Brīvmāksliniece Ilze Dātava: notvert prieku pašas radītā sapņu ķērājā

Šīs nodarbības vada brīvmāksliniece Ilze Dātava, kura jau piecpadsmit gadus veido dažādas meistardarbnīcas, kurās cilvēki var gūt jaunus iespaidus, sakārtot domas un atslēgties no ikdienas rutīnas.

Leģenda vēsta, ka pirmie sapņu ķērāji ir nākuši no Ziemeļamerikas indiāņiem. Indiāņu cilts naktīs nav varējusi mierīgi gulēt, jo nākuši ļaunie gari, zaguši dvēseles un sūtījuši ļaunus murgus. Tad cilts burvis padomājis un sapratis, ka risinājums varētu būt šāds: pārvērsties par zirnekli un uzpīt tādu kā tīklu, lai ļaunie gari, nesot sliktos sapņus, tajos iestrēgtu un netiktu tālāk. Tā nu viņš no klūgas izlocīja apli un izpina tīklu, ko pakarināja indiāņiem virs guļvietām.

Pirmie sapņu ķērāji bija indiāniski primitīvi – vienkārši saliekts zars vai pat trijstūrī sastiprināti zari, kuriem pa vidu izveidots pinums. Tad viņi sapņu ķērājos sēja dažādus amuletus pret ļaunu aci – kaulus, zobus, akmeņus ar caurumiem vidū – visu, ko dabā varēja salasīt.

Ar laiku šie sapņu ķērāji nonāca līdz Eiropai un mūsdienās tie jau izskatās pilnīgi citādi – vidējais eiropietis to ir padarījis par interjera priekšmetu, kurš ir perfekti apaļš. Ilze atzīst, ka viņai pašai ir tuvāk indiāniskais – mežonīgais un šamaniskais stils. Viņai patīk staigāt pa mežu vai gar jūru, vākt dažādus dabas elementus un vēlāk tos siet savos sapņu ķērājos. Der gan, čiekuri, gan putnu spalvas – jebkas!

Sapņi ir vēstījumi no zemapziņas. Stāsta, ka tiem cilvēkiem, kuri labi atceras un saprot savus sapņus, esot labs kontakts ar zemapziņu. Tiem, kas sapņus neatceras un šis kontakts ir vājš, ir jāmēģina to attīstīt. Sapņi nāk kā pēdējā miega fāze pirms pamošanās. Psihologi saka, ka viens no veidiem, kā attīstīt kontaktu un atcerēties sapņoto, ir nolikt blakus papīra lapu un rakstāmo un tūdaļ pēc pamošanās sākt rakstīt, lai šie sapņi “nāktu ārā”, citādi aizmirsīsies.