Vēzis nav pasaules gals. 1:0 – piecus gadus vecā Artūra labā

Mūsu tikšanās vieta – tējnīca Rīgas klusajā centrā. Artūrs, ērti iekārtojies dīvāniņā, pasūta kakao, pastrebj ar karoti putiņas, pacienā ar tām mammu, un lielā tase paliek neizdzerta. Pēc brīža Artūrs pasūta ūdeni… Tikmēr mēs ar Marinu runājamies, ik pa brīdim sarunā iesaistās arī puisēns.

Šis stāsts ir tapis kā iedrošinājums citiem vecākiem, kuri ir tikai ceļa sākumā jeb stadijā, kad bērnam tiek noteikta diagnoze – vēzis. Artūra mamma visus šos posmus izdzīvojusi līdz mielēm, tikai tagad viņa sākot attapties kā pēc paģirām, īsti nemaz neapzinoties, kā tas bija, kā aizritējuši divi gadi, cīnoties.

Bet Marina grib ikvienam nodot vēstījumu: "Vēzis nav pasaules gals, tas tikai tā briesmīgi skan". Un ticiet, Marinai ir tiesības to teikt, jo vēl pavisam nesen ārsti Vācijā sacīja: "Artūram bez ķīmijterapijas atlikusi nedēļa dzīvot, ar spēcīgu ķīmiju – mēnesis. Lai brauc pārējā ģimene atvadīties". Bet dzīvespriecīgais puisēns, dakteru Klaunu reklāmas tēls, nepadevās, viņš parādīja brīnumus, ar katru dienu no jauna pārsteidzot un iepriecinot ārstus un ģimeni. "Mums viss ir labi. Kā būs tālāk, redzēsim, bet tagad mēs baudām dzīvi," saka Marina.

Taujāju Artūram, kādas grāmatas viņam patīk. Atbilde: "Pasakas un grāmatas par kaķiem, un kosmosu". Tāpat puisēns man izstāsta, ka ļoti patīk bērnudārzā dejot, dziedāt, ka viņam esot arī draudzene Daša. Mamma piebilst – pirmā mīlestība.

"Patiesībā mēs sevi neierobežojām arī tad, kad Artūrs slimoja – skrējām, braucām ar velosipēdiem, dzīvojām uz pilnu klapi. Mums ļoti patīk ceļot pa Latviju. Lai gan ar bērniem, kuru ir trīs un ar mazu gadu starpību, dažreiz tā ir īsta ellīte. Mums no Rīgas, aptuveni 30 minūšu braucienā, ir vasarnīca, pat līdz tai brīžam ir tik grūti aizbraukt," par saviem delveriem smej Marina.

Vēl visa ģimene paviesojusies pie Marinas radiem Lietuvā, bet tālāki ceļojumi gan vēl nav plānoti. Kā uzsver Marina, pagaidām arī vairāk bērnu negriboties, jo beidzot esot sajūta, ka varēs padzīvot arī sev. To viņa jau dara – patlaban apgūst frizieres profesiju. Marina jau par to sapņojusi 2014. gada vasarā, kad plānus mainīja Artūra diagnoze. Nu gan viņa esot ne pa jokam un no sirds aizrāvusies ar mācībām. Arī Artūram patlaban speciāli tiekot audzēti garāki mati, lai mamma varētu nogriezt stilīgu frizūru.

Bet Marina vērš uzmanību, ka Latvijā, un patiesībā arī Vācijā nevienam jau īsti neinteresē tavs psihoemocionālais stāvoklis, tāpat tas, cik daudz informācijas ārsti tev stāsta. Pēc Marinas domām, šāda diagnoze vecākiem būtu jāpaziņo psihologam, nevis ārstam, kurš vienkārši atnāk un pasaka: "Jūsu bērnam ir vēzis". Un viss, bez tālākas intereses, kā ar šo jaunumu sadzīvot. Tieši tas pats ir par ārstēšanas gaitu, iespējām, slimību kā tādu – ja pats nevaicāsi, nekas nenotiks.

Marina stāsta, ka pēc diagnozes uzzināšanas devusies pie psihoterapeita, kurš, starp citu, atbalstījis viņas nākotnes ideju, solot palīdzību. Proti, Marina, kad būšot savas domas salikusi vienā lielā idejā, vēlas izveidot klubiņu vecākiem, kuru bērni slimo ar šādām smagām slimībām, lai sniegtu iedrošinājumu, atbalstu. Tieši tas arī viņai pašai palīdzējis – no vienas mammas uzzinājusi vienu lietu, no citas – ko citu, un visas turējušās soļa attālumā. Tagad, kad Artūrs praktiski ir izveseļojies, ar šīm mammām tikai sarakstoties, jo slimnīcā vairs nav nepieciešamības tikties. Bet Marina uzsver, ka šādi pozitīvie stāsti ar laimīgām beigām palīdz sevī uzturēt to cerības stariņu, palīdz noticēt, ka viss izdosies.

Marinas sirdī ir palikušas arī mieles par dažu labu pašmāju ārstu kompetenci, ko apšaubījuši arī Vācijas ārsti, atzīmējot, ka "nedrīkstēja tā darīt", tomēr visumā Marina saka, ka "mums ir labi ārsti". Un tagad jau uz visu var paraudzīties vieglāk, jo Artūrs ir dzīvespriecīgs, ar "stabilu remisiju" un kā būs tālāk, dzīve rādīšot.

Pagaidām Artūrs sparīgi gatavojas Ziemassvētku eglītes pasākumam bērnudārzā. Arī man bija tas gods dzirdēt Artūra dzejolīti, ko viņš skaitīs vecītim.