Šerpā bērnu pieņemšanas čempione, kas prot arī ucināties – vecmāte Vija Bathena

Ar Viju, RDN galveno vecmāti, sarunājamies par to, vai mūsdienās vecmātes profesija ir prestiža, kādai jābūt labai vecmātei, par šī steigas laikmeta tendencēm, kas atspoguļojas arī dzemdībās un sieviešu attieksmē pret tām, par to, vai trīs eiro stundas likme ir cienīgs atalgojums vecmātei. Vija nevienu brīdi nežēlojas par lielo slodzi un emocionālo spriedzi, par zemo atalgojumu un vēl kādām lietām, par kurām bieži vien citu profesiju pārstāvji rīko streikus, jo, pēc viņas domām, neviens no šiem iemesliem nav būtisks, lai cilvēks izvēlētos mācīties un strādāt par vecmāti. Tā ir dzīve un katras sievietes izvēle mūža garumā. Jā, sievietes, jo vismaz Latvijā nav neviena vīrieša, kas strādātu par vecmāti.

"Viennozīmīgi vecmātes profesija ir prestiža. Kaut vai raugoties caur bērna piedzimšanu. Vidēji vienai sievietei ir divi bērni, un būt klāt tajā brīdī, kad pasaulē nāk šie mazuļi, – ne visiem ir tas dots. Protams, šeit var spēlēties ar domu, ko mēs vispār izprotam ar vārdu "prestižs" – vai tas ir advokāts, kura stundas likme ir tāda, kāda mums pat sapņos nerādās?" retoriski vaicā Vija.

Viņa gan atzīst, ka vecmātes darbs sabiedrībā varbūt īsti līdz galam nav novērtēts. Bet tas, iespējams, saistīts ar veselības aprūpes sistēmas organizatoriskajām pārmaiņām pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, kad veselas sievietes aprūpi grūtniecības laikā deleģēja nevis vecmātei, bet ārstiem ginekologiem. Vijai nav saprotams, kādēļ veselas sievietes grūtniecības aprūpi pilnībā nevarētu uzticēt vecmātei, kurai ir visas nepieciešamās zināšanas, lai grūtnieci bez veselības sarežģījumiem aprūpētu visu gaidību laiku, palīdzētu dzemdībās un arī pēcdzemdību procesā.

Vaicāju, kas bija motivējošais faktors, kad pati Vija izvēlējās kļūt par vecmāti. "Es nevaru liekuļot, sakot, ka visu mūžu esmu sapņojusi kļūt par vecmāti. Vispār gribēju mācīties ķīmiju. Toreiz Rīgas 1. medicīnas skolā ieraudzīju lielu, baltu plakātu, ka uzņem vecmātes. Tieši vecmātes bija izceltas ar treknākiem burtiem. Un nolēmu pamēģināt. Pirmajā studiju gadā strādāju par sanitāri Rīgas 1. slimnīcas Dzemdību nodaļā. Un sapratu, ka man tas patīk – vecmātes darbs. Šodien jau ir informācijas pārpilnība, bet toreiz tā bija arī sava veida ziņkārība – kā tas notiek, kā bērniņš nāk pasaulē. Toreiz šim procesam bija klāt tāda noslēpumainība. Jau sākot strādāt par vecmāti, es sapratu, ka tas ir mans. Tas bija tādā sajūtu līmenī. Un tās sajūtas ir joprojām. Protams, tagad visu laiku neskrien trīsas pār muguru, bet mans darbs ir milzu gandarījums. Turklāt tas nav truls, fizisks darbs," par savu izvēli, kas nekad nav nožēlota, stāsta Vija.

Katrai profesijai ir kāds īpašību kopums, kas nepieciešams, lai cilvēks būtu savā vietā. Kāds tas ir vecmātei? "Labai vecmātei jābūt ar stabilām un jaudīgām zināšanām, jābūt pacietīgai, jo gan grūtniecība, gan dzemdības ir gaidīšanas laiks, empātijai jābūt, jāapzinās, vai tu vari iejusties otras sievietes ādā, protams, nepārkāpjot sev pāri. Labai vecmātei jābūt viedai, ar spēju paredzēt vairākus gājienus uz priekšu, gluži kā šahistiem. Risks dzemdībās pastāv vienmēr, nav tādu zema riska dzemdību. Tieši dzemdību laikā vecmātei jābūt fiziski stiprai, pašai jābūt ar labu veselību, jo, kā zināms, bērni nedzimst tikai pa dienu, tās ir naktis, kad tev jāspēj izdarīt savs darbs tieši tikpat labi kā dienas gaišajā laikā," uzsver Vija.

Tomēr visa pamatā ir zināšanas un pacietība. "Un svarīga ir sevis pilnveidošana. Es joprojām mācos, jo katra grūtniecība ir citādāka. It kā fizioloģiski viss ir zināms, tomēr katrs gadījums ir kaut kas jauns, nerunājot jau nemaz par tehnoloģiju izaugsmi, tev visu laiku ir jābūt attīstībā. Ja neiesi laikam līdzi, būs grūti. Un man ir ko salīdzināt, – kāda bija attieksme pret sievieti pirms 20-25 gadiem, un kāda tā ir tagad. It kā vecmātei nav obligāti nepieciešams apgūt psiholoģiju, bet arī bez šīm zināšanām neiztikt," apliecina vecmāte.

Vecmāte Vija atzīst, ka darba tirgus šajā profesijā ir ļoti šaurs, tomēr apgalvot, ka vecmāšu radikāli trūktu, nevar. Jaunās vecmātes, kuras ir vēlējušās, visas darbu ir atradušas. "Ir gan daži signāli, kas liek aizdomāties. Piemēram, vecmāšu vidējais vecums, mums tas ir salīdzinoši pavecojis. Tomēr, nezinu, kādēļ, bet vecmāšu vidū ir maz tādu, kuras aizbrauc strādāt uz ārzemēm. Iespējams, ārzemēs pret vecmātēm ir vēl kādas citas papildu prasības, bet, patiešām, mūsu profesijā ir maz aizbraucēju," stāsta vecmāte.

Vija ir ne tikai galvenā vecmāte lielākajā Latvijas dzemdību iestādē, bet viņa ļoti daudz strādā arī ar studentiem. Un te viņa atzīst arī savus savtīgos nolūkus, jo pie sevis darbā RDN ir "atvilkusi" daudzus labus kadrus. "Pat ja viņa vēl neko nezina, tu, jau strādājot ar to jaunieti, redzi, vai būs speciālists –lietas koks vai nē. Tā es parasti katrā studiju gadā cenšos noskatīt divas trīs meitenes, kas nākotnē varētu būt labas vecmātes," Vija ir atklāta.

"Man negribētos tā teikt, bet tā ir – patlaban vecmātēm ir cilvēka necienīgs atalgojums. Stundas likme sertificētai vecmātei ir 3,05 eiro pirms nodokļu nomaksas, nesertificētai vecmātei – 2,91 eiro. Vēl kā papildu maksa ir 75 procenti no stundas likmes par darbu nakts maiņās. Tas tā ir pie mums, bet zinu, ka ir stacionāri jeb dzemdību iestādes citur Latvijā, kur atalgojums ir vēl mazāks. Paskaidrošu, kas ir sertificēta un nesertificēta vecmāte. Meitene pabeidz studijas un sāk strādāt, profesijā jānostrādā trīs gadi, un tikai tad viņa var kārtot sertifikācijas eksāmenu, kad kļūst par sertificētu vecmāti, līdz tam viņa strādā kā nesertificēta vecmāte. Un te sākas problēmas, – atnāk pie manis uz darba pārrunām brīnišķīga vecmāte, bet zemā atalgojuma dēļ katra otrā pagriežas un aiziet.

Mums ir pieļaujams, ka vecmāte var strādāt līdz pusotrai slodzei. Jā, ir daļa vecmāšu, kas strādā vēl papildus kādā privātā iestādē. Stacionāros strādājošām vecmātēm ir iespēja slēgt individuālos aprūpes līgumus. No šī maksas pakalpojuma vecmātei paliek ap 50 procentiem, taču ir dzemdību iestādes, kurās tie ir vien ap 35 procentiem. Bet te ir tā klasika – atalgojums nav galvenais vecmāšu motivators. Ja tu esi iekšā profesijā, tad esi. Es pa šiem 25 darba gadiem kādas trīs četras reizes esmu gājusi prom, mēģinājusi samazināt slodzi, bet tu nevari, tu atgriezies. Tā ir tāda mistika. Ja tā nav tava sirdslieta, tu to nevari darīt," ir pārliecināta vecmāte.

RDN galvenā vecmāte uzsver, ka 95 procenti vecmāšu, ja viņām būtu normāla alga par valsts apmaksātu grūtnieču aprūpi un palīdzību dzemdībās, neslēgtu individuālos līgumus, jo tas ir papildu darbs, tev visu laiku jābūt kaujas gatavībā.

Medaļas otrā puse, ko citi visbiežāk nepamana, ir tāda, ka vecmātēm darbs ir gan emocionāli, gan fiziski (bieži vien tieši dzemdību laikā) smags, tas prasa garas darba stundas.

Katrai medaļai ir divas puses, arī vecmātes profesijai, jo neba ir tikai tas skaistais mirklis, kad pasaulē nāk jauna dzīvībiņa. Mūsdienās vecmātes bieži piedzīvo arī neiecietību no dzemdētāju un viņu atbalstošo personu puses. Ikvienā šādā gadījumā jāspēj saglabāt miers, veselais saprāts un jāsniedz tās zināšanas, ko pieprasa profesija.

"Mēs vispār esam patērētāju sabiedrība. Es patērēju, man pienākas, ka manā vietā izdara. Tā ir laikmeta iezīme. Intelekts, vide, personība, tava atbildība – tas viss labi saredzams dzemdību laikā. Cilvēkiem nav laika izpratnes, viņi to nesaprot, viņiem visu vajag tūliņ un tagad, un tas attiecas arī uz dzemdībām. Cilvēkiem mūsdienās ir tādas pārprastas vērtības, par to, ka arī man ir atbildība – pret bērnu, ko nēsāju…

Mūsdienās ir maza daļa sieviešu, kuras var harmoniski iziet cauri visam dzemdību procesam. Mums ir pazaudējusies sevis mīlēšanas spēja, mēs visu laiku kaut kur skrienam, neieklausoties savā ķermenī, bet bez tā nevar, ķermenis ļoti daudz ko pasaka priekšā.

Protams, protams, ir jau arī daudz pozitīvo piemēru starp dzemdētājām. Ir pozitīvi, ja tu saglabā veselo saprātu, tad patiesībā var tik daudzas labas lietas iegūt. Nav obligāti jāiet kursos, jo ķermenis mums visu pasaka priekšā. Ja grūtniece plašajā informācijas gūzmā spēj atsijāt pelavas, viņa ļoti daudz var uzzināt un apgūt pati, bet maz ir to dzemdībām sagatavoto topošo mammu," savus novērojumus atstāsta Vija.

Vija atzīst, ka viņa ir drīzāk stingrā vecmāte, bet nepieciešamības gadījumā var arī paucināties ar dzemdētāju, galvenais, lai starp abām pusēm ir panākta uzticēšanās un sapratne. "Vecmātes darbā viens ir zināt biomehāniku, bet otrs, vai tev piemīt spēja komunicēt, saglabājot profesionalitāti. Panākt uzticēšanos, jo bez tās nekāda sadarbība nesanāks. Jā, es esmu vairāk tāda šerpāka vecmāte, bet visām arī nav nepieciešama ucināšanās, ir jāsaredz un jāsajūt, kādu attieksmi dzemdētāja labprātāk saņemtu. Ja es jūtu, ka sieviete ieradusies ar pozitīvu skatu, atvērta un gatava sadarboties, uzticēties, es varu pie viņas nosēdēt visu dzemdību laiku, bet ir tādas, kuras, jau ienākot pa nodaļas durvīm, parāda savu negatīvo pozīciju, sadarbība diez cik laba neizveidosies, jau tajā brīdī vecmāte jūtas ierobežota savās emocijās," stāsta Vija.

Vijai ir viena meita, nu jau pusaudze. Kad viņa dzima, Vija savā profesijā bija nostrādājusi jau 10 gadus. "Jau biju darbā novērojusi, ka ir tādas skaļās dzemdētājas, kas piedzied visu nodaļu, un bieži es domāju, vai tiešām ir tā, ka nevari savākties? Nē, nē, mana attieksme – klusa vai skaļa dzemdētāja, nemainījās, es tikai domāju, vai patiešām nevar paciest tās sāpes. Atbildi uz šo jautājumu es saņēmu pati savās dzemdībās – nevar savākties. Visādi citādi varu, bet tādā brīdī – nē.

Tāpat, piedzīvojot savas dzemdības, biju pārsteigta par epidurālās anestēzijas pozitīvo ietekmi. Es it kā negribēju, tad tomēr izdomāju, ka man to vajag, un tā patiešām ir lieta, kurai, manuprāt, mūsdienās būtu jābūt pieejamai bez maksas jeb valsts apmaksātam pakalpojumam. Katrā ziņā ar šo gribu teikt, ka mani uzskati, pirms pati dzemdēju un pēc tam, kā vecmātei nav mainījušies. Es zinu vecmātes, kurām vispār nav bērnu, un es ne par vienu no viņām nevaru teikt neko sliktu, viņas ir brīnišķīgas vecmātes. Tas tāds vecs stereotips, ka labai vecmātei pašai jālaiž pasaulē pulciņš bērnu. Jā, vēsturiski pat dažās valstīs bija likums, ka par vecmāti var strādāt sieviete, kura sasniegusi 35 gadu vecumu un pati dzemdējusi vismaz divus bērnus. Bet, protams, nenoliegšu, ka caur savu pieredzi mēs bagātināmies," tā vecmāte.

Vija atklāj – ja pašai kādreiz parādās kāds kreņķis, viņa vienmēr sev atgādina rindiņas no latviešu tautas dziesmas: "Visi man labi bija, ja es pati laba biju".

"Mērķtiecīga, zinātkāra, zina, ko grib un darīs visu, lai to sasniegtu. Elastīga, interesējas, analizē, arī pieņem jaunas lietas. Ar vīziju jeb redzējumu saistībā ar darbu kā galvenā vecmāte, ko augstu vērtēju vadītājā.

Spēj būt elastīga, mainīt savu nostāju, jo Vijai ir svarīgi (kā viņa pati mēdz teikt), lai "būtu pievienotā vērtība". Ja tās nav, tad ir gatava meklēt citus risinājums.

Spēj uzklausīt, atbalstīt, konstruktīvi dot padomu, ja saskaros ar problemātiskām situācijām. Labs vadītājs, uzticas un deleģē uzdevumus. Ar milzīgu jaudu, apbrīnas vērta!

Ne vienmēr viņu spēju saprast līdz galam. Reizēm viņa man ir kā "noslēpums". Un tas ir tik saprotami - saglabāt sevi pašu, paturēt kaut ko sev, jo ikdienā viņa savu enerģiju dala un iegulda it visā," tā par Viju saka viņas kolēģe vecmāte Laila Laganovska, RDN vecākā vecmāte, kura strādā tiešā Vijas pakļautībā.

Arī vecmāte Lovita Krūmiņa, kura Viju pazīst kopš tā laika, kad viņa no Rīgas 1. slimnīcas pārgāja strādāt uz Dzemdību namu, kolēģei velta tikai labus vārdus: "Vijai vecmātība ir sirdsdarbs. No tā izriet iejūtība, sapratne, bet arī atbildība un noteiktība, strādājot kā vecmātei. Ir jāpieliek sirds, lai būtu rezultāts.

Par Viju man ir tikai labākās atsauksmes – gan kā par cilvēku, kolēģi un vadītāju. Ļoti atsaucīga, ar viņu ir ļoti viegli strādāt komandā. To izjutu, kad abas kopā strādājām nodaļā. Pat ja kādreiz ir bijusi kāda viedokļu apmaiņa, vienmēr esam varējušas atrast kompromisu.

Laikam jau ar Viju kā vecmātes pat esam līdzīgas. Es arī neesmu "uci puci". Mēs izzinām vajadzības, spējam pielāgoties dzemdētājai, bet, ja jāaizstāv kādas dzemdnieciskās situācijas un sievietei ir cits viedoklis, esam diezgan stingras, pamatojot un paskaidrojot, kādēļ mums šāds viedoklis. Mēs tomēr nesam lielu atbildību.

Kā kolēģe Vija ir ļoti atsaucīga, ar viņu var izrunāt ne tikai darba lietas, bet arī personiskas dabas jautājumus. Vienmēr pie viņas var vērsties, un tevi uzklausīs, nekad neesmu saņēmusi atteikumu. Arī kā vadītāja viņa zina, ko dara un kāpēc, un tas atvieglo komunikāciju".

Vijai vaicāju, kā viņa atgūstas pēc smagās emocionālās un brīžiem arī fiziskās slodzes, vai viņai ir kādas aizraušanās, kas liek aizmirst ikdienas rūpes un pienākumus. "Es atgūstos ar fizisko – slēpoju, skrienu. Kādreiz man ļoti patika dārzā strādāt, bet tagad tādu iespēju nav. Vispār esmu pavasara cilvēks, man rudens ļoti nepatīk.

Vēl man vajag lielu devu intelektuāla baudījuma – teātri, grāmatas, nedaudz mākslu. Neesmu eksperts, bet mazās devās man mākslu vajag. Bet es neciešu rokdarbus, ar ko aizrāvušās ļoti daudzas manas vecmātes. Viņas sevi restartē caur rokdarbiem, bet man tas nepiemīt.

Ja vien būtu tāda iespēja, gribētos vairāk paceļot, tā var arī pamainīt vidi. Gribēju šovasar aizbraukt uz Gruziju, pastaigāt pa kalniem, bet zinu, ka man vajadzēs arī paslēpot, tādēļ nācās Gruzijas braucienu atlikt, braukšu janvārī slēpot. Ar meitu esam iecienījušas paskriet pa mežu "Stirnu bukā". Nē, asfalta skrējēja gan neesmu, bet pa mežu man patīk. Kādreiz visai daudz skatījos televizoru, tagad praktiski vairs vispār neskatos. Ar grāmatām arī ir dīvaini – ir brīži, kad burtiski tās ēdu, bet tad atkal kādu laiku ir miers. Man vispār patīk vienlaikus lasīt divas trīs grāmatas. Jā, jā, esmu lasījusi arī grāmatu "Izsauciet vecmāti!", man patika, arī filma ir laba. Šis ir viens no retajiem seriāliem, kas ir diezgan labi pietuvināts realitātei, protams, tikai laika starpība pastāv," par saviem mazajiem dzīves priekiem, kas palīdz restartēties, stāsta Vija.

Noslēdzot mūsu sarunu, Vija vēlreiz norāda, ka nav īdētāja par zemo atalgojumu un slodzi, bet secina – tāds fakts ir, un par to būtu jādomā, pašreizējā veselības sistēmā atrodams vairāk robu nekā plusu. Tāpat vecmāte atgādina – grūtniecība un dzemdības ir arī katras sievietes atbildība un rūpes, nevar to visu uzvelt tikai uz speciālistu pleciem.