzijas raidījums vai raksts avīzē,
- informācija par PAS,
- kļūšana par kristieti vai arī jebkuras ticības pieņemšana, kas uzsver dzīvības svētumu,
- kāds cits notikums, kas izceļ virspusē dziļāk apslēptas emocijas.
Aborti ciparos
Latvijā turpina sarukt mākslīgi veikto abortu skaits – pērn veikti 4802 šādi aborti, kas ir par aptuveni 500 abortiem mazāk nekā gadu iepriekš, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) apkopotā statistika.
2014. gadā Latvijā tika veikti 5318 mākslīgie aborti, 2013. gadā – 5557, 2012. gadā – 6197, bet, piemēram, 2007. gadā Latvijā tika veikti 11 814 mākslīgie aborti.
Kopumā gan 2015. gadā notikuši 7854 aborti, tomēr šajā statistikā tiek ieskaitīti arī vairāki citi aborta veidi, tostarp spontānais aborts. Arī kopējais abortu skaits pēdējos gados ir sarucis. Piemēram, 2014. gadā Latvijā kopumā veikti 8550 aborti, bet 2007. gadā – pat 16 290 aborti. Kopumā no visiem pērn notikušajiem abortiem 7,5 procentos gadījumu ir pārtraukta pirmā grūtniecība.
Statistika liecina, ka visvairāk mākslīgos abortus pērn izvēlējušas veikt sievietes vecumā no 25 līdz 29 gadiem. Kopumā šī vecuma sievietēm veikti 1305 mākslīgie aborti. Pēc tam seko sievietes 30-34 gadu vecumā, kurām pērn veikti 1123 mākslīgie aborti. Teju vienāds abortu skaits veikts sievietēm vecumā 20-24 gadi un 35-39 gadi – attiecīgi 849 un 848 mākslīgie aborti.
Tāpat divi mākslīgie aborti veikti jaunietēm vecumā līdz 14 gadiem, 77 aborti – vecumā no 15 līdz 17 gadiem un 165 aborti vecumā no 18 līdz 19 gadiem. Divi aborti veikti arī sievietēm vecumā virs 50 gadiem.
Pērn kopumā notikuši 997 spontānie aborti, kas gan ir mazāk nekā gadu iepriekš. Tāpat bijuši arī 1865 "nenotikuši" aborti jeb tādi, kas notikuši bez augļa olas izstumšanas no dzemdes, augļa dzīvības procesiem beidzoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
