Ziemas saulgriežu tradīcijas: kas jāzina par vilka dienu un vilkačiem  (3)

Vakarā ciema jaunieši un jaunietes sapulcējas kopā, lai dotos uz kalnu tuvējā mežā. Ikvienam rokās ir sprungulis, ko vēlāk mežā sviež projām uz visām pusēm, runājot vārdus, kas diemžēl vairs nav saglabājušies. Atgriežoties skan stabules un jaunavu dziesmas. Pēc dziesmās un dejās pavadītas nakts, saulei lecot, visi atkal dodas uz kalnu, burbuļojošā avotā mazgā sejas un atkal met sprunguļus.

To dara, lai vilki neplosītu jērus. Ventspils apgabalā vēl 1836. gadā ļaudis ticēja, ka vilku posts tikai tādēļ cēlies, ka slikta laika dēļ reiz esot atmesta vilku dzīšana.

Ticējumos no citiem novadiem arī minētas līdzīgas tradīcijas: Ziemassvētku vakarā vajagot uziet kalnā un sviest nūjas mežā, tad nākošā gadā būs laba raža, bet vasaru vilki nenāks aitas plēst.

Paralēli tam, ka aprakstītais rituāls veltīts mājlopu aizsardzībai, tā simboliskā jēga ir tumsas un ar to saistīto bīstamo spēku aizgaiņāšana, pavasara, gaismas tuvināšana. Ar dzīšanas rituāliem gadskārtu svētkos cilvēks simboliski griež "laika ratu" (ugunsrats, ugunskrusts) uz priekšu, tādējādi uzturot dzīvības ritus.

Ļauno, bīstamo garu aizbaidīšanai izmanto uguņošanu, kliegšanu, trokšņošanu, arī šaušanu gaisā. Saukdami un kliegdami, Ziemassvētkos visas mājas apstaigā miežvilki. Tie ir maskoti cilvēki – miežvilku bērni, kurus vada miežvilku tēvs un miežvilku māte. Miežvilku gājienu jēga ir nest auglību druvām, lopiem, cilvēkiem un aizbaidīt visu ļauno.

Vilks, būdams htonisks dzīvnieks, cieši saistīts ar auglības kultu. Mītiskajos priekšstatos vilks ir dzīvnieks, kurš spēj nokļūt Viņsaulē un atnest no turienes auglības spēku.

Šādas spējas tiek piedēvētas arī cilvēkiem, kuri spēj pārvērsties par vilkiem – vilkačiem. No viduslaiku raganu prāvu aprakstiem var uzzināt, ka tieši ap Ziemassvētkiem viņā saulē zaļo labība un koki. Tāpēc šajā laikā vilkači dodas uz turieni, lai atnestu ļaudīm labumu, druvām – svētību un auglību.

Par vilkati varējis palikt katrs cilvēks, ja darījis tā, kā bijis vajadzīgs. Mežā vajadzējis uzmeklēt tādu koku, kam izgāzusies sakne, un jāizlien caur saknes apakšu vai arī jāizlien caur tādu koku, ko pērkons nospēris un kam galotne gāžoties iedzīta zemē un rezgalis vēl turas pie celma. Cilvēkam jānoģērbjas plikam, pakaļā jāiebāž smilga, jāizlien caur koka vai saknes apakšu un jāsaka: "Es gribu būt vilks!" Tad ar` par vilku paliekot. Kad vilkatis gribējis atpakaļ tikt par cilvēku, tad tam bijis atkal jālien caur koka apakšu un jāsaka: "Es gribu būt cilvēks!" Tad vilkatis palicis atkal par cilvēku.

Pārvēršanās par vilku, protams, nenotiek fiziskā plānā. Tā ir īpaša misticisma tehnika savas apziņas pārveidošanai, ko spēj izmantot apmācīti cilvēki, piemēram, šamaņi, lai ceļotu pa dažādām pasaulēm, meklētu atbildes uz kopienai svarīgiem jautājumiem, palīdzētu novērst nelaimes, dziedinātu slimos utt. Pārvēršanās par vilkaci, iespējams, Ziemeļeiropas tautām bijusi jauno vīriešu – karavīru iniciācijas galvenais rituāls.

Par to, ka vilks mūsu senčiem ir bijis totēma dzīvnieks, liecina arī viņa godāšana par Meža dievu, Meža vīru vai Dieva suni. Izvairīšanās saukt vilku īstajā vārdā, bet aizstāt to ar citu, piemēram, pelēcis, norāda uz dzīvnieka sakrālo statusu.