Baltu dzīvesziņas pētnieks: veiksmīgam gadam jādzīvo saskaņā ar Saules ritmu  (1)

Saule izsenis ir cilvēku dzīves ikdienišķais pavadonis. No rakstītām liecībām pašlaik senākie ir šumeru un Ēģiptes bareljefi ar Saules dievību attēlojumiem. Pazīstamākais ir Senās Ēģiptes Saules dievs Ra – pirmatnējās gaismas nesējs, kurš dod zemei siltumu, auglību un dzīvību.

Dievu un dievību nozīme gan baltiem, gan citām sentautām ir bijuši ļoti nozīmīgi kā dzīves laikā, tā arī, gatavojoties pēcdzīves laikam.

Saules rīti, Dieva rīti, zīmju zīmēm izrakstīti.
Es lasīju tās zīmītes, ko saulīte atsūtīja –
Še krustiņis, tur krustiņis, vidū balta atslēdziņa.
Nāc nākdama, tu, meitiņa, visi Gari tevi gaida;
Visi gari tevi gaida, Saules ziedu atnesot.
Nu atnācu, attecēju, nu sakūru Uguntiņu,
Lai ziedēja Zelta puķe deviņiem(i) zariņiem;
Lai ziedēja Saules puķe līdz pašām(i) debesīm.
Uguns puķe – Zelta puķe, visu grieza labumā,
Uguntiņa – Dzirkstelīte, visa laba devējiņa,
Uguntiņa Māmuliņa visam deva svētībiņu –
Silda manu augumiņu, tīra manu dvēselīt',
Silda visu pasaulīti, tīra visu pasaulīt' –
Lai sadega nelaimīte kā uguņa dzirkstelīt'.

Pēc senču uzskatiem, katrai visuma radībai – augam, dzīvniekam, cilvēkam – ir dots viss nepieciešamais, lai tas būtu pastāvīgā saskarsmē ar laiku un tā ritējumu. Laiks ir vilnis, kas "cilpo". Tas atšķiras no mūsdienu stiprajiem, vājajiem vai elektromagnētiskiem viļņiem tādējādi, ka "cilpojot" rada stilu/burtu, kuru vienmēr var nolasīt.

Viens no pēdējo gadu lielākajiem kurioziem – maiju kalendāra kļūdainā tulkošana, nesaprotot nelineāras sistēmas un nokļūstot traģikomiskās situācijās. Ar šā laika ļoti ierobežoto un pašpārliecināto skatījumu ir ārkārtīgi grūti iztēloties, ka maiju kalendārs nevis vienā dienā "beidzas", bet tas ir 5126 gadu Saules cikla un 26 000 gadu galaktikas ass šķērsošanas nākamais posms. Cilvēkam ar nepilnus 100 gadu vidējo dzīves ilgumu tādās kategorijās ir visai apšaubāmi spriedumi.

Pašreizējā laika skaitīšanā, kas notiek pēc Gregora kalendāra, ir patvaļīgi pieņemts gada sākumpunkts, kas nav saistīts ar dabas ritmiem un līdz ar to – ar cilvēka fiziski garīgo kopumu. Saprotams, ka mūsdienās ir daudzi tehnikas un ērtību uzlabojumi, bet cilvēkā darbojas tūkstošiem gadu sena ģenētiski informatīvā sistēma, un tagadējā, ap 100 gadu vecā informācija, kas neievēro dabas ciklus, rada organismam stresu.

Kalendārā gada izkropļojums, visticamāk, saistās ar autoritāro varas pārstāvju nolūku pakļaut iedzīvotājus un atņemt tiem spēju pašiem saņemt dabas enerģiju. Mūsdienās šī mākslīgā sistēma darbojas ar vēl nebijušu spēku, pievienojot pseidosvētkiem klāt komerciju kā manipulatīvo instrumentu, tā cilvēku spēcīgi dezorientējot.

Mūsdienās viena no retajām jomām, kas joprojām ievēro īsteno dabas ritmu, ir astroloģija, kas gada skaitīšanu sāk no Auna zīmes, respektīvi – aprīlis ir pirmais mēnesis. Arī pēc numeroloģijas Auna zīmei atbilst skaitlis 1, nevis 4, kā tas ir pēc pašreizējā kalendāra. Astrologs Edijs Spāre izpētījis, ka vēl precīzāka gada atskaite sākas no 20./21. marta, kas ir ekvinokcijas laiks, kad diena un nakts ir vienādā garumā.

Gada sadalījumā esošās svinamās dienas pašlaik prevalē ar kļūdainu dažu dienu nobīdi no maksimālās Saules aktivitātes dienām – saulgriežiem. Šādi izmainot laika ritumu, kas nesakrīt ar dabas ritmu, iespējama manipulācija ar cilvēka dzīves kvalitāti, mākslīgi radot diskomfortu un neskaitāmas atkarības formas! Tamdēļ šodienā tiek radīta vesela atkarību sistēma no laika izmaiņām ("ziemas" un "vasaras" laika maiņas), medikamentiem, ķīmiskiem produktiem, ārstēšanas utt., uzturot neadekvātu cīņu ar problēmu sekām, kas ilgtermiņā rada negatīvus rezultātus.

Kas tā tāda diža sēta
Aiz kalniņa lejiņā?
Tai sētai treji vārti,
Visi treji sudraboti.
Par vieniem Dievs iebrauca,
Par otriem mīļa Māra,
Par trešiem Saule brauca
Div' dzelteni kumeliņi.

Senā kalendāra grafiskais princips – astoņstaru zvaigzne jeb dievišķā pasaules kārtība – visu visumā esošo lietu sakopojums.

Pēc shematiskā zīmējuma redzams, ka augšējā daļā – dominējošajā vietā ir novietoti nevis vasaras saulgrieži (kā kļūdaini bieži tiek uzrādīts – Jāņi), bet Ziemassvētki, t.i., ziemas saulgrieži. Tas varētu būt tādēļ, ka senči augstāk par vasaras pilnbriedu un silto laiku lika aukstā (klusā) laika garīgās dominantes īpatsvaru, jo fiziskie darbi ir padarīti – ir laiks garīgai attīstībai! Tam par apliecinājumu ir kaut vai milzīgais dainu pantiņu skaits – kopā ap 270 000; tas ir radīts, krāts un nodots nākamām paaudzēm rūpīgā veidā un ļoti ilgstošā laika posmā!

Saulgrieži tautas nemateriālajā kultūras mantojumā ir svarīgs brīdis gadā: tas ir laiks, kad dabā ir īpaša aktivitāte – atveras Laika Lūkas, šajā laikā domātais un izsapņotais turpmākajos laika ciklos aug un stiprinās un iepriekš iesētais dod ražu. Šis ekvinokcijas laiks ir simboliska gaismas un tumsas cīņa, kas atkārtojas katru gadu no jauna. Rituālās darbības ir nepieciešamas, lai nodrošinātu kustību un harmonisko stāvokli dabā un cilvēkā. Pamatā šo pasākumu galvenais elements ir aplis – ugunskurs, vainags, apaļi ēdieni un apļa izdejošana.

Kas tad ir gadskārtu svētīšana? Katram gadalaikam atbilstošās tradīcijās veiktas pateicības dievībām un dabai par zemes auglību, mājas un dzimtas aizsardzību, veselību u.c. dzīvi nodrošinošām lietām.
Ļaudis saulgriežiem gatavojas laikus, ceļas agri, lai sagaidītu un saullēktā sveiktu Saulīti. Godina Saulīti, novēl tai ilgu mūžu un labu veselību, lūdz to arī sev un saviem tuviniekiem. Dziedot Saules dziesmas, izsaka savas vēlmes, kurām būtu jāpiepildās līdz nākamajiem saulgriežiem.

Gauši nāca, drīz aizgāja
Tie bagāti ziemas svētki:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas –
Iet pār kalnu dziedādami.

Ugunij izsaka pateicību un veic ziedojumu jeb zieda došanu – ziedo graudus, sēklas, ziedus, izsakot dažādus laba vēlējumus.

Tukuma pilskalnā atrastais Mūžīgā kalendāra artefakts. Daugmalei ir izstrādāts ģerbonis, kurā ir ietverta līdzīga – Daugmales pilskalnā atrasta – sakta ar astoņstūru dalījumu, kas pagriezta aptuveni 45 grādu leņķī.

Laika ritumu senči izteica Laika viļņos – laika tecējuma enerģētiskajā plūsmā un skaitļu veidā – kalendārā, ko sauca par Artūra (Ārs = Saturs) kalendāru.

Šai saulē dzīvodams,
Viņu sauli daudzināju;
Šai saulītē ciemoties,
Viņā mūžu nodzīvot.

Ne tikai laiku noteikt, bet arī zinības senči mācījās no zvaigžņu kartēm, kur ir tie paši zvaigznāji un zvaigznes, kas arī mūsdienās redzami debesīs, un tos sauc par Zwēriem.

Zwēri ir debesīs, bet zvēri kā dzīvnieki skraida pa zemi, taču pēdējiem piemīt tās pašas īpašības, kādas ir debesu zvaigznāju Zwēriem. Zvērus mēs pazīstam, zinām to dzīves veidu, tādēļ mūsu senči tos izmantoja kā uzskatāmus tēlus, lai atpazītu tālo izplatījumu.

No tālienes jau pazinu
Dieva jātus kumeliņus:
Zelta segli mugurā,
Sudrabiņa iemauktiņi;
Pie segliem saule lēca,
Iemauktos mēnestiņš,
Pavadiņas galiņā
Zelta zvaigzne ritināja.

Saules kustību atpazīstam arī pēc pulksteņa rādītāja gaitas, tie abi pārvietojas vienā virzienā.
Rudeņos baltu zemēs notika ikgadējās tautas sapulces, kurās pilsnovadu brīvie, pilngadīgie vīri lēma pilsnovadam svarīgus jautājumus. Tautas sapulces notika svētkalnos, kas Kurzemē un Zemgalē vēlākos laikos ieguva Elka vai Baznīcas kalnu nosaukumus (te nav saistības ar kristīgo baznīcu).

Sapulcēs notika rituālie mielasti, kas nodrošināja visuma kārtības sargātāju – vīrišķo debesu dievību – klātbūtni apspriedēs un lēmumu pieņemšanā. Šādi atradumi ugunskuru vietās kuršu svētkalnos ir neskaitāmās vietās, piemēram, Baznīckalns pie Strazdes Talsu novadā un Elku birzs Ķoniņciemā pie seno kuršu ķoniņu dzīvesvietas. Vienmēr klātesošs spēka nesējs kopmielastos bija uguns, kam izrādīta īpaša cieņa.

Sembā dzīvojošo prūšu–jātvingu mielastā rituālu vadīja cienījamākais un zinošākais sirmgalvis – virsaitis, saukts arī par zignātu, kurš vispirms lūdza dievus darīt svētu gaļu un maizi. Mielastā tika piesaukti augstākie dievi – galvenās dzīvības spēka izpausmes visumā: visaugstais radītājs Ukapirmis (Visupirmais), gaismas dievs Svaikstiks, ūdeņu dievs Antrimps, dīgstošo asnu dievs Pergrūbis, pārticības dievs Pilnītis, pērkona un lietus dievs Parkuns, pazemes dievs Pekols un zemes dievs Puškaits.

Senais tēvutēvu mantojums turpina saglabāties arī mūsdienās, spilgti tas izpaužas populārajā teicienā "Uz veselību!", kurā atskan ne tikai dzīvības spēka pārpilnības vēlējums līdzcilvēkiem, bet arī mūžvecā vēlme panākt pasauļu veselumu un saskaņu. Tā vienā no senākajām pasaules valodām – latgaļu valodā – sasveicinoties saka "Vasals!", kam nav sakara ar veselību.

Senāk šajā laikā zinošie ļaudis veica spēka rituālus, lai "iedēstītu" kopīgam labumam nepieciešamas lietas, kas harmonizē vidi un cilvēkus, nostiprinātu savus labos nodomus gan pašā dzīvē, gan kopējam tautas labumam.

Mūsu senči šo laiku svētīja ar atbilstošām attīrošām darbībām un rituāliem, kuros piedalījās visi ļaudis no dzimtas līdz ciltij.

Ikdienā mēs šādus rituālus neveicam, tamdēļ saistoši ir izbaudīt kaut ko tādu, ko mūsu senči pratuši un regulāri veikuši, un šīs zinības ļāvušas cauri gadsimtiem saglabāt savu zemi, valodu un tradīcijas!

Mums ir svarīgi to zināt, godāt un nodot nākamām paaudzēm.

Mēs ikdienā dzīvojam lineārajā laikā, bet ārpus tā pastāv citi laiki, kas nepadodas racionāliem skaidrojumiem. Mūsu fizikas likumi, diemžēl, darbojas tikai Saules sistēmas ietvaros. Cilvēku uztvere darbojas triju dimensiju izpratnē kopā ar laiku, bet ar to nevar izskaidrot sarežģītākas parādības, piemēram, tumšo enerģiju un tumšo matēriju. Pēdējās desmitgadēs pētnieki ir atklājuši, ka Visums, pasaule un ķermenis ir veidoti no kopīga enerģijas lauka, kas tiek apzīmēts kā Visuma enerģijas lauks, kvantu hologramma, Dieva prāts vai dievišķā matrice.

Rakstā izmantoti latvju dainu krājumi, kā arī zintnieces Anželikas Zelmas Tamašas-Tamūžas, arhitektes Ināras Heinrihsones, astrolologa Edija Spāres un vēsturnieka Agra Dzeņa izziņas un pētījumu materiāli.

Vairāk par saulgriežu laika tradīcijām esi aicināts uzzināt "Baltās studijas" lekcijā "Saulgriežu laiks" – 20. decembrī plkst.18.00.