Aptuveni trīs četru gadu vecumā bērni sāk sūdzēties par vienaudžiem, pieprasīt sev uzmanību un satraukties, ja pieaugušie sniedz negatīvu vērtējumu. Tas, savukārt, var būt saistīts ar to, ka viens no vecākiem nesaņem pietiekamu uzmanību no partnera puses, bērnam trūkst uzslavu, panākumu un atzinības vienaudžu vidū, notiek apcelšana, atteikums no pieaugušajiem par kādu vēlamu un nepieciešamu lietu.
Gan vienā, gan otrā situācijā bērni var uzvesties dažādi: viens bērns spēj nogludināt konfliktu, cits sāk izrādīt dusmas, bet trešais – apvainoties. Kad bērns ir apvainojies, viņš norobežojas no citiem, pārstāj sarunāties, paiet maliņā un visādi cenšas parādīt, ka viņam ir slikti. Bērns jūtas apdalīts un nepilnvērtīgs. Atteikšanos komunicēt aizvainotais izmanto kā līdzekli, lai pievērstu sev uzmanību, kā veidu izsaukt nožēlas un vainas sajūtu tam, kurš bērnu aizvainojis. Šī taktika bieži vien izrādās neefektīva, bet ar gadiem vispār pārstāj strādāt. Un ja bērnam vecāki neiemācīs piedot aizvainojumus, šādās situācijās uzvesties adekvāti, bērns riskē kļūt par izstumto. Ar cilvēkiem, kuriem ir aizvainojuma sajūta, ir grūti komunicēt, un apkārtējie cenšas no viņiem izvairīties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
