Gide Irēna Vinde par baltu tēmu savākusi materiālus, kādus vien spējusi atrast, un tagad vada ekskursijas pa senajām spēka vietām un saka, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs, viņi nāk un interesējas. Latvija ir sakrāla zeme, kura pagaidām vēl rūpīgi glabā savus noslēpumus – kā sieviete, kas smaida un klusē. Kas gribēs, no acīm nolasīs, bet citi paies garām.
Tāpat kā visām senajām tautām, arī baltiem bija savi dievi, kas dalījās pirmā līmeņa – Debesu – dievos, otrā – Zemes līmeņa, tad – dabas gari un senču gari un, protams, arī pazemes dievi.
Ja dievi ir debesīs, ir jābūt vertikālai saiknei, kādam, kas uz zemes tiem kalpo, viedajam, kas zinātu, kā kalpot un sazināties, un vietai, kur to darīt. Šīs vietas netika noteiktas uz labu laimi, spēka vietas ir ģeogrāfiskas vietas dabā, kurās ir zemes garozas lūzumi vai kādi citi spēki, kuri ļāva labāk sazināties ar debesīm.
Kādā vējainā oktobra pēcpusdienā kopā ar Irēnu devāmies pastaigā pa Rīgu, izstaigājot vairākas senās spēka vietas. Lūk, ko uzzinājām!
Pērkona svētvieta Alksnāja ielā
Tur, kur tagad 13. janvāra ielā notiek intensīva satiksme, agrāk bija ezers. Vairs neesošā Rīdzenes upe šajā vietā izveidoja paplatinājumu un tad ietecēja Daugavā, un to sauca par Rīgas ezeru. Kad no līča iebrauca tirgotāju kuģi, pirmais, ko viņi redzēja netālu no tā, bija augstākā dieva Pērkona svētvieta. Kā lielākā daļa svētvietu, šī bija veidota kā akmeņu aplis ar dieva tēlu vidū. Tirgotāji nāca šurp, lai liktu veltes, tādā veidā parādot savu cieņu un it kā iegūstot tiesības tirgoties šajā teritorijā. Nekāda asiņainā upurēšana šeit nenotika.
Antrimpa svētvieta pie Daugavas
Vidējā līmeņa ūdeņu dievam veltītā svētvieta, kā jau tam būtu jābūt, atradās tieši Daugavas krastā, kur šobrīd pār upi ved Akmens tilts. Tagad šo vietu vairs neredzam, jo kādreiz Daugava atradās tuvāk un, nostiprinot tās krastus, krasta līnija tika nedaudz pārbīdīta, bet senā svētvieta pazuda zem ūdens.
Māras svētvieta zem Rīgas Sāpju Dievmātes Romas Katoļu baznīcas
Tur, kur pašlaik atrodas kancele, senlaikos stāvēja Māras tēls. Viņas svētvieta nebija apļveida, kā tolaik bija pieņemts, bet gan deviņu vītņu spirāle. Tiek uzskatīts, ka deviņas spirāles simbolizē Visumu, gudrību un sievišķo sākumu. Māras kalpotāji bija ne vien sievietes, bet arī vīrieši, kuriem vajadzēja līdzsvaroties, uzkrāt mieru un pacietību. Tad varēja iet pie Māras un iegūt šīs īpašības. Šai dievībai nevajadzēja kalpot visu mūžu, varēja atnākt, uzņemt sev vajadzīgo un doties tālāk.
Pakola orākuls Vecrīgā
Orākuls ir jautājumu un atbilžu vieta. Stāsta, ka pagaidām tās atrašanās tiek glabāta noslēpumā, jo tā ir vieta, no kuras vēl joprojām nāk daudz bēdu un sāpju. Šajā vietā tiek pieņemti lēmumi, kas strādā pret tautu, nevis tās labā. Kad gan no šīs vietas sāks nākt gudra un saprātīga informācija, kas cilvēkiem nestu labumu? Acīmredzot, vēl nav laiks, un šī vieta ir slēgta...
Informāciju par Irēnas Vindes vadītajām ekskursijām, kurās daudz tiek stāstīts par baltu vēsturi, varat uzzināt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
