Aitu Barbara un zirgu Niklāvs dod brīvdienas rokdarbniecēm. Senču tradīcijas

Latviešiem Barbara ieguvusi dažādus nosaukumus – to sauc arī par Bārbariņu, Bārzbalu, Bārbi, Bārbalu, Bērbalu. Dažkārt viņa tiek uzskatīta par kazu patronesi, un šajā dienā viņai ziedots, lai kazas labi padotos, taču vairāk viņa zināma kā aitu aizbildne. Bārbas diena kārtīgi jānosvētī, lai aitas padotos!

Šajos svētkos galvenā loma bija sievietēm: ejot ķekatās aitu veiksmei, maskās tērpās gan meitas, gan sievas un retāk – arī bērni. Viņu daudzveidīgie apģērbi un uzvedība imitēja aitas un maģiski ietekmēja ziemā un pavasarī dzimstošos jērus. Parastākais apģērbs bija uz kreiso pusi apgriezts aitādas kažoks, astei tika izmantots virves gabals vai slota (jēru astes kuplumam). Aunu tēliem izmantoja auna ragus, kaklā kāra ganību zvanus un starp kājām lika ar salmiem piebāztus cimdus – lai "mantas" izskatās krāšņākas un auglības potenciāls lielāks.

Ķekatniecēm šajā dienā bija īpaša gaita – tās dauzīja kājas un spieķus pret grīdu, tādā veidā atdarinot aitu nagu klaudzēšanu, blēja un vēlēja veiksmi aitu audzēšanā, skandējot atbilstošas dziesmas.

Lai nodrošinātu aitām veselību, šajā dienā jāievēro vairāki darba aizliegumi. Lai aitas neklibotu, nedrīkst aust ar stellēm. Dzijas vērpšana un tīšana, kā arī malšana ar rokas dzirnām aizliegta, citādi aitas ganībās griezīsies uz vietas. Ja kāds Barbaras dienā šuj vai dara kādu citu ar duršanu saistītu darbu, tad darītāja aitām dzimst akli jēri.

Mājās vispār šajā dienā strādāt nav ieteicams, taču meža darbos doties drīkst. Un arī aitas cirpt ir pat vēlams, jo tad tām augšot kupla vilna.

Aitu labklājībai šajā dienā galdā liekamas klimpas, bet, lai nodrošinātu labības un dārzeņu ražu nākamajā gadā, jāvāra dažādi ieražu ēdieni, starp kuriem bagātīgi jābūt visādu veidu labībai, pākšaugiem un dārzeņiem.

Niklāva diena, ko sauc arī par Miklāvu vai Nikolaju, latviešu gadskārtā jāsvētī, lai zirgi un vistas labi padotos. Dažviet Niklāva dienā nodarbojās arī ar kurmju dzīšanu, lai gan citādi šī ieraža saistās ar pavasara svinamajām dienām.

Lai veicinātu zirgkopību, svarīgākais palīglīdzeklis šajā dienā bija gaiļa (vistas, cāļa) upurēšana. Nokautās vistas asinis tecināja uz auzām un tad tās deva zirgiem ēst, lai tiem nekāds ļaunums nevarētu piemesties. Ar gaiļa kaušanu varot noburt arī citiem zirgu laimi: Niklāva vakarā pirms divpadsmitiem jānokauj gailis kāda cita stallī (kuram nu grib noburt) un ar gaiļa asinīm jānoziež zirgiem zobi, tad tam zirgi nepadodoties. Šo gan labāk nemēģini atkārtot!

Niklāva dienas priekšvakarā (5. decembra vakarā) staigāja arī ķekatās – lai izlūgtos veiksmi zirgu lietās, vienu puisi ieģērba zirga maskā, bet pārējie viņu vadāja apkārt pa ciema saimēm.

Lai zirgi nākamajā gadā būtu veseli un spēcīgi, arī šajā dienā jāievēro darba aizliegumi. Nedrīkst rīkoties ar asiem rīkiem – sievietēm liegts šūt un lāpīt, vīriešiem – darbi, kam nepieciešams īlens, lai zirgi vasarā neizdurtu acis. Nedrīkst arī vērpt, lai zirgi nesāktu klibot.

Interesanta tradīcija ir Niklāvā iet uz krogu dzert un sperties, tad labi kumeļi padodoties...