'Cālis' vērtē un iesaka filmas, ko vērts kopā ar bērniem noskatīties kino festivālā 'Riga IFF'  (1)

Kino apmeklējums būs ne vien jauka atpūta brīvdienās, bet arī iemesls garākām sarunām pēc seansa, jo mūsu ieteiktās filmas rosinās aizdomāties par ne vienu vien tematu, ko, iespējams, ikdienas steigā palaižam garām vai apzināti atliekam jautājumu pārrunāšanu uz vēlāku laiku, kas daudziem varbūt tā arī nepienāk.

Bērniem jeb ģimenēm domātās filmas būs skatāmas 15. un 16. oktobrī Eiropas bērnu filmu programmas "Kids Weekend" laikā kinoteātrī "Splendid Palace" (Elizabetes ielā 61). "Kids Weekend" programma, biļetes un seansu laiki atrodami "Riga IFF" mājaslapā.

"Aizkustinoša filma, kas ievelk sevī ar oriģinālu sižetu, brīžiem skumdina, brīžiem liek pasmaidīt un pilnīgi noteikti liek aizdomāties. Viss sākas ar to, ka tēvs Keitijai dzimšanas dienā uzdāvina savādu dāvanu – olu un paštaisītu inkubatoru – un piekodina, lai viņa noteikti ir klāt, kad tās iemītnieks izšķiļas. To, kuru ieraudzīs pirmo, putnēns turpmāk uzskatīs par savu mammu. Kas no tās izšķilsies, tēvs neatklāj, lai meitenei būtu pārsteigums. Tomēr sagadās tā, ka putnēna šķilšanās lieciniece ir Margo – Keitijas draudzene ar īpašām vajadzībām, kura slimības dēļ pārvietojas ratiņkrēslā. Tieši viņu putnēns nu uzlūko kā savu mammu.

Abas meitenes saprot, ka putnu mazulim būtu labāk pie Margo, taču viņas vecāki iebilst, sakot, ka Margo nespēs par viņu parūpēties. Izmisīgi čiepstot, putnēns tiek atstāts pie Keitijas, Margo viedokli pat nejautājot. Viņas vecāki paziņo, ka tā visiem būs labāk – gan putnēnam, gan Margo, gan Keitijai. Izskatās gan, ka nevienam no trijotnes tā nešķiet – ne putnēnam, kas sadrūmis ieraujas inkubatora stūrītī un atsakās no ēdiena, kolīdz Margo aizbrauc, ne Keitijai un jo īpaši pašai Margo, kura grib un jūtas gatava par dzelteno pūku kamoliņu parūpēties.

Šī filma ir aizkustinošs stāsts par divu meiteņu draudzību un to, ka, savus bērnus ļoti mīlot, pārlieku baidoties par viņiem un vēloties pasargāt, vecāki reizēm izdara viņiem lāča pakalpojumu, liedzot pašiem iespēju pieņemt lēmumus un kļūt patstāvīgiem. Īpaši liels risks uzkāpt uz šī grābekļa ir tādu īpašo bērniņu kā Margo vecākiem. Tas ir stāsts par to, ka tas, kas vecākiem šķiet labākais viņu bērnam, ne vienmēr šķiet labākais pašiem bērniem. Arī Margo, gluži kā bez "māmiņas" palikušais putnēns inkubatorā, pēc vecāku lēmuma nelaimīga ieraujas savas istabas stūrī.

Abas meitenes ar sirdi jūt, kāda būtu pareizā rīcība šajā situācijā, un dodas aizraujošā ceļojumā. Filmu noteikti vērts noskatīties."

Filma "Mazais Gangsteris" ("De Boskampi's") pirmo reizi izrādīta 2015. gadā Nīderlandē. Režisors – Arne Tūnens.

"Jautra filma par sāpīgu tēmu! Riku savulaik pametusi mamma, atstājot viņu ar tēvu. Sievas nodevība Rika tēvu padarījusi par cilvēku, kurš attālinājies no šīs pasaules, tāpēc nepievērš uzmanību pat tam, ka visi kāpj viņam uz galvas. Arī Riku skolā apceļ. Tāpēc, kad ģimenei tēva darba dēļ jāpārceļas, puisis tam nolemj darīt galu un jaunajā dzīvesvietā visiem stāsta, ka viņi ir no Itālijas un tēvs ir mafijas barvedis. Šie meli izraisa daudz pārpratumu, kā arī komiskas un pat galu galā bīstamas situācijas. Tomēr Rika ģimenes dzīve mainās.

Filmu ir interesanti skatīties, tajā ir daudz smieklīgu epizožu. Taču tā arī liek domāt par to, kāpēc mūsdienu sabiedrībā, lai par tevi nesmietos, tev ir jāizliekas par to, kas tu neesi? Kāpēc, lai nezaudētu draugus, mūsu bērniem skolā ir jākauc līdzi baram, pat ja viņi to nevēlas? Kurā brīdī un kas mūsu sabiedrībā ir nogājis greizi, ja mafijas bosa dēls skolā ir cienījamāks nekā godīga grāmatveža atvase?"

Režisors – Norberts Lehners. Ieteicamais vecums: 6+.

"Filmas izrādītājiem droši vien nav bijis viegli iztulkot filmas nosaukumu, jo īstais vācu filmas nosaukums ir "Laba pīle", kas radies no vācu teiciena: "Ja pīle laba, viss labs!". Tam latviskais analogs varētu būt "Viss labs, kas labi beidzas!".

Viss šajā stāstā beidzas tiešām labi, taču filmas skatīšanās laikā nākas just līdzi divām vjetnamiešu izcelsmes vācu meitenēm – 12 gadus vecajai Linai un deviņus gadus vecajai Tienai, kuras mamma devusies uz Vjetnamu apciemot smagi slimo vecmāmiņu. Meitenēm jāpaliek vienām, jo savu tēvu viņas nepazīst. Situāciju saasina tas, ka mamma Vācijā dzīvo nelegāli, tāpēc, ja meitenes pieķers, mammu deportēs, bet viņas nokļūs ārpusģimenes aprūpē. Uzdevums dzīvot bez mammas tā, lai neviens to nemanītu, nav viegls, jo mazā Tiena, laikam neapzināti cerot, ka mamma atgriezīsies ātrāk, ja būs nepatikšanas, sāk uzvesties patiešām slikti. Tāpēc par filmas centrālo asi kļūst lielās māsas beznosacījuma mīlestība pret mazo rezgali. Viņa ne reizi tā nopietni nesadusmojas, bet apskauj spītnieci un saka: "Lai kas arī notiktu, mēs būsim kopā!"

Filma ir interesanta un mīļa, tajā ir jau pieminētā mīlestība, ir draudzība un spēja piedot. To būtu vērts noskatīties ģimenēm, kurās ir vairāk bērnu, kas droši vien ne vienmēr tik jauki sadzīvo, kā šīs vjetnamiešu māsiņas.

No festivāla bērnu filmu programmas redzēju divas filmas. Kaut stāsti dažādi, kopīgs bija tas, ka abas stāstīja par to, kas notiek, kad bērni pāragri spiesti uzņemties pieaugušo lomu – vai tāpēc, ka vecāku fiziski nav mājās, vai tāpēc, ka viņi ir tik ļoti iegrimuši savās problēmās, ka nespēj pareizā gultnē ievadīt ne savu, ne bērnu dzīvi. Bērniem jāuzņemas atbildība. Un viņiem tas gluži labi izdodas, taču tā vairs nav bezrūpīgā bērnība.

Būtiski, ka abās filmās galvenie varoņi – bērni – nāk no nepilnām ģimenēm. Tā ir mūsdienu tendence, kuras sekas nu redzamas arī kino. Arī latviešu pēdējo gadu mākslas filmas par bērniem un jauniešiem taču lielākoties ir bijušas par to, kādas problēmas rodas nepilnajās ģimenēs. Piemēram, "Es tevi mīlu, mammu!", "Modris".

"Lai gan kinofestivāla organizatori norādījuši, ka filma ieteicama bērniem, sākot no sešu gadu vecuma, es domāju, ka tas ir gana par agru. Tā kā pašai ir dažāda vecuma bērni, domāju, ka uz šo filmu vērts doties ģimenēm ar bērniem, sākot no aptuveni 9-10 gadu vecuma, kad bērni sāk interesēties ne tikai par pasauli, kas valda ap viņiem, bet arī plašākā mērogā. Ideāli piemērota ģimenēm, kurās aug vismaz divi bērni, jo filmā ļoti spilgti atainota divu māsu mīlestība, neraugoties uz to, ka jaunākā māsa patiešām brīžam varētu nokaitināt pat vismierīgāko būtni uz pasaules.

Filmā patīkami pārsteidza galveno lomu atveidotājas – divas vjetnamiešu meitenes, kas, manuprāt, ar darbiņu tika galā daudz labāk par dažu labu pieaugušo aktieri. 12 un 9 gadus vecajām māsām – Linai un Tienai – nenākas viegli. Viņu mamma, kura Vācijā uzturas nelegāli, aizbrauc uz dzimteni, kur smagi saslimusi vecmāmiņa. Meitenēm, bet galvenokārt jau vecākajai māsai, jātiek galā ar ikdienas rūpēm, turklāt slēpjot to, ka viņas dzīvo vienas. Pēkšņi abām māsām uzrodas draudzene, kura sākumā itin nemaz nešķita, ka par tādu varētu kļūt.

Kļūt pieaugušam, esot bērna ādā, dzīvot neziņā par savām saknēm jeb neko nezināt par savu tēvu, apzināties, ka patiesībā tu atrodies svešā valstī, kur vienīgo glābiņu un atbalstu vari mēģināt meklēt pie tādiem pašiem tautiešiem, mūsdienu jauniešu neiecietība, patiesa draudzība, tēva meklējumi un… Vai meitenes satika tēvu, kurš pēc tautības it kā ir vācietis?

Visu neatklāšu, bet filmu patiešām varu ieteikt noskatīties. Sižets, kas filmas sākumā šķita lēnīgāks, vēlāk kļūst spraigāks un noteikti ir interese redzēt atrisinājumu. Turklāt filmā vienviet atspoguļotas tik daudzas mūsdienu aktualitātes, ka teju katrs no skatītājiem atpazīs kādu situāciju – vai nu paša ģimenē vai paziņu lokā. Filma neuzkrītoši, bērniem, drīzāk, pusaudžiem un jauniešiem saprotamā vēstījumā, parāda to, cik mēs esam dažādi, bet visi alkstam pēc viena un tā paša – mīlestības, miera ģimenē, draugu lokā un valstī kopumā, mēs visi gribam dzīvot cieņpilni, neraugoties uz tautību, atšķirībām mūsu izskatā un domāšanā."