Atrast ceļu pēc sajūtām. Neredzīgā Anna māca redzīgus bērnus un gatavojas iziet pie vīra  (1)

"Ja brauc no Rīgas centra ar 14. autobusu, jākāpj ārā pieturā "Strazdumuižas internātskola", tad jāpāriet pāri ielai un pa Braila ielu jāiet līdz mājai Nr….x, tāda dzeltena mājiņa divstāvu," ceļu līdz savai istabiņai kopmītnēs neredzīgo ciematiņā Juglā man skaidro Anna. Tur esmu pirmo reizi, bet ceļu atrodu bez problēmām. Pa ceļam uz Annas māju pamanu, ka apkārtējā vide ciematā ir ļoti sakopta, neredz nevienu zemē nomestu papīrīti, ietvju malās izvietotas apmales, lai var sataustīt ceļu. Tieku līdz Annas mājai un zvanu, jo iekšā netieku. Anna atvainojas, jo man neesot pateikusi – tas ir drošības nolūkos, lai neviens nelūgts svešinieks nevarētu šeptēties pa neredzīgo mājokļiem.

Anna aicina pie sevis – pieticīgi un vienkārši iekārtotā istabā, kurā sēž vīrietis. "Iepriekš nepateicu, bet uzreiz iepazīstinu: tas ir mans topošais vīrs Mareks, viņš arī ir neredzīgs. Cerams, tas sarunai netraucēs," man saka Anna un es patiešām jūtos nedaudz apmulsusi, pēc tam pat sakautrējoties par to…

Mūsu sarunātās intervijas temats bija cits, un Anna ir tik atklāta un patiesa, iespējams, vēloties dalīties arī laimē par savu jauno stāvokli… Un es priecājos kopā ar viņu. Patiesi un ļoti emocionāli. Nerakstīšu, ko es domāju un jutu, bet atzīšos, ka sarunas laikā vairākkārt slaucīju asaras, atzinos, cik man ir maz informācijas, tikai nojausma, ar kādām parastām dzīves problēmām saskaras neredzīgi cilvēki, pieklājīgi lūdzot, vai varu ieslēgt apgaismojumu, kad istabā kļuva tumšs un elektrība patiesībā raustījās, līdz izdzisa pavisam… Jutos brīžam kā no laivas izmesta, tomēr Anna un Mareks man palīdzēja, viņi iedrošināja un saprata manas, redzīga cilvēka, "problēmas"…

Kāpēc mana stāsta varoņi ir Anna un Mareks, un kas viņi ir? Annai ir 31 gads, viņa ir neredzīga kopš dzimšanas, gadu strādāja par mūzikas pasniedzēju privātā bērnudārzā redzīgiem bērniem. Mareks ir 37 gadus vecs vīrietis, kurš redzi pilnībā zaudēja 31 gadu vecumā slimības dēļ. Viņam bija ģimene – sieva un dēls, taču Mareka nevarība bija šķērslis, lai sieva turpinātu kopdzīvi. Mareka dzimtā puse ir Talsu novads Stende, Anna ir rīdziniece.

Sieviete arī atceras, ka, mazai esot, viņai bijis bail vienai staigāt, gājusi tikai tad, ja kāds turējis pie rokas. "Bet aptuveni piecos, sešos gados man bija tāda aizture, kuras dēļ apmeklēju bērnu psihologu. Aizture izpaudās tā, ka es ne par ko neinteresējos, ja man uzdeva jautājumu, es atbildēju – pasakot pretim to pašu jautājumu. Par mani vairāk rūpējās vecmāmiņa, jo mamma bija aizņemta un vairāk uzmanības veltīja brālim, kurš ir divus gadus jaunāks par mani.

Es nāku no krievu tautības ģimenes. Kāpēc to tagad saku? (aut. piezīme – saruna ar Annu notiek latviešu valodā un pirms viņa pati nepastāstīja par savu tautību, nekas par to neliecināja). Tāpēc, ka toreiz, kad biju maza, tāda ar aizturi, vecmāmiņa ņēma mani klēpī un tā mēs veselu nedēļu sēdējām pie televizora, kad tajā runāja toreiz slavenais psihoterapeits Anatolijs Kašpirovskis. Es patiešām nezinu, kā viņš uz mani iedarbojās, bet, kad aizgāju uz bērnudārzu, audzinātājas uzreiz vecākiem vaicāja, kas noticis ar Annu, jo es pēkšņi esot uzdevusi tik daudz dažādu jautājumu. Būtu intereses pēc tagad jāpaskatās tie video," smej Anna.

"Vispār toreiz, kad biju maza, tas laiks bija tāds dīvains. Toreiz jau neredzīgie un bērni ar citām īpašām vajadzībām it kā neeksistēja, viņus neviens pat neiedomājās integrēt parastās skolās un bērnudārzos. Es gāju bērnudārzā neredzīgiem bērniem. Atminos, kā uz dārziņu bija atnācis kāds pāris – vīrs un sieva, kuri it kā bija ekstrasensi. Viņi uzreiz ieinteresējās par mani un meiteni Vladu. Solīja izārstēšanos. Mani vecāki viņiem maksāja. Atceros, ka "ārstēšana" notika sveču gaismā un man visu laiku lika atkārtot frāzes "Es redzēšu, es redzēšu…". Bet rezultāta nebija. Tā mani vecāki veselu gadu cerēja, un skolā aizgāju nevis septiņos, bet astoņos gados. Daudz toreiz bija tādu, kuri vēlējās tikai izkrāpt naudu," atzīst Anna.

Tagad sieviete saprot, ka "speciālā skola ir noslēgta vide, tā nenāk par labu neviena bērna izaugsmei". Jā, Anna piekrīt, ka bērniem ar smagiem garīgiem attīstības traucējumiem, šī vide ir piemērota, taču ne tiem, kuriem šajā ziņā viss ir kārtībā. "Šādā vidē tevī tiek ieaudzināta apziņa, ka pastāv vairāk lietu, ko tu nevari, nevis to, ko tu vari. Mums jau klasē bija labi, jo visi bērni bija ar normālu garīgo attīstību, tikai neredzīgi. Taču toreiz par to vispār nerunāja, nebija nekāda atbalsta, ka mēs varētu tikt integrēti parastās skolās. Un arī mācīties vajadzēja visai maz. Dažreiz aiz bezdarbības nezināju, ko iesākt. Arī skolas vadībai bija nostāja, ka centralizētos eksāmenus mēs nemaz nevarēsim likt," stāsta Anna, priecājoties par neredzīgo Līvu un Georgu, kuri šogad bija pirmie skolēni Latvijā, kuri kārtoja centralizētos eksāmenus. (Stāstu par šiem jauniešiem lasi šeit).

Tā kā neredzīgo bērnu vēl pirms vairāk nekā 20 gadiem it kā nebija, arī mūzikas skola nebija domāta "tādiem". Annai tas sāp, lai gan, protams, laiks ir pagājis un nu jau viņa ir maģistrantūras studente mūzikas pedagoģijā. Kā jau daudziem bērniem – ja Dievs kaut ko atņem, tad ar otru roku iedot vēlīgi kaut ko citu vietā. Annai tā ir mīlestība un talants uz mūziku. Mūzikas skolā Anna sāka mācīties tikai 13 gadu vecumā, paklausot kādas skolotājas pamudinājumam – nebaidīties, uzdrīkstēties. Annai bija tāda degsme, ka mūzikas skolā viena gada laikā viņa reizē pabeidza divas klases. Viņas instrumenti ir flauta un klavieres, tās arī atrodas Annas kopmītnes istabiņā.

Patlaban Anna darbojas Latvijas Neredzīgo biedrības Strazdumuižas kluba mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos: jauniešu vokālajā ansamblī, pūtēju kvintetā, kā arī jauniešu korī. Viņa ir koncertmeistare savā darba vietā – privātajā bērnudārzā, kā arī spēlē klavieres kā pavadījumu citiem dziedātājiem.

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA) Anna studē mūzikas pedagoģiju, bakalaura grāds jau kabatā un arī maģistra darbam pamazām tiek vākts nepieciešamās literatūras klāsts. Anna atzīst, ka viņai studijas ir tieši divreiz grūtāks darbs nekā redzīgajiem. Viņa lekcijas var tikai klausīties, ierakstīt diktofonā, tad ieraksts jāpārvērš rakstītā veidā, lai varētu pārlasīt. Bet viņai ir braila rakstības domāšana, tā atzīst pati Anna. Neredzīgo bibliotēka strādā tikai darba dienās no pulksten 10 līdz 17, kas strādājošam un studējošam cilvēkam ir ļoti neparocīgs darba laiks. Brīvdienās bibliotēka nestrādā.

Mācību darbu Annai ļoti atvieglotu braila planšete. Tā nodrošina neredzīgam cilvēkam pieeju pie informācijas interneta vidē braila rakstā.

"Šī ierīce man ļautu patstāvīgi un neatkarīgi no laika ierobežojuma sekmīgāk apgūt studiju kursu saturu, sagatavot nepieciešamos materiālus, informācijas meklēšanu un apstrādi un atvieglotu informācijas pieejamību. Bez citu cilvēku palīdzības man būtu iespēja lasīt visus internetā pieejamos materiālus, kā arī nekavējoties veikt pierakstus gan redzīgo rakstā augstskolas vajadzībām, gan braila rakstā personīgām vajadzībām," par braila planšetes priekšrocībām "Ziedot.lv" stāsta Anna. Tieši šeit arī tu vari kļūt par to labo cilvēku, kas palīdzētu jaunajai sievietei virzīties tālāk uz mērķi. Braila planšete maksā 6995 eiro. Annai tā ir neiespējama summa, tādēļ viņa ir uzdrīkstējusies lūgt līdzcilvēku palīdzību. Viņa šo ir uzdrīkstējusies, līdzīgi savulaik uzdrīkstējās mācīties spēlēt klavieres, atvērt augstskolas durvis un pieteikties darbā par mūzikas skolotāju.

Anna pirms kāda laika rakstījusi arī Latvijas Neredzīgo biedrības vadībai ierosinājumu, lai tā, savukārt, rosinātu atbildīgo ministriju iekļaut valsts apmaksāto palīglīdzekļu sarakstā braila displeju. "Tie neredzīgie, kuri mācās, studē un strādā, ir maz, tādēļ domāju, ka šādu iespēju valsts varētu nodrošināt," uzskata Anna. "Ja man būtu šī braila planšete, es tajā uzreiz visu varētu izlasīt, rakstīt. Un redzīgais vienlaikus redzētu manu uzrakstīto ar parastiem burtiem," plašās ierīces iespējas skaidro Anna. Saistībā ar studijām un darbu datorgalds un krēsls ir viņas galvenā vieta istabiņā, kur visbiežāk un ilgāk sieviete pavada laiku.

Ejot cauri dažāda līmeņa izglītības iestāžu attieksmei un mācību procesam, Annai ir izveidojies savs skatījums par lietām, kas īsti mūsu valstī nav kārtībā. Viņa gan saprot, ka īsā laikā situāciju diezin vai varēs mainīt, un tas prasa arī pietiekami lielus finanšu līdzekļus, tomēr rosina vismaz sākt domāt par to.

"Uzskatu, ka bērni ar īpašām vajadzībām mierīgi var mācīties parastā skolā, jo īpaši tad, ja viņiem ir asistents. Un vispār atbalstu to, ka asistentam nav jābūt radiniekam. Man gan asistents ir mamma, bet viņa tikai var nodrošināt manis fizisku izvadāšanu tur, kur tas nepieciešams. Un ir labi, ka valsts vēlas izveidot asistentu dienestu, bet tad tiem ir jābūt tik daudz, lai vienu asistentu piesaistītu tikai vienam cilvēkam.

Turklāt vēlams, lai asistents ir spējīgs palīdzēt arī mācībās, nevis tikai aizvest līdz konkrētai vietai. Viņam vajadzētu būt kā skolotāja palīgam, un ar konkrēto cilvēku jābūt kopā tās sešas līdz astoņas stundas. Piemēram, man studiju darbam tik ļoti vajadzētu palīgu, kas palīdzētu maģistra darba rakstīšanā, noformēšanā, bet mans asistents – mamma to nespēj. Atminos, kā studiju sākumā vecmāmiņa man centās palīdzēt, lasot priekšā lekciju pierakstus, kas "pārstrādāti" no diktofona. Omīte latviešu valodā runā slikti, tādēļ viņa lasīja lēni, lēni… Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būtu vajadzīgi asistenti, kas patiešām var daudzpusīgi palīdzēt, ne tikai pie rociņas aizvest tur, kur vajag," skaidro Anna.

Darba gaitā radās grūtības, īsi paskaidro Anna. Gadu pastrādājot, abas puses vienojušās, ka Anna tomēr nevar pilnvērtīgi pildīt mūzikas audzinātājas pienākumus, jo ar bērniem nepastāv vizuālā kontakta. Tāpat Annai būtu arī vajadzīgs asistents ar atbilstošu izglītību, kas palīdzētu regulāri papildināt dziesmu repertuāru.

"Redzīgie bērni ir ļoti kustīgi, viņi grib dejot, kustēties, bet es nevaru viņiem to visu nodrošināt. Man vēl pielika klāt pavisam mazos bērnus, kas ir visai nevaldāmi. Bet bērnu attieksme bija ļoti pozitīva, tomēr es nespēju radīt dinamiskumu šajās nodarbībās, jo mums trūkst vizuālais kontakts. Tomēr es turpinu tur strādāt, spēlēju pavadījumu mūzikas skolotājai, kura ir redzīga un darbojas ar bērniem. Uz darbu dodos divas reizes nedēļā," saprotoši stāsta Anna.

Viņa domā par iespēju mācīt bērnus ar īpašām vajadzībām, kuri nav tik aktīvi, bet tas vēl tikai padomā uz priekšdienām. Tagad Annai darbiņš ir, bet pārējo laiku paņem studijas.

Kas bijis, bijis… Anna pārdzīvojusi, tikusi sirdssāpēm pāri un mērķtiecīgi turpinājusi sevi attīstīt, mācoties un nedomājot par mīlas lietām. Bet tu vari domāt vai nedomāt, mīlestība atnāk, pielavoties pavisam negaidot un klusītēm. Tā vienkārši sākt augt. Mareks ar Annu iepazinās kopmītņu kopīgajā virtuvē. Anna šajā mājā dzīvo jau ilgāku laiku. No ģimenes un Rīgas centra "aizbēgusi", jo gribējies būt patstāvīgākai. Turklāt pilsētas centra trokšņi Annai traucējot pārvietoties, jo esot grūti orientēties telpā.

Noklausījies Annas stāstu, sarunā iesaistās Mareks. "Kopā esam nepilnus trīs mēnešus un nākamgad, uz gada beigām, sarakstīsimies. Man jau kaimiņi kādu laiciņu teica – pievērs uzmanību Annai, nu un tā tas kaut kā notika," atzīstas Mareks, kurš pagaidām dzīvo savā istabā, bet ar janvāri uzteikšot īres līgumu un abi sākšot īstu kopdzīvi Annas istabiņā.

Par to, kādas varētu būt abu kāzas, pāris vēl nedomā. Bet Annai, runājot par šo tēmu, smaids bija redzams visu laiku. Mareks uz kopmītnēm atnāca tikai šā gada rudens pusē. Atbraucis uz rehabilitācijas kursu, bet palicis pavisam. "Bija apnicis visu laiku kādam lūgt, lai atved kaut ko no veikala, prasīt… Te padzīvoju un sapratu, ka vide ir tieši man, te visi esam līdzīgi un viss ir pa rokai," stāsta Mareks, kurš nesen kā no Stendes pārcēlies uz dzīvi Rīgā, Juglā.

Mareks ar smagu slimību – reimatisko poliartrītu – slimo jau kopš bērnības. Slimošanas dēļ viņš nemaz nav pabeidzis pamatskolu. Tagad, iedvesmots no Annas, atsācis mācības 6. klasē Strazdumuižas internātvidusskolā. Toreiz, kad Mareks bija vēl bērns, viņa ģimene dzīvoja ārpus Rīgas, kur bērniem ar veselības problēmām izglītošanās iespējas ir mazākas.

"Līdz 31 gada vecumam es visu redzēju, strādāju, man bija ģimene, ir deviņus gadus vecs dēls. Un tad burtiski nedēļas laikā kļuvu akls. Mana slimība ir tāda, ka kaulos rodas iekaisums un tie ar laiku sadrūp," skaidrojot savas slimības izpausmi, stāsta Mareks. (Par artrīta pazīmēm lasi šeit, bet te atradīsi 26 gadus veca vīrieša pieredzes stāstu.)

"Es biju vājredzīgs, bet varēju strādāt, labi pelnīju. Acīm man bijušas divas operācijas, pēc kurām redze atjaunojās teju par 95 procentiem, taču fiziskais darbs redzes problēmas pasliktināja. Es braucu ar riteni uz darbu, pēkšņi vienā mirklī man viss paliek melns, apstājos un gaidīju, gaidīju, kad aties. Redze sākumā ik pa laikam pazuda, tad pēc laiciņa atjaunojās, līdz vienā dienā vairs tā arī to neatguvu. Tas viss notika nedēļas laikā. Darbā tieši tādā brīdī, kad pazuda redze, neredzēju, ka krīt koks, un tas man uzkrita uz galvas, guvu smagu traumu. Pēc šī gadījuma strādāt vairs nevarēju," tā Mareks.

Marekam nekas cits neatlika, kā sākt mācīties dzīvot no jauna jeb pēc jauniem noteikumiem. Līdz tam viņa sieva neesot strādājusi, tā gribējis viņš – lai mamma pievērstos vairāk dēlam, kuram saistībā ar priekšlaicīgu ierašanos pasaulē esot visai nopietni runas traucējumi.

"Viņš pat tagad, deviņu gadu vecumā, slikti runā. Bet tad, kad es vairs strādāt nevarēju, sievai nācās meklēt darbu, un mājas solis bija uz maniem pleciem. Visu darīju – tīrīju māju, gatavoju ēst. Stendē jau darba nav, sieva aizbrauca meklēt to uz Kuldīgu un arī atrada. Bet tur arī atrada bagātāku un veselāku vīru. Viņa tagad ir otro reizi precējusies, otrs bērns piedzimis, mani vienkārši izdzina. Dēlu es varu satikt jebkurā laikā, bet viņa saka, ka man nevedīs klāt bērnu. Es jau pats nevaru aizbraukt. Pat minēju, lai iedod man bērnu uz nedēļas nogali – paņemšu, svētdien aizvedīšu atpakaļ, kāds jau man palīdzētu, bet viņa neuzticas, saka, ka es pats ar sevi nevarot tikt galā, kur vēl laidīšot bērnu pie manis, būšot neēdis. Bet viņa jau nezina, ko es protu. Es visu gatavoju uz gāzes plīts – vāru, cepu, šmorēju, bet ēdiena gatavību nosaku pēc smaržas. Anna gan – viņa tikai gatavo ar multivārāmo katlu, būs jāmācās arī uz gāzes plīts," smaidot saka Mareks, un arī Anna piekrītoši pamāj ar galvu.

Mareks atzīst, ka redzes zaudēšana sākumā bija dzīves traģēdija, bet nu jau samierinājies. "Tu sēdi mājās un vienkārši jūc prātā. Bet tad, kad atbraucu uz šejieni (aut. – Strazdumuižas ciematiņu), jutos pavisam citādi, nu jau viss ir labi. Kad vairs neredzēju, es pa ielu nevarēju normāli paiet, man likās, ka visi par mani smejas, bet tagad es eju ar paceltu galvu un smaidu," atzīst Mareks.

Jaunais pāris atzīst, ka nākotnes plānos, iespējams, arī gribētu kopīgu bērnu, taču vēl ne, jo neesot tādu dzīves apstākļu. Anna uzsver, ka bērnu var radīt tad, kad viņam ir ko dot. Redzīgajiem viss ir daudz vienkāršāk, tomēr viņa arī atzīst, ka neiespējami tas nav. Mareks stāsta, ka viņu bērni nebaida, gluži pretēji, visi ķipari vienmēr pie viņa raujoties, tomēr sākumā abiem gribētos savu dzīvoklīti.

Lai vai kā, Anna un Mareks ir vienisprātis, ka kopā ir vieglāk un interesantāk. Atvadoties no abiem, novēlu sasniegt savus mērķus, mīlēt un sargāt vienam otru. Un par abiem nebeidzu domāt vēl ilgi, ilgi pēc sarunas. Ceru, ka kādam dzīves čīkstulim šis stāsts liks saņemties un virzīties uz priekšu ar citādu skatu!