Dzimtas ietekm​e un spēks – ko no senču viedas varam pārņemt mūsdienās?

Tiesa, mūsu tautasdziesmās ieliktā informācija tik viegli nepadodas izzināšanai, jo ietver sevī daudzslāņainus līmeņus – tās rada īpašas vibrācijas, kas harmonizē cilvēku un apkārtni. Folklora, pirtniecība, dziedināšana, rīkstniecība un citas seno zinību tradīcijas veido senču zināšanu pārnesi mūsdienu vidē, lai to saglabātu nākamām paaudzēm.

Gada daļā starp vasaru un ziemu ir veļu laiks, kas nav tikai tumšs un nemīlīgi drēgns, – šajā laikā ir jāapzinās lietu kārtība un katra paša vieta tajā. Tā nav tikai lapu nogrābšana no tuvinieku kapiem un sveču iedegšana, tā ir senču godināšana par valodu, tradīcijām, vērtībām un mantojumā atstāto zemi, kas mums ir jānodod tālāk saviem bērniem un bērnubērniem! Nekas pasaulē nepazūd, mēs papildinām saņemto ar savu pievienoto vērtību un nododam tālāk nākotnei!

Mūsu senči izprata, cik svarīga nozīme ir saiknei ar dzimto zemi un dabu: tur var pilnvērtīgi enerģētiski un fiziski atjaunoties, atgūt spēkus un radoši iespaidoties.

Senatnē bija svētās birzis​ un spēka vietas, ​kur senči veica rituālus, godināja dievības un radīja apstākļus, lai nodrošinātu labklājību dzimtas pārstāvjiem. Latvija ir īpaši svētīta zeme, jo mums ir gan jūra, gan daudz enerģētiski spēcīgu svētvietu, tādēļ ir pamatota sakarība, ka ir tik daudz cilvēku ar dziedināšanas spējām.

Ja kaut kāda iemesla dēļ cilvēks nedarbojas saskaņā ar pašreizējās dzīves sūtību, viņam tiek doti dažādi mājieni un zīmes, tajā skaitā – veselības problēmu veidā.

Tradicionāli senčiem bija lielas ģimenes ar triju paaudžu pārstāvjiem – vecākiem, bērniem un mazbērniem, kas kopīgi dzīvoja un apstrādāja vienu saimniecību jeb sētu (Latgaliski – sāta. Joprojām saglabājušies šie nosaukumi, piemēram – Jaunsāti un Purmsāti Zemgalē un Kurzemē...).

Svarīgos kopīgos jautājumus dzimtas locekļi apsprieda tautas sapulcē, ko vadīja vecākie un pieredzējušākie. Šāda saimniekošana bijusi jau seno indoeiropiešu tautu kopības laikā – vairāk nekā piecus tūkstošus gadus. Mēs mehāniski nevaram kopēt šādu modeli, bet varam izmantot vērtīgāko pieredzi un izpratni par sevi kā dabas sastāvdaļu. Pašreizējā demogrāfiskā situācija liek aizdomāties, ka nepārdomāti eksperimenti uzlabojumus nedod, bet mums vēl nesenā pagātnē ir piemēri ar veselīgām un kuplām ģimenēm!

Viss pasaulē ​mainā​s​,​ attīstība notiek pa spirāli, ​ar ​nepārtraukt​u​ atjaunotn​i, un viss ir savstarpēji saistīts enerģētiskām saitēm. Tāpat kā senais ķeltu koks ar savstarpēji savītiem zariem un saknēm (attēlā), tā arī baltu Dzīvības zīme raksturo Augstāko spēku, šīs un senču pasaules nepārtraukto mijiedarbību. Senči zināja šos principus, kas baltiem ir saglabāti – ieausti jostu rakstos. Darbojoties pēc Kosmiskajiem likumiem, saņemam nepieciešamo enerģiju, zinības un aizsardzību. Mūsu resursi ir vismaz divas reizes garākam mūžam, bet lieli traucēkļi sev bieži vien esam paši!

Vēdiskajās zinībās skaidro, ka karma ir taisnīguma likums: cilvēks atbild tikai par savu rīcību, izņēmums – paša bērns. Būt laimīgam ir realizējama lieta, un to iespējams sasniegt katram pašam.

Katrs no mums pieder divām – tēva un mātes dzimt​ām​. No brīža, kad piedzimstam, mūs visu mūžu pavada dzimtas enerģijas. Tās var iedarboties uz mums gan pozitīvi, gan arī negatīvi – tās eksistē neatkarīgi no mūsu gribas un apziņas līmeņa.

Gandrīz katrā dzimtā mēdz būt kādas problēmas, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē, – tā darbojas dzimtas cēloņsakarību likums jeb karma. Ja šīm dzimtas programmām nepievērš vērību, var uzbrukt slimības, neveiksmes, grūtības ģimenes radīšanā, apziņas problēmas u.c. Taču jāsaprot – visas šīs ķibeles ir projekcija no kāda dziļāka ietekmējošā cēloņa.

Iepriekšējās dzīves un dažādas ģenētiskās programmas kontrolē un ietekmē cilvēka dzīvi. Vienmēr ir (vismaz) divas iespējas: samierināties ar notiekošo vai mainīt, lai to uzlabotu, – tas ir katra paša pārziņā!

Cilvēkiem, ko ietekmē dzimtas destruktīvā iedarbība, trūkst enerģijas, viņi dzīvo it kā citā realitātē... Tādā veidā tiek atstrādāta personīgā un dzimtas karma, un jāsaprot, ka nekas nenotiek nejauši, – tā izpaužas Kosmisko likumu iedarbība. Neatrisināti notikumi ietekmē ikdienu, mūsu energoinformatīvais lauks glabā informāciju par mums, mūsu dzimtas locekļiem, kā arī iepriekšējām dzīvēm.

Īpašības un fiziskā pārmantotība cilvēkam netiek saņemta tikai no vecākiem vien, tā pārdzimst no n-tajām paaudzēm, katrai atstājot iespaidu uz kādu no dzīves sfērām!

Risinājums? Labvēlīga un sirsnīga vide radīs pozitīvu ietekmi gan uz fizisko ķermeni, gan uz garīgo sfēru.

Kas notiek, ja bērnam nav vecāku (bārenīte, bārenis, sērdienis), kas nodod tiešo informāciju par ikdienišķām vajadzībām un prasmēm? Vai bērns neiegūst šīs iemaņas? Vai tās tiek nodotas tikai mums izprotamajā materiālās pasaules līmenī?

Pat tad, ja ir grūti laiki, dainu bārenīte nezaudē cilvēcību, ja apzinās, kas ir viņas īstie radi. To apzīmējums ir sastopams Dainās: māte – Laime(a), tēvs – Dievs.

Visi saka, visi saka:
Bārenīte, bārenīte!
Vaj tādēļ bārenīte,
Ka nav tēva, māmuliņas?
Dievis tēvs, Laima māte,
Dieva dēli bāleniņi.
5055-1

Esam neskaitāmas reizes dzirdējuši – latvieši ir bāreņu tauta, tātad, iespējams, tautas ģenētiskā atmiņa to ir saglabājusi. Tad jāatceras, ka mūsu vecāki ir dievības – Dievs un Laima, un, atgriežoties pie savas tautas saknēm, atgūsim pašapziņu un savu identitāti!

Cilvēki izmanto dīvainus paņēmienus, vēloties kādu sev piesaistīt vai kādam vēlot sliktu, un neapzinās šo darbību enerģētiskās sekas. Vārda un rīcības spēks ir milzīgs! Pat vistuvākie cilvēki bieži nodara lielu kaitējumu apkārtējiem, nelaimīgi vecāki neapzināti pārnes savas nelaimes uz bērniem, pārmet citiem, ka netiek galā ar savām kļūdām.

Apzinātā un neapzinātā manipulēšana ar citu cilvēku rada personīgā un dzimtas enerģētiskā fona izmaiņas, radot rikošeta efektu! Enerģijas nezūdamības likums strādā – dots devējam atdodas.

Ja neierastā vidē bērns izdzīvo un aug mežā kopā ar dzīvniekiem, viņa neironu tīkls veidojas atbilstoši šiem apstākļiem un ļauj viņam izdzīvot konkrētajā vidē: cilvēks iemācās reaģēt uz konkrēto vidi un arī savas jūtas izsaka kā dzīvnieks, izdodot dzīvniekiem raksturīgas skaņas, ne vārdus.

Vide un ieražas atstāj ļoti lielu ietekmi uz indivīda dzīvi, spriestspēju un attīstības virzību!

Dabas likumi nosaka: ja tu slikti izturies pret saviem vecākiem, tad nav ko gaidīt, ka tavi bērni ar cieņu izturēsies pret tevi, – pat tad, ja tu ļoti pareizi viņus audzini. Personīgais piemērs ir visiedarbīgākā metode.

Jebkurai izpausmei iespējams rast tās sākotnējo cēloni un strādāt ar to, nevis cīnīties ar sekām! Pret nelielām kaitēm lietot ķīmiskas zāles, ļaut operēties un apstaroties ir katra paša ziņā, bet jāapzinās, ka mūsu ķermenis radīts ar vienreizējām pašatjaunojošām spējām un dabā ir viss nepieciešamais, lai sevi izveseļotu!

Terapijās iespējams izlīdzināt neatrisinātus konfliktus starp sen aizgājušiem dzimtas locekļiem, kam sekas jūtamas kā neloģiskas neveiksmes mūsu pašreizējā dzīvē vai iedzimtas veselības problēmas. Izmainot un harmonizējot enerģētisko plūsmu, cilvēkiem uzlabojas pašsajūta un sakārtojas dzīves sfēras.

Cik daudziem ir interese un apņemšanās izveidot savas dzimtas koku? Vai tajā ir vairāk par 3–4 paaudzēm? Kādas kopsakarības tur saskatāmas? Četras paaudzes būs tikai nieka 100 gadu laika nogrieznis, bet vai varam apjaust 10 un vairāk savu paaudžu? Kurš izpētīs dzimtas vēsturi pirms 13 000 gadiem, kad šeit atjaunojās dzīvošanai piemēroti apstākļi un pirms pēdējā ledus laikmeta, par ko informācijas ir ļoti maz? Apzinot savu senču spēku, ir daudz vairāk iespēju pilnvērtīgi realizēt savu dzīvi un sasniegt savus mērķus!

Dzīves kvalitātes noteicošie faktori ir laba veselība, iztika, pajumte, attiecības, dzimtas turpināšana un pašizaugsme. Mūsos pašos ir daudz resursu un iespēju, lai justos labi un uzlabotu kādu no problēmātiskām sfērām. Ir jāsaprot, kāda ietekme tiek panākta ar ārējiem faktoriem (stresu, zālēm, vides urbanizāciju, produktu ķimizāciju un ģenētisko modificēšanu u.c.) īstermiņā un ilgtermiņā.

Jāiemācās domāt nevis tikai dažus mēnešus uz priekšu, bet tā, lai apjaustu kopsakarības ilgākā skatījumā. Tamdēļ der ieklausīties Volanda teiktajā Mihaila Bulgakova "Meistarā un Margaritā", ka cilvēkam jāiemācās plānot ilgtermiņā – vismaz tūkstoš gadus uz priekšu!