Ja par to iedomājamies, daudz kas sastājas pa savām vietām. Mēs nevaram vainot savus vecākus vai valsti, kurā esam piedzimuši, – jo paši taču esam izvēlējušies šīs dekorācijas savai "izrādei".
Un lūk, notiek brīnums, – ieņemšanas mirklis, rodas jauna dzīve. Dvēsele sāk savu ceļu šajā pasaulē, uz 9 mēnešiem nonākot brīnišķīgā, ideālā vidē. Tas ir straujas attīstības ceļš, pats sarežģītākais formēšanās etaps mūsu dzīvē – nekad pēc tam mēs vairs neaugsim un neattīstīsimies tādā ātrumā, mazāk nekā gada laikā noejot ceļu no vienas šūniņas līdz pilnvērtīgam organismam trīs, četru kilogramu svarā.
Šis ceļš ir ļoti svarīgs. Ikviena sistēmas kļūda ir kritiska, ikvienai ietekmei no ārienes ir milzu nozīme uz visu atlikušo dzīvi.
Taču – cik daudz mēs zinām par to savas dzīves laiku? Bieži pavisam neko vai pāris nostāstus no mātes.
Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku personību. Jo vairāk vecāki vēl nedzimušo cilvēku apvelta ar mīlestību un rūpēm, jo augstāks būs viņa dzīves potenciāls un jo mazāk būs kompleksu.
Negribētie bērni izaug ar atsvešinātības un vainas sajūtu. Ar visu savu būtību viņi burtiski lūdzas piedošanu par savu esību. Arī gadījumos, kad mamma gribējusi konkrēta dzimuma bērnu, nākotnē var veidoties problēmas – uzstādījums "mani nepieņēma tādu, kāds es patiesībā esmu" ir klātesošs pat vēl pirms dzimšanas.
Nevajag bīties – šāds notikumu attīstības variants nav galējais spriedums, ja ir nopietna vēlēšanās, šos bērnības blokus ir iespējams pārstrādāt arī pieaugušā vecumā.
Ne mazāk būtisks ir arī dzemdību process. Ja precīzāk – dzimšanas process ir viens no brīžiem, kas visbūtiskāk formē mūsu dzīves, – šodien to atzīst arī oficiālā psiholoģija. Tas var būt prieka un cerību laiks gan vecākiem, gan bērnam, bet var arī izvērsties par grūtību un stresa periodu. Uz mums spiež ievērojams spēks, kamēr mēs kustamies pa mātes klēpi, pirms ieraugām ārpasaules gaismu.
Dzimšanas norise izveido paternus, kas paliks kopā ar mums arī pieaugušā vecumā.
Ja augošam kokam no vienas puses visu laiku pūš vēji, tas izaug šķībs uz vienu pusi. Tas pats notiek ar cilvēka ķermeni: ja mēs dzimšanas laikā esam pakļauti stresam un bailēm, no kā neizdodas atbrīvoties, mūsu organisms attīstīsies to graujošajā ietekmē.
Visvairāk šie paterni ietekmēs mūsu spējas tikt galā ar stresa situācijām.
Ja dzemdības norit normāli (ne pārāk strauji, bez stimulēšanas, ķeizargrieziena un narkozes, māmiņa bijusi mierīga un palīdzējusi bērnam), mazulī tiek ielikta māka izdzīvot sarežģītās situācijās, mērķtiecība, patstāvība, griba uzvarēt, pārliecība par saviem spēkiem.
Ja bērniņš "izsprādzis kā korķis", tas var atsaukties viņa nākotnē kā vēlme problēmas risināt ātri. Ja kaut kas neizdosies uzreiz, "straujais bērns" no šīs ieceres atteiksies. Savukārt tie mazuļi, kas pārāk ilgi "rušinājušies ārā", var izjust sevi kā apstākļu upuri. Ja dzemdības tikušas stimulētas, šiem bērniem var nebūt pa spēkam spert pirmo soli vai izdarīt izvēli.
"Ķeizariņiem" var rasties grūtības ar šķēršļu pārvarēšanu, bet narkozē dzimušiem bērniņiem – ar prasmi risināt sarežģītus jautājumus: kad būs nepieciešams aktīvi rīkoties, viņi "iekritīs ziemas guļā".
Tāpat, kā augļa attīstības gadījumā, arī "ne ideālu" dzemdību sekas var tikt nogludinātas gan bērnībā, gan arī pieaugušā vecumā. Ir tehnikas, kas palīdz pārradīt šo procesu un izdziedināt traumas, izmainīt rīcības šablonus.
Ja tevi interesē šī tēma, ja vēlies saprast savas uzvedības iemeslus un koriģēt tos, ja gribi labāk izprast savu ģimeni un to, kāpēc reiz nolēmi piedzimt tieši šajā ģimenē, uzzināt, kā izdziedināt bērnu psiholoģiskās traumas un blokus, un – vēl jo vairāk – ja tev ir bērni vai drīzumā gaidāms mazais –, novembra beigās aicinu tevi uz manu jauno autorsemināru "Mana dzimšana – pirms un pēc". Vairāk informācijas un pieteikšanās – šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
