Ģimene – Iveta un Reinis un viņu piecus gadus vecais dēls Henrijs šovasar devās tālā ceļā – uz 5000 kilometrus attālo Altaju, Krievijā, turklāt ceļošana bija ar automašīnu. Ar ceļojuma stāstu "Cālis" lasītājus iepazīstina Inga Kalniņa, divu bērnu mamma un bloga "Lepetitpot.lv" veidotāja. Ekspedīcijā devās Ingas seni paziņas. Tālāk ļausim par ceļojumu stāstīt Ivetai.
"Par to, ka brauksim uz Altaju, zinājām apmēram pusgadu pirms sākām doties ceļā. Kāpēc uz Altaju? Zinājām, ka tur ir skaista, neskarta daba, kā arī tieši tur bija iespēja satikt mūsu ģimenes draugu. Zinājām, ka ceļš līdz galapunktam būs garš (gandrīz 5000 km) un grūts, bet mūs iedrošināja kāds cits mūsu draugs, kurš jau ir bijis ekspedīcijā uz Altaja Republiku. Viņš mums palīdzēja izplānot maršrutu. Draugs arī bija tik laipns, ka aizdeva mums savu mašīnu, lai varam doties ceļā. Mašīna bija piemērota braucieniem pa neceļiem, kā arī tās bagāžas nodalījumā tika uzmeistarots paaugstinājums, lai vajadzības gadījumā mēs visi trīs varētu tajā ērti gulēt. Taču mēs neizmantojām šo iespēju, jo tā kā pārbraucieni no pilsētas uz pilsētu bija pietiekami gari, viesnīcas bija ērtāki varianti nakšņošanai.
Tālais ceļš ar sastrēgumiem un karstumu
Altajā nokļuvām pēc deviņu dienu ilga brauciena. Atzīšos bija dienas, kad ienāca prātā, kur mēs vispār braucam un kāpēc mums tas ir vajadzīgs? Katru dienu, braucot mašīnā pa 12 un vairāk stundām, izbaudījām arī dažādas dēla Henrija (gandrīz seši gadi) garastāvokļa maiņas – no mierīga un ar visu apmierināta, līdz tam, ka tiek lidināts pa mašīnu viss, kas ir pa rokai – spilveni, apavi, apģērbi, mantas… Pa ceļam mums gadījās sēdēt garos, jo garos sastrēgumos. Ārā bija saulains un karsts, bet mašīnā vēl karstāks, jo šai mašīnai nav kondicioniera. Labi, ka bijām paņēmuši līdzi auto saules aizsargus, vismaz puiku varējām pasargāt no tiešiem saules stariem. Tā kā bija ilga stāvēšana un kustēšanās uz priekšu "ļoti" lēnām, atļāvām Henrijam sēdēt un gulēt arī ne savā autosēdeklī. Vēl ļoti labi palīdzēja atvēsināties izsmidzināms termālais ūdens (ik pa brīdim visi lietojām, izsmidzinot uz sejas) un, protams, šķidruma lietošana lielos daudzumos. Tā kā Henrijs vispār maz dzer, šoreiz piedāvāju arī dažādas suliņas, atšķaidītas ar minerālūdeni, jo svarīgākais bija, lai bērns nepārkarst un šādu dzērienu viņš vairāk izdzēra. Laika īsināšanai mašīnā no mājām bija paņemtas viņa mīļās mantas, zīmuļi un papīrs. Kā arī spēlējām volejbolu ar balonu!
Garo pārbraucienu, sastrēgumu un laika joslu maiņas dēļ (nokļūstot galā bija plus četras stundas no Latvijas laika) viesnīcās parasti nokļuvām ap pusnakti un pat krietni pāri tai. Bieži vien Henrijs jau bija aizmidzis mašīnā un viesnīcā ienesām guļošu. Taču bija dienas, kad gulēšana nebija ne prātā. Nokļūstot viesnīcā, vēl bija jāsarūpē vakariņas – dažreiz mūsu paņemtais ēdiens, dažreiz viesnīcā bija iespēja paēst. Pusceļā sapratām, ka vakariņas jāpaēd laicīgi, lai viesnīcā nav par to jādomā un varam uzreiz iet gulēt, jo miega trūkumu jutām visu brauciena laiku. Tālāk vakariņas ēdām pa ceļam – stājoties tālbraucēju šoferu stāvvietās, kur vai nu gatavojām paši (pilngraudu makaroni, tuncis, avokado, tomāti, meža dzīvnieku gaļas konservi) vai arī gājām ēstuvēs. Sākumā bažījos par ēdiena kvalitāti tur, taču ēdiens bija svaigi pagatavots un garšīgs. Šajās pieturās tad arī ļāvām puikam izskrieties, lai pēc tam mašīnā vieglāk nosēdēt. Mašīnā braucot, iestiprinājāmies ar līdzi paņemtajiem riekstu un žāvētu augļu maisījumiem, banāniem, avokado un maizīti. Patiesībā, lielā karstuma un apstākļu maiņas dēļ, Henrijs, kurš mājās bija visēdājs un daudzēdājs, pa ceļam ēda maz un brīžiem bija pat jāpierunā kaut ko apēst.
Kremļi Krievijā un puikas kustēties prieks
Krievijas pilsētās, kurām braucām cauri, bija arī ieplānots apstāties pie dažiem apskates objektiem, kurus būtu vērts redzēt. Piemēram, Ņižņijnovgorodā – kremlis, kas izvietots vietā, kur satiekas upes – Volga un Oka. Vieta ļoti skaista, bet apskatījāmies virspusēji, jo puika, tiekot ārā no mašīnas, skrēja uz visām pusēm! Taču tā kā atradāmies lielā pilsētā, skriešanu centāmies ierobežot, līdz ar to Henrijs izrādīja savu spītību un niķus pēc pilnas programmas. Savukārt Kazaņā apstājāmies pie kremļa – grandioza un iespaidīga. Neskatoties uz to, ka bija ļoti karsts laiks, kremļa pagalmu izstaigājām cītīgi, puika arī bija īsts malacis, jo pacietīgi turējās man pie rokas, kamēr skatījāmies un priecājāmies par skaistumu. Satkā, kur ir rūdas un magnezīta raktuves, iespaidīgas un milzīgas bedres, lai raktuvēm piekļūtu tuvāk klāt, rāpāmies pāri uzbērumiem. Henrijs īsti nebija priecīgs un apmierināts par šāda veida izklaidi, bet variantu viņam nebija. Mašīnā viens nevarēja palikt un pie pašām raktuvēm arī negribēja ilgi uzkavēties.
Ievērojām, ka braukšana ir patīkamāka, ja aiz loga mainās skati. Bija tādi ceļa posmi, kuros pa logu redzami tikai līdzenumi vairāku simtu kilometru garumā – laiks iet uz priekšu lēnāk, savukārt nobrauktie kilometri sarūk lēnāk, rezultātā vakarā bijām daudz reizes nogurušāki un kašķīgāki.
Altajs sagaida ar spiegšanu par dabas skatiem
Kad nokļuvām Altajā, bijām noguruši, bet atviegloti un laimīgi, jo tie dabas skati, brīvi klaiņojoši aitu, zirgu, govju un kazu bari, kā arī atmosfēra liek aiz sajūsmas spiegt un beidzot varējām nesteidzīgi pavadīt laiku. Apmeklējām ūdenskritumus, brienot un rāpjoties pa akmeņainiem kalniem, braucām pa pilnīgajiem neceļiem, lai nokļūtu pie kāda apskates objekta. Bijām uzbraukuši ar mašīnu 1600 metru augstumā virs jūra līmeņa – apmeklējām briežu dārzu, kur pavadījām vairākas stundas, jo bija patīkama namamāte un atmosfēra, lai gan pašus briežus varējām apskatīt tikai ar binokļa palīdzību.
Altajā biežāk nakšņojām nelabiekārtotos kempinga namiņos un mazgājāmies pirtī – Henrijam šādi apstākļi bija apgrūtinoši, jo līdz šim savas dzīves laikā bija redzējis tikai labiekārtotas dzīvesvietas. Bridām pa purvainu ceļu līdz Geizera ezeram – ļoti noslēpumaina un apbrīnas vērta vieta. Staigājām un lasījām akmeņus gar Katuņas upes krastu. Lai paņemtu uz mājām un pamētātu upē. Pastaigas pa Altaju Henrijam ļoti patika, jo visapkārt brīvība un plašumi, atļāvām skriet un izpausties pēc sirds patikas.
Kad pieviļ visurgājēja motors… Un taksists – īsts vietējais altajieši džigits
Piedzīvojām arī to, ka Altajā uz ceļa salūzt mašīna. Tai apstājās motors. Mēs pārsteidzoši mierīgi uztvērām šo faktu. Labi, ka telefonam zona bija. Pie salūzušās mašīnas pavadījām piecas stundas, kuru laikā gaidījām, kamēr atbrauks evakuators un aizvedīs mūs uz viesu namu, kurā bijām dažas dienas iepriekš. Tā bija tuvākā vieta, kur apmesties. Tad, kad atbrauca evakuators, Henrijs sāka izrādīt savu sašutumu par visu notiekošo, jo nogurums un neziņa darīja savu. Ceļš ar evakuatoru izvērtās gana "jautrs", man un Henrijam bija jāpaliek savā mašīnā, kura bija iecelta evakuatora kravas kastē. Šādā veidā braucām gandrīz piecas stundas! Piedzīvojam krasas temperatūras maiņas – pa dienu bija ļoti silts un saulains laiks, taču naktī temperatūra nokritās līdz +4 grādiem. Labi, ka mašīnā mums bija segas un siltās drēbes. Henrijs aizmiga, jo brauciens bija lēns un līgans, bet es vēroju zvaigžņotās debesis pa mašīnas logu.
No rīta sākām izskatīt dažādus variantus, kā tikt mājās. Mums palīdzēja Rīgas štābs (aut. – draugi Rīgā, kuri ik pa laikam tika informēti par ceļojuma gaitu) – sagādāja lidmašīnas biļetes no Novosibirskas līdz Maskavai un vilciena biļetes no Maskavas līdz Rīgai. Līdz braukšanai mājās divas dienas pavadījām "relax" režīmā – dzīvojāmies pa viesu namu pie fantastiskiem saimniekiem, pa dienu staigājāmies pa pļavām, kurās zied vērmeles un mārsils, gājām uz vietējo veikalu, gar ceļa malu kopā ar govīm un teļiem, dzērām kalnu pļavā augošu augu tējas un ēdām garšīgi pagatavotu mājas ēdienu. Henrijam dikti garšoja lauku biezpiens.
Saimnieki mums sarunāja arī vietējo taksi, kas aizveda mūs līdz Novosibirskas lidostai (530 km). Izbraucām pusnaktī un no rīta ap pulksten 9 bijām galā. Henrijs veiksmīgi mašīnā aizmiga un nogulēja līdz pašai lidostai, lai gan pats brauciens bija gana ekstrēms – pie stūres īsts altajiešu džigits, vidējais ātrums ap 120 km/h, un šoferis visu laiku runāja pa telefonu. Uz rīta pusi arī viņam sāka nākt miegs. Vīrs pierunāja šoferi pagulēt kādu laiku, lai mums visiem drošāka braukšana. Lieki piebilst, ka es neaizvēru ne aci visa brauciena laikā. Tad jau lidojums, kas ilga četras stundas. Henrijs ļoti labi izturēja lidojumu (pirmo savā dzīvē) un nebija pat jāizmanto viss līdzi paņemtais izklaižu arsenāls.
Maskavā braucām ar vilcienu līdz centram, tad ar diviem metro, līdz nonācām "Rižskij Vokzal" (Rīgas stacija), no kuras tad sēdāmies vilcienā un braucām līdz Rīgai. Brauciens vilcienā ilga +/- 15 stundas. Henrijs ilgi skatījās pa logu un tad, kad satumsa, gājām gulēt. Henrijam izvērtās varena sestā dzimšanas diena, kurā piedzīvoja lidojumu un braucienu ar vairākiem transportiem, kuri brauc pa sliedēm!
Mīļās mājas un rezumē
Tad, kad nokļuvām savās mājas, bērns bija laimīgs un priecīgs, uzreiz skrēja istabā pie savām mantām. Kopumā atklimatizācijas periods ilga dažas dienas.
Kopumā jāsaka, ka Henrijam ceļojums patika un jutās viņš ļoti labi, lai gan pirms brauciena mazliet piedomāju par to, kā būs. Henrijam ir šādas tādas veselības problēmas un izpausmes. Lai gan esam viena ģimene, deviņas dienas no vietas atrasties mašīnā pa 12 un vairāk stundām, izrādījās pārbaudījums mums visiem, jo nav iespēja pabūt pašam ar sevi ne mirkli.
Atkal jau pierādījās tas, ka dzīvē nenotiek, kā esam ieplānojuši un ne savu, ne sava bērna reakciju pret dažādām situācijām un lietām arī nav iespējams prognozēt. Tomēr ieguvām lieliskas emocijas, iepazinām jaukus cilvēkus, piedzīvojām dažādus pārbaudījumus savas nervu sistēmas noturībai, netīši salauzām drauga mašīnu un kopumā prom no mājām bijām trīs nedēļas! Paspējām noilgoties, tomēr bija arī žēl aizbraukt no Altaja … ceram tur atgriezties."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
