<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@mikepetrucci">Mike Petrucci</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Tie, kas nav saskārusies ar mākslas dziedinošo spēku, bieži to uzskata vien par estētisku laika pavadīšanu, taču reāli gadījumi pierāda, ka māksla var arī ārstēt – un nav pat būtiski, vai tā ir dzeja, deja, gleznošana vai veidošana.

Vairāk nekā gadu Jana cieta no hroniskas slimības, visi spēku viņu likas pametuši un iepriekš tik enerģiskā sieviete pēc darba tik vien spēja kā ievelties gultā. Nepalīdzēja ne ārsti, ne dziednieki. Viņas 46 gadu jubilejā kāds draugs uzdāvināja kastīti ar instrukciju: "Katru rītu pēc pamošanās paņem vienu no šīm aploksnēm, atrodi vietu ar dabasskatu, kādu skaistu augu vai sveci, apsēdies un nolasi sev skaļi dzejoli, vēlams – pat vairākas reizes." Šis mazais rituāls kļuva par pagrieziena punktu Janas atveseļošanās procesā. Lai arī sākotnēji viņa skeptiski izturējās pret dzeju, tomēr vēlējās izmēģināt drauga dāvanu, un tā kļuva par sākumu mīlestībai pret dzeju un atveseļošanai.

Grāmatas "Dzejas izglābtie: vārdu transformācijas spēks" autore Kima Rozena arī varētu dalīties līdzīgā stāstā, jo arī sākusi dziedināšanos ar dzejas palīdzību. Sākotnēji atskaņojusi Deivida Vaita dzejoļus un to dziļi iespaidota, viņa sāka tos mācīties, nēsāt līdzi un izvietot savā mājā. Izdrukāti uz nelielām kartītēm, tie kļuva par viņas "eņģeļu kartītēm", viņas terapiju, zālēm un lūgšanu rituālu.

Mākslas terapija

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit