Man ir 34 gadi, un jau sešus gadus esmu HIV pozitīva, savu stāstu sāk kāda sieviete, kura piekritusi anonīmi citiem pastāstīt, kā viņa saslima, kā pieņēma diagnozi, kā mācījās dzīvot, kā audzina bērnus un kā satika savu īsto mīlestību – vīrieti, kurš nenobijās.
Ar stāstu, tieši tāpat kā 14 vēl citiem, var iepazīties īpašā foto mākslas darbu izstādē "Sieviete. Bērns.HIV.", kas novembra pirmajā nedēļā atklāta modes un izklaides centra "Rīga Plaza" centrālajā laukumā (Rīga, Mūkusalas ielā 71).
"Pārdzīvoju smagu šķiršanos no vīrieša, kuru tik ļoti mīlēju un kuram no visas sirds teicu jāvārdu pie altāra. Tomēr mūsu laimīgā kopdzīve ilga vien nepilnus trīs gadus. Šajā laikā mums piedzima meitiņa, ar kuru palikām divas vien. Man šķita, ka nekad vairs nespēšu nevienu iemīlēt, tomēr pēc nepilna gada manā pakrūtē atkal dejoja taureņi, lai gan ārā tobrīd bija barga ziema.
Biju neprātīgi iemīlējusies, un šajā skurbulī pat neiedomājos par to, ka mans jaunais draugs reiz bijis narkomāns un tamdēļ varētu būt inficēts, piemēram, ar HIV. Uzskatu arī, ka tad, ja kādu mīlu, man viņam jāuzticas. Diemžēl mīlestība mēdz būt akla un aklumā sastrādātās kļūdas var atstāt neatgriezeniskas sekas uz visu turpmāko dzīvi. Mans draugs tomēr bija HIV pozitīvs un inficēja arī mani, jo prezervatīvus nelietojām.
Es pārtraucu šīs attiecības. Nezinu, ko biju domājusi, bet pēc diagnozes uzzināšanas man vienā mirklī nokrita biezās, necaurredzamās rozā brilles un es beidzot spēju saskatīt lietu īsto būtību. Diemžēl realitāte bija skaudra – meitiņa vēl gana maza, man atklāta dzīvību apdraudoša diagnoze, atkal bija nodota mana mīlestība un atkal es spilvenā raudāju. Vienatnē. Klusiņām. Lai nedzird meita.
Kad pirmais šoks pārgāja, beidzot spēju ieklausīties savas dakteres teiktajā, un tad sapratu – ja lietošu medikamentus tā, kā viņa noteikusi, un regulāri došos uz pārbaudēm, lai kontrolētu slimības gaitu, nodzīvošu līdz sirmam vecumam.
Esmu ļoti paklausīga paciente, un terapija ir efektīva, turklāt par spīti manai bezcerības sajūtai es tomēr satiku vīrieti, ar kuru esam kopā gandrīz piecus gadus un mums ir kopīgs dēliņš, kuram nu jau ir divi gadi.
Par savu slimību sadūšojos viņam pateikt pēc vairākiem randiņiem. Kā jau gaidīju, mans draugs bija patiesi šokēts, taču nevienu mirkli neteica, ka tāpēc mums būtu jāpārtrauc attiecības. Ar jauno informāciju viņš tika galā dažās dienās un tad atbrauca pie manis ar milzīgu rožu pušķi, sakot, ka mīl mani un vēlas būt man atbalsts, vest mani uz vizītēm pie dakteres, pieskatīt, vai lietoju zāles…
Mums kopā ir labi, un arī mana meita ir priecīga gan par brālīti, gan par jauno tēti. Precējušies vēl neesam, taču zinu, ka tas notiks. Kādā skaistā, saules pielietā dienā mēs savu mīlestību ierakstīsim Lielajā mīlētāju grāmatā."
Jau vēstījām, ka jaunākie statistikas dati liecina: Latvijā no 6804 uzskaitē esošajiem HIV pacientiem 70 ir bērni, bet vairāk nekā 2000 sievietes, galvenokārt vecuma grupā no 21 līdz 40 gadiem. Tomēr patiesais HIV inficēto skaits Latvijā tiek lēsts 1,5–2 reizes lielāks.
Apvienojoties trīs Baltijas valstu foto māksliniekiem, tapuši 15 unikāli darbi, kuru pamatā ir motīvi no stāstiem par sievietēm, bērniem un viņu dzīvi ar HIV. Viņu pieredze mudina aizdomāties gan par to, ka šī slimība var skart ikvienu no mums, gan arī par to, cik neiecietīgi esam nepamatotu aizspriedumu vai savas nezināšanas dēļ.
Izstāde tapusi, lai mudinātu mūs apstāties un padomāt – šī infekcijas slimība var skart ikvienu, arī sievieti un pat nevainīgu bērnu. Tā nav kādas noteiktas sabiedrības daļas slimība, un to apliecina arī skaudrie statistikas dati – katru gadu Latvijā ar HIV inficējas vairāk nekā 300 cilvēku, bet ar AIDS stadiju atklāj aptuveni simts gadījumos. Aptuveni puse inficēto ir sievietes, un ik gadu HIV analīzes uzrāda pozitīvu rezultātu vairākiem bērniem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
