Šī meditācijas pieeja un prakse ir plaši pieejama un tiek ieteikta visdažādākā gadagājuma un izcelsmes ļaudīm – gan iesācējiem, gan pieredzes bagātiem meditētājiem, kas vēlas savā dzīvē mazināt stresu un ciešanas un kam patiesi rūp sava veselība un personīgā izaugsme. Tās mērķis ir palīdzēt tev pieredzēt psiholoģisku brīvību, klusumu un mieru, kas sastopami aiz tavas personības ieslodzījuma mūriem.
Dinamiskā meditācija norit ātri, intensīvi un fundamentāli salauž senus, iedzīvojušos prāta un ķermeņa modeļus, kas iesloga cilvēku pagātnē. To ieteicams veikt rīta pusē, kad mostas daba, nakts pagājusi un aust saule, visam dzīvajam atjaunojot apziņu un modrību. Tā palīdz aizvadīt spriedzi un apslāpētās emocijas, kā arī dāvā krietnu tiesu enerģijas!
Ošo dinamiskā meditācija ilgst stundu un iedalās piecās pakāpēs. Pakāpju maiņu iezīmē mūzika, kas radīta īpaši šai meditācijai. Visā tās laikā acis jātur aizvērtas. Meditāciju iespējams veikt vienatnē, taču tās iedarbība vēl jo spēcīgāka kopā ar citiem praktizētājiem. Ošo aktīvās meditācijas regulāri notiek centrā "Dance&Meditation". Laipni lūgti pievienoties!
Lai nu kā, pieredze ir un paliek individuāla, tādēļ apkārtējiem ļaudīm nevajadzētu pievērst uzmanību, turot acis aizvērtas, ja iespējams, izmantojot acu aizsēju. Vislabāk meditēt tukšā dūšā. Apģērbam ieteicams būt vaļīgam un ērtam.
Tā runāja Ošo
Pats Ošo par savu metodi ("Ezotērikas psiholoģija", Runa nr.4) saka tā: "Modernais cilvēks ir gluži nesen izveidojies fenomens. Tradicionālās metodes nav iespējams pielietot tieši tādā formā, kādā tās saglabājušās, jo modernais cilvēks ir jauna parādība. Līdz ar to tradicionālās metodes savā ziņā zaudējušas nozīmi.
Piemēram, cik ļoti mainījies mūsu ķermenis! Tas pilns dažādu ķīmisku vielu, tādēļ tradicionālās metodes tam vairs nespēj palīdzēt. Visa vide nu ir mākslīga – gaiss, ūdens, sabiedrība, dzīves apstākļi. Nav nekā dabiska. Cilvēks piedzimst mākslīgos apstākļos un tajos attīstās. Šī iemesla dēļ tradicionālās metodes mūsdienās var kaitēt. Tām jāpielāgojas esošajai situācijai.
Vēl kas – pašos pamatos mainījusies arī prāta ievirze. Patandžali* laikos cilvēka personības centrs bija nevis smadzenes, bet gan sirds. Agrāk centrs pat neatradās sirdī, bet zemāk – nabas apvidū. Centrs no nabas aizvirzījies vēl tālāk. Nu tas atrodas smadzenēs. Tieši tādēļ pievilcīgi šķiet tādi Skolotāji kā Krišnamurti. Nav nepieciešama metodika, nedz arī kāda īpaša tehnika – vienīgi izpratne. Taču tīri verbāla, intelektuāla izpratne neko nemaina, nenotiek nekādas pārvērtības. Šādā veidā iespējams vien uzkrāt zināšanas.
Es pielietoju haotisku metodoloģiju, nemeklējot sistemātiskumu, jo haotiskās metodes palīdz centru aizvirzīt lejup no smadzenēm. Sistemātiskas metodes centru lejup aizvirzīt nespēj, jo sistemātiskums prasa smadzeņu līdzdalību. Sistemātiskā metode smadzenes tikai spēcina, dod tām papildu enerģiju. Pielietojot haotisku metodoloģiju, smadzenes tiek izslēgtas. Tām trūkst darāmā. Metodoloģija ir tik haotiska, ka centrs no smadzenēm automātiski pārvirzās uz sirdi. Aktīvi, nesistemātiski un haotiski sekojot manai dinamiskās meditācijas metodoloģijai, centrs pārvirzās uz sirdi – tur arī tiek piedzīvota katarse.
Katarse nepieciešama, jo sirds, smadzeņu darbības dēļ, tiek apspiesta. Smadzenes pārņēmušas tik ievērojamu esības daļu, ka sākušas pār mums dominēt. Sirdij vairs nav vietas, un tādējādi tiek apspiestas arī sirds ilgas. Cilvēks nekad no sirds nesmejas, nedzīvo no sirds, vispār neko nedara no visas sirds. Smadzenes aizvien tiecas ieviest sistēmu, darīt visu matemātiskāku, un sirds tiek apslāpēta. Haotiskā metodoloģija vispirmām kārtām nepieciešama, lai apziņas centru no smadzenēm pārvirzītu uz sirdi.
Tad jāseko katarsei, lai sirds tiktu atslogota, atmetot tās nastas, padarot sirdi atvērtu. Sirdij kļūstot vieglai un nenoslogotai, apziņas centrs var pārvirzīties vēl zemāk – tas nokļūst nabā. Naba ir dzīvības spēka avots, sēklas avots, no kā rodas pilnīgi viss – miesa, prāts un pārējais.
Es šo haotisko metodoloģiju pielietoju ļoti pārdomāti. Mūsdienās sistemātiska metodoloģija ir veltas pūles, jo smadzenes to pielāgo kā savu instrumentu. Pašlaik nelīdzētu pat bajānu skandēšana, jo sirds ir tā pārslogota, ka nespēj atplaukt patiesā dziesmā. Apziņa jāpārbīda zemāk pie tās avota, tās saknēm. Tikai tad iespējamas pārvērtības. Ar haotiskās metodoloģijas palīdzību es varu apziņu pārvirzīt lejup no smadzenēm.
Haosa apstākļos smadzenes pārstāj darboties. Piemēram, esot pie stūres un kādam pēkšņi izskrienot jums priekšā uz ceļa, seko tik strauja reakcija, ka tā nevar būt smadzeņu radīta. Smadzeņu darbība prasa laiku. Smadzenes pārdomā, kā rīkoties un kā labāk nerīkoties. Līdzko rodas avārijas situācija un cilvēks nospiež bremzes pedāli, nabas apvidū parādās specifiska izjūta, it kā reaģētu tieši vēders. Avārijas dēļ apziņa tikusi pārvirzīta lejup uz nabu. Ja avāriju būtu iespējams iepriekš izskaitļot, smadzenes pievērstos situācijas risināšanai. Taču avārijas apstākļos notiek kas neizprotams. Tādos brīžos iespējams pamanīt, kā apziņa pārvirzījusies lejup pie nabas.
Pajautājiet Zen mūkam: "Ar kuru vietu tu domā?" Viņš uzliks plaukstas uz sava vēdera.
Rietumniekiem, pirmoreiz sastopot japāņu mūkus, bija grūti to saprast: "Kādas blēņas! Kā var domāt ar vēderu?"
Taču Zen atbilde ir jēgpilna. Apziņa var izmantot jebkuru ķermeņa centru. Tās sākotnējam avotam vistuvākais centrs atrodas pie nabas. Smadzenes ir vistālāk no sākotnējā avota – ja dzīvības enerģija virzās uz ārpusi, par apziņas centru kļūst tieši smadzenes. Ja dzīvības enerģija virzās uz iekšieni, beigu beigās par centru kļūs naba.
Haotiskā metodoloģija nepieciešama, lai aizvirzītu apziņu pie tās saknēm, jo tikai no saknēm iespējamas pārvērtības. Citādi viss kļūst verbāls un pārmaiņas nenotiek. Nepietiek vienkārši zināt, kā ir pareizi. Nepieciešama pārvērtība pašā saknē vai arī pārmaiņas varam negaidīt.
Ja cilvēks zina, kā ir pareizi, taču neko nespēj tā labā iesākt, rodas dubulta spriedze. Viņš aptver, taču neprot rīkoties. Izpratne ir jēgpilna tikai tad, ja tā dzimst no nabas, no saknēm. Smadzeņu piedāvāta izpratne neko nepārveido.
Pašu svarīgāko nav iespējams uzzināt ar smadzeņu palīdzību, jo, funkcionējot smadzeņu līmenī, cilvēks nav saskaņā ar saknēm, no kurām cēlies. Problēma slēpjas tieši aiziešanā no nabas. No nabas cilvēks ir dzimis un caur to aizies nāvē. Ikviens atgriežas pie savām saknēm. Taču atgriešanās prasa grūtus pūliņus.
Tradicionālās metodes piesaista ar savu senatni. Tik daudzi savulaik ar tām guvuši panākumus. Tās varbūt zaudējušas aktualitāti, taču kalpoja par vaduguni Budam, Mahāvīram, Patandžali un Krišnam. Tās bija jēgpilnas un vadīja ceļā. Senās metodes nu, iespējams, zaudējušas nozīmi, taču Budas sasniegumi ar šīm metodēm piesaista ievērību. Tradicionālo metožu sekotājs jūtas tā: "Ja Buda, pielietojot šādas metodes, sasniedza tik daudz, kāpēc lai to nevarētu arī es?"
Tomēr mūsdienās esam gluži citādā situācijā. Visa vide, visa domu telpa ir mainījusies. Jebkura metode organiski piemērojas konkrētajiem apstākļiem, konkrētajam prātam, konkrētajam cilvēkam. Seno metožu neefektivitāte neliecina par to nelietderību. Tas liecina vienīgi par to, ka pašām metodēm jāmainās. Es to redzu tā – mūslaiku cilvēks ir tik ļoti mainījies, ka viņam vajadzīgas jaunas metodes, jauni paņēmieni."
* Patandžali* – senais jogas sūtru sistematizētājs.