Kadiķim (Juniperus communis) ir vairāki nosaukumi, to dažādos novados dēvē gan par ēci, gan kadeģi, ēcesi, ērci, ērķi un paegli. Tas tiek uzskatīs par dziedniecisku augu jau no Bībeles laikiem, kad to izmantoja ļauno garu izdzīšanai, bet Viduslaikos atklātās šā auga dziednieciskās īpašības tiek izmantotas vēl joprojām. Kadiķi ieteicams izmantot gan mājas dzīvžogam, gan stādīšanai istabas augu podā, lai tas ne vien sargātu un dziedinātu, bet arī priecētu acis un vēderu ar savām garšīgajām odziņām.
Kadiķa amuleti pasargā no daudzām lipīgām slimībām. Daudzām tautām tas ir mūžīgās dzīves simbols, bet senajā Grieķijā un Krievijā to uzskatīja par iedarbīgu līdzekli, kas pasargā no čūskām. Ziemeļamerikas indiāņi to izmantoja ādas, locītavu un kaulu saslimšanu, kā arī brūču ārstēšanai, liekot slimniekus kadiķu jaunaudzēs, kurās gaiss piesātināts dziedinošām vielām.
Viss kadiķis – ogas, skujas, miza, sveķi, koksne un saknes – izmantojams kā dziedinošs līdzeklis. Rudenī var vākt tā saknes, un nu jau gatavas ir arī ogas, kuras ir visefektīvā šā auga sastāvdaļa. Veselības uzlabošanai var vienkārši apēst 10–15 odziņas dienā (ne vairāk). Košļājot ogas, samazinās arī zobakmens aplikumi un vēl ilgi saglabājas laba elpa, jo kadiķu ogu ēteriskās eļļas uzsūcas asinīs un izdalās caur plaušām elpojot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
