Seriāls liek skaidrot – kas ir seksuāla vardarbība pret bērnu  (1)

Izskanējušie komentāri parāda, ka sabiedrībā nav pietiekamas izpratnes par to, kas ir seksuāla vardarbība pret bērnu. Daļai cilvēku joprojām ir priekšstats, ka seksuāla vardarbība ir izvarošana. Līdz ar to, kad stāstām par plašu pētījumu datiem, ka Latvijā no seksuālas vardarbības cietis katrs desmitais bērns, tas var radīt neizpratni. Tāpēc mēs atgādinām – seksuāla vardarbība pret bērnu nav tikai dzimumakts, un mēs varam nodarīt bērnam pāri, viņam pat nepieskaroties.

Seksuāla vardarbība ir bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nespēj pilnībā saprast, kam nevar dot apzinātu piekrišanu, kam bērns nav gatavs savas attīstības dēļ vai kas ir likuma vai sabiedrības tabu pārkāpums. Seksuālas vardarbības formas ir:

Jāpiemin arī bērnu seksualizēšana – ja kāds pret bērnu izturas seksuāli rosinošā veidā, tas stimulē viņa interesi. Bērns var sākt aktīvi interesēties par seksuāla rakstura tēmām, divdomīgi jokot ar vienaudžiem.

Bērnam šāda pieredze rada apjukumu – citi viņa vecuma draugi šo tēmu vēl nesaprot, un viņš var meklēt informāciju internetā, kur, kā zināms, atrodams arī ļoti kaitējošs saturs. Tāpat bērna vecumam neatbilstošas informācijas radītā spriedze var izpausties agresīvā uzvedībā vai gluži pretēji – noslēgtībā.

Ir ārkārtīgi svarīgi celt sabiedrības izpratni par šo jautājumu, jo seksuālā vardarbība ir viens no visgrūtāk atklājamiem noziegumu veidiem. Bieži cilvēks ir gatavs runāt par notikušo tikai desmit vai divdesmit gadus pēc notikušā. Turklāt ap 80 procentos gadījumu pāridarītājs ir bērnam pazīstams cilvēks nevis svešinieks, kā esam raduši mācīt saviem bērniem.

Parasti varmākam jau ir attiecības ar bērnu, un viņš izmanto dažādus veidus, lai ar viņu manipulētu un panāktu bērna uzticēšanos. Tāpat ne vienmēr varmāka ir pieaugušais – 30 procentos gadījumu bērnu seksuāli izmanto nepilngadīgas personas – citi bērni vai jaunieši.

Ja vardarbība notiek ģimenē, vienīgā palīdzība bērnam var nākt no ārpuses – no citiem cilvēkiem, kaimiņiem, ārstiem, skolotājiem vai sociālajiem darbiniekiem, kas ir pietiekami zinoši, spēj pamanīt izmaiņas bērna uzvedībā un iesaistās, lai bērnam palīdzētu. Ja bērns noslēdzas sevī, jūt pastiprinātas skumjas vai trauksmi, kļūst izteikti agresīvs vai pēkšņi ļoti nevēlas palikt vienatnē ar kādu cilvēku, mums mierīgi jāiedrošina viņš dalīties savos pārdzīvojumos un uzmanīgi jāieklausās bērna teiktajā, jo šādus pārdzīvojumus bērni biežāk atklāj pakāpeniski.

Pieaugušajam jāuzmanās, lai neizturētos pret bērna stāstīto nevērīgi – arī tad, ja sākumā ir grūti saskatīt kopsakarības vai grūti tam noticēt.

Ja ir aizdomas par seksuālu vardarbību, var noderēt konsultācija ar psihologu, sociālo darbinieku vai ģimenes ārstu, bet, ja ir skaidras pazīmes par seksuālu vardarbību, par to jāziņo policijai vai bāriņtiesai.

Vai varam cerēt, ka seksuāla vardarbība bērnam aizmirsīsies un paliks bez sekām? Diemžēl nē. Seksuāla vardarbība pašos pamatos maina personības veidošanos, personiskās ķermeņa robežas un izpratni par cēloņsakarībām – kāda rīcība ir pieļaujama un kāda nav.

Emocionāli bērnam var būt ļoti liels kauns, bailes un vainas izjūta, depresīvas izjūtas un trauksme. Ikdienas dzīvē varam novērot bērnam grūtības koncentrēties, sliktākas sekmes, bērnam neatbilstošu, seksualizētu uzvedību, agresivitāti vai atkārtotu nonākšanu upura lomā. Tāpat ir liela iespējamība, ka seksuāli izmantots cilvēks var nodarīt pāri arī citiem bērniem vai vēlāk dzīvē – saviem bērniem.

Jāuzsver – seksuāla vardarbība pret bērnu nav sīka problēma marginalizētās sabiedrības grupās. Šis noziegums ir ļoti grūti pamanāms, un policijas redzeslokā diemžēl nonāk tikai pavisam niecīga daļa reālo seksuālas izmantošanas gadījumu. Ir būtiski arvien efektīvāk strādāt pie seksuālās vardarbības gadījumu atklāšanas un upuru rehabilitācijas, taču pat vēl svarīgāk ir apzināties – mēs katrs varam kaut ko darīt, lai seksuālu vardarbību novērstu vēl pirms tā ir notikusi.

Tēma par seksualitāti un personisko drošību nav tabu. Gluži pretēji: mums noteikti ir jāsniedz bērnam informāciju – tikai tādu, kas atbilst viņa vecumam. Drošības skoliņā mēs runājam ar bērniem par viņu personisko drošību pirmsskolas un sākumskolas vecumā – mācām atšķirt labus un sliktus pieskārienus, nošķirt labus un sliktus noslēpumus, mācām viņus pateikt "Nē!" un vērsties pēc palīdzības.

Līdzās bērnu izglītošanai, ne mazāk svarīgas ir arī pieaugušo – kā vecāku, tā arī skolotāju, mediķu, policistu - zināšanas un attieksme pret bērnu. Tas, vai bērns mums uzticēsies, vai mēs varēsim viņam palīdzēt, atkarīgs no mums pašiem. Ir ļoti svarīgi veicināt uzticības pilnas attiecības starp bērnu un vecākiem, lai situācijās, kad bērns ir sāpināts, viņš meklētu palīdzību pie vecākiem. Savukārt, pieaugušajiem jābūt pietiekami zinošiem par seksuālo vardarbību, lai varētu atpazīt situācijas, kurās bērns mēģina viņam ko tādu pastāstīt.

"Centrs Dardedze" nevar komentēt seriāla veidotāju motivāciju vai kopējo scenārija līniju, taču mēs varam runāt par acīmredzamo: mājiens par 11 gadus veca bērna "kontaktu" ar seksuāli pievilcīgu sievieti rada nopietnu pamatu runāt un celt kopējo izpratni par seksuālu vardarbību pret bērnu. Grūti iedomāties, ka seriāla veidotāji nebija iedomājušies par to, cik provokatīvi šī aina izskatīsies, taču paldies viņiem par iespēju skaidrot sabiedrībai šo smago, bet ļoti svarīgo tēmu.

Nodibinājums "Centrs Dardedze" sniedz atbalstu bērniem, kuri cietuši no seksuālas, fiziskas, emocionālas vardarbības vai novārtā pamešanas, kā arī veic bērnu, vecāku, skolotāju un citu speciālistu apmācības par bērnu emocionālās attīstības, audzināšanas un drošības jautājumiem.