"Un es sēžu ar savu četrus mēnešus veco zīdaini, kurš man pretim smaida ar savu bezzobaino muti, un jūtos vainīga par to, ka esmu izvēlējusies dzemdēt bērnus, jo ar to esmu kaut kādai būtnei sev blakus lidojumu pārvērtusi ellē. Un man ir skumji dzirdēt, ka mana paradīze kādam ir elle. Un man gribas viņai pateikt, ka viņas vēstījums man uzdzen dusmas. Tādēļ, ka viņa norādījusi uz to, kas man ir svarīgs dzīvē.
Taču es skatos uz viņu un, šķiet, saprotu, par ko viņa runā.
Visticamāk, viņai ir bail. Nepārprotami bail uzņemties šajā dzīvē vēl vienu lomu – kļūt par māti. Un viņai pat ir bail to sev atzīt. Jo viņa ar visiem spēkiem cenšas attēlot nicinājumu un likt saprast, ka viņa stāv pāri tam visam. Vai, iespējams, viņai ir negatīva pieredze šajā jautājumā, un viņai ir tik sāpīgi no tā, ka viņa nevar atrast neko citu, izņemot to, kā uzvilkt masku, kas it kā parāda riebumu pret bērniem un cilvēkiem, kas ir šīs pieredzes rezultāts. Bet, iespējams, viņas vīrietis saka, ka nevēlas bērnus, un viņa no visa spēka cenšas pierādīt, ka arī viņai tas nav svarīgi. Lai gan, kā ir patiesībā, neviens to nezina.
Mēģināt sevi iztēloties mātes lomā – tas ir pavisam cits dzīvesveids. Cits atbildības līmenis par savu personīgo dzīvi, par otru cilvēku, kura bez tevis nebūtu.
Viņa ir jauna, brīva un neatkarīga. Un viņai ļoti gribas savam pavadonim parādīt, ka viņa pati tā lēmusi, ka nevēlas bērnus. Ka viņas dzīvē ir kaut kas augstāks par to. Kaut kas vērtīgāks. Ka viņa ir īpaša. Un tas, ka Dievs radījis sievieti ar dzemdi – neko nenozīmē. Viņa pati lemj, izmantot to vai nē. Pati izvēlas, kā viņai dzīvot. Un kam sevi tērēt. Un viņa neaizdomājas, ka tam var būt citi iemesli, kuri ārpusē nav redzami, ar kuriem viņai vēl tikai nāksies sastapties, ja viņa tomēr uzdrošināsies, lai uzzinātu, kā tas ir patiesībā, bet pagaidām tas ir tikai zemapziņu domu līmenī.
Iespējams, viņai ar savu vīrieti runājot par riebumu pret bērniem, šķiet, kā tā viņa it kā sev piepluso punktus. Tas it kā nozīmē, ka viņa piederēs tikai viņam, un viņam nebūs mīļotā jādala ar šo brēcošo būtni. Negulēt naktīs un slaucīt puņķus. Un, droši vien, viņa domā, ka tas arī viņam viņā patīk.
Viņa neaizdomājas par to, ka mētājoties ar šādām frāzēm, viņa it kā savam vīrietim saka: es negribu turpināt tavu dzimtu, es negribu dāvāt tev pēcnācēju, es tev neuzticos kā vīrietim, kurš ir spējīgs mani aizsargāt un sniegt mieru.
Tad, kad tu nevēlies bērnus – tu dod priekšroku palikt maziņai. Mātes loma tev ir par lielu. Tu esi apmierināta ar bērna lomu. Tu šajā lomā vari atļauties būt bezatbildīga, jo vienmēr būs kāds "lielais", kurš par tevi parūpēsies un atrisinās visas tavas problēmas. Tavs uzdevums ir tikai dažreiz krist upura lomā – kā rotaļlietu veikalā raudoši mazuļi, lai vecāki iežēlotos un tomēr kaut ko nopirktu – ar to ir pietiekami, lai saņemtu mīlestību, uzmanību, rūpes, bet dažreiz vēl arī naudu.
Lai kādi nebūtu iemesli, kādēļ sieviete nevēlas bērnus, man ir sāpīgi dzirdēt, ka pretējais ir pretīgi. Tev var būt vai nebūt bērnu, tu vari tos gribēt vai negribēt, taču tu nevari radīt skatu, ka tev apkārt nav cilvēki ar bērniem, un tu vienkārši nevari tā uzspļaut viņu jūtām.
Tagad mums ar vīru ir trīs bērni. Un tas ir mūsu svarīgākais sasniegums un realizētais projekts.
Man žēl, ka es lidmašīnā tai meitenei nepateicu, ka es viņu sadzirdēju un mani tas sadusmoja, iespējams, tas piespiestu viņu padomāt par šo tēmu citādi, iespējams, ka viņa saskatītu to kaut kā citādi, es nezinu. Man gribas ticēt, ka viņai pietiks spēka kaut ko saprast par sevi. Ka viņa vēl pagūs kaut ko izdarīt, lai pieaugtu. Jo, redz, laiks, kurā tu vari dzemdēt bērnus, paiet ļoti ātri.
Vēl es tikai gribēju piebilst, ka man – tā ir laime, kad tu mīli vīru tik stipri, lai gribētu, lai viņš turpinātos tavos bērnos."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
