'Esmu aizvainots' – kā bērnam iemācīt piedot  (1)

Aptuveni trīs četru gadu vecumā bērni sāk sūdzēties par vienaudžiem, pieprasīt sev uzmanību un satraukties, ja pieaugušie sniedz negatīvu vērtējumu. Tas, savukārt, var būt saistīts ar to, ka viens no vecākiem nesaņem pietiekamu uzmanību no partnera puses, bērnam trūkst uzslavu, panākumu un atzinības vienaudžu vidū, notiek apcelšana, atteikums no pieaugušajiem par kādu vēlamu un nepieciešamu lietu.

Gan vienā, gan otrā situācijā bērni var uzvesties dažādi: viens bērns spēj nogludināt konfliktu, cits sāk izrādīt dusmas, bet trešais – apvainoties. Kad bērns ir apvainojies, viņš norobežojas no citiem, pārstāj sarunāties, paiet maliņā un visādi cenšas parādīt, ka viņam ir slikti. Bērns jūtas apdalīts un nepilnvērtīgs. Atteikšanos komunicēt aizvainotais izmanto kā līdzekli, lai pievērstu sev uzmanību, kā veidu izsaukt nožēlas un vainas sajūtu tam, kurš bērnu aizvainojis. Šī taktika bieži vien izrādās neefektīva, bet ar gadiem vispār pārstāj strādāt. Un ja bērnam vecāki neiemācīs piedot aizvainojumus, šādās situācijās uzvesties adekvāti, bērns riskē kļūt par izstumto. Ar cilvēkiem, kuriem ir aizvainojuma sajūta, ir grūti komunicēt, un apkārtējie cenšas no viņiem izvairīties.

Vecākiem jau no bērnības ir jāpaskaidro savai atvasei dzīves realitāti un savstarpējo attiecību veidošanos: cilvēki mēdz mums sagādāt sāpes, arī mēs tieši tāpat mēdzam nodarīt pāri citiem. Dzīve ne vienmēr ir taisnīga. Bet piedošana ir spēcīgs instruments, kas palīdz ne tikai atvairīt mūsu pāridarītāja sitienu, bet arī neļauj aizvainojumam sabojāt mūsu dzīvi.

Kad mēs tiekam sāpināti, mēs vēlamies, lai šis cilvēks justos vainīgs. Mēs tā iespringstam šai domai, ka nespējam justies laimīgi līdz brīdim, kamēr nesadzirdēsim atvainošanās vārdus. Vienlaikus mūsu bērniem ir jāsaprot, ka ne vienmēr tas, kurš ir bijis aizvainojuma radītājs, būs gatavs atzīt savu vainu. Bet katru dienu gaidīt šos atvainošanās vārdus – tas ir velti patērēts laiks cilvēkam, kurš absolūti nav pelnījis tādu uzmanību. Piedošana var atnākt tikai tad, kad tu spēsi "atlaist" situāciju un virzīties tālāk.

Kas izdarīts, tas izdarīts, neko mainīt vairs nevar. Bērns jau ir aizvainots un sāpināts. Tādēļ vecākiem savai atvasei ir jāpaskaidro, ka viņam vienkārši ir jāpieņem notikušais. Tas atvieglos smaguma nastu, kas gulstas uz bērnu, un padarīs viņu daudz brīvāku. Vispār jebkuras negatīvās emocijas, kas iesprūdušas mūsu apziņā, veic enerģijas iznīcināšanu.

Ir svarīgi bērnam paskaidrot, ka jāturas pie zelta vidusceļa, lai normāli uztvertu pasauli. Ir divi domāšanas tipi: pozitīvais un negatīvais. Visu laiku raudzīties uz lietām no pozitīva skatpunkta ir neiespējami, taču pastāvīgi staigāt ar skābu ģīmi arī prasa milzu garīgā spēka patēriņu. Tādēļ reālistiska pasaules uztvere ar visiem pozitīvajiem un negatīvajiem brīžiem ir pats optimālākais risinājums. Pamēģini šo domu iesēt sava bērna prātā.

Vecākiem savam bērnam ir jāpaskaidro, ka rētu dzīšana pēc aizvainojuma ir ilgs process. Bērnam ir jāizdzīvo visas emociju stadijas: no dusmām, vēlmes atriebties, līdz notikušā pieņemšanai, piedošanai, – un jāsaprot, ka viss ir kārtībā. Bet vecāki var bērnam palīdzēt ātrāk atvadīties no smagajām domām. Piedāvā bērnam ar kulakiem padauzīt spilvenu vai kopā dodies uz atrakciju parku, kurā bērnam aizrausies elpa, pavizinieties kopā ar velosipēdu vai vienkārši paspēlējieties kopā rotaļu laukumā. Bērnam nevajadzētu palikt vienam ar savu aizvainojumu. Jo bērns mazāks, jo vieglāk spēj iziet no šī aizvainojuma stāvokļa.

Paskaidro bērnam, ka reti dzīvē viss notiek tā, kā mēs to sagaidām. Katrs sitiens, ko nes mums dzīve, padara mūs stiprākus. Bet pati labākā atbilde tam, kurš nodarījis pāri, – virzīties tālāk un būt laimīgam. Šāds kredo bērnam palīdzēs izveidot daudz asāku skatu uz pasauli un cilvēkiem.

Vecākiem lūgt piedošanu savam bērnam ir daudz vieglāk, nekā lūgt piedošanu saviem vecākiem, jo tādā veidā mēs apliecinām, ka esam mazāki, tā uzskata psihologs un psihoterapeits Aivis Dombrovskis. Tomēr tā ir dabiskā lietu kārtība – mēs piedošanu prasām lielākajam. Tas ir modelis, kas iet no paaudzes paaudzē, tāda veidā mācot konfliktu risināšanas veidus un vērtības. Vecāki mēdz iedomāties, ka no saviem bērniem sagaidīs atbalstu un baltas vecumdienas, tajā pašā laikā nicīgi izsakoties par saviem vecākiem. Bet ja mēs necienām savus vecākus, vecus cilvēkus, bērni necienīs mūs, kad būsim veci.

Bērniem mēdz būt aizvainojums uz vecākiem, ja tie neapzināti vai apzināti darījuši pāri. Bērniem saviem vecākiem nav jālūdz piedošana un jāpiedod par to, ka viņi ir nodarījuši pāri. Bet ir jālūdz piedošana par to, ka cilvēks nav spējis izprast vecākus, pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir. Par to, ka dusmojies uz viņiem. Jo cilvēks ir kļuvis par personību tieši tāpēc, ka vecāki ir bijuši tādi, kādi viņi ir bijuši, ieguvis savas labākās īpašības, pateicoties tieši šiem vecākiem. Un galvenais, ieguvis iespēju dzīvot.

Ir svarīgi izlīdzināt šo konfliktu, lai tas nepārietu no paaudzes uz paaudzi un pieaugušais no upura – bērna nekļūtu par pieaugušo – varmāku. Nespējot pieņemt savus vecākus, cilvēks turpina darīt tieši to pašu, ko darīja viņa vecāki, tikai pārnesot to jau uz saviem bērniem. Piedošanas lūgšanai nebūt nav jānotiek aci pret aci, jo visbiežāk tādā gadījuma tā ir formāla uzvedība. Svarīgāk ir lūgt iekšēji (to iespējams darīt arī terapijas laikā, vecākam klāt neesot), izjūtot to emociju līmenī un tādējādi radot pārmaiņas dvēseliskā līmenī, izmainot pasaules uztveri un līdz ar to savu rīcību. Tādējādi konflikts ir izlīdzināts un netiek pārnests uz saviem bērniem. Terapijas laikā cilvēks izmaina savu skatu pozīciju, iegūstot citu pieredzi un līdz ar to atgūst resursus. Nav nepieciešams izplūst lielajā mīlestībā uz vecākiem, bet ir vajadzīgs tikai viens, pieņem viņus tādus, kādi viņi ir. Jo neviens nav ideāls, ne mēs, ne vecāki, ne kāds cits uz zemes esošais. Bet vecāki ir lielāki par mums un viņi ir tie, kas mums ir devuši dzīvību. Neviens cits to nevarētu izdarīt, jo tādā gadījumā cilvēks vairs nebūtu pats, bet kāds cits, tas ir, mēs nebūtu mēs – tie, kas esam, bet gan kāds cits cilvēks.

No tā, ka mēs prāta līmenī iedomāsimies, ka viss mainīsies citā virzienā, tā nenotiks. Mēs varam pusdienlaikā gribēt zvaigžņotas debesis un melnu nakti, bet tāpēc vien, ka mēs gribēsim un aizvērsim acis, nemainīsies fakts, ka ir diena un saule. Ir dabiskā kārtība, kuru mēs varam iepazīt un ieskaņoties tajā, dzīvojot savu dzīvi harmonijā ar visu dabisko, vai arī pretoties tai un kā vaļi varam tikt izmesti no jūras, paši saviem spēkiem vairs netiekot atpakaļ, uzsver psihoterapeits.

Parādot bērniem piemēru, ka es lūdzu saviem vecākiem piedošanu, es mācu saviem bērniem, ka viņi var lūgt piedošanu man un līdz ar to vērsties pēc atbalsta pie lielākā. Saglabājas šis plūdums, jo mīlestības ceļš iet no paaudzes uz paaudzi. Bērni iegūst pieredzi, ka var lūgt piedošanu saviem vecākiem un var tālāk to iemācīt saviem bērniem, paliekot par aku, no kuras smelties jaunākajiem. Bērns tādējādi jutīsies drošs, viņam nebūs jāmeklē citur drošības resursi. Viņš jutīs, ka vecāki viņu vienmēr var aizstāvēt un viņš vienmēr var vērsties pie vecākiem.

Ir pierasts runāt par paaudžu konfliktiem, bet arī tie bieži vien tiek izprasti nepareizi. Mainoties laikam, mainās redzējums, bet nemainās pamatvērtības, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Konfrontācija ar vecākiem ir pozitīva, nevis naidīga kā bieži vien ierasts uzskatīt. Pozitīva tā var būt tādā gadījumā, ja vecāki ir iedevuši tik daudz un bērni ir saņēmuši tik daudz, ka var doties tālāk, lai atkal turpinātu dot saviem bērniem. Nevis aiziet ar naidu. Bērns pozitīvi tiek izbīdīts ārā no vecāku ģimenes, lai tālāk varētu realizēt savas vēlmes – nevis vecāku vai sabiedrības. Ģimene nevis ar naidu izturas viens pret otru, bet gan ar mīlestību, atbalstot cits citu. Turklāt, ja mēs palīdzam savējiem un tā tiek darīts no paaudzes paaudzē, nav vairs svešo, kam vajadzīga palīdzība vai kas meklē palīdzību ārpusē, jo katrs saņems atbalstu no savas ģimenes.