Austris Augusts pēc aknu transplantācijas: nav ne jausmas, kāda būs dzīve  (1)

Bet nu par visu pēc kārtas…

To, ka viņš nav īsti vesels, Austris uzzināja apmēram pirms astoņiem gadiem. To, kā ir būt veselam un kāda bija dzīve pirms slimības, viņš vairs īsti neatceras. Par slimību uzzinājis, mācoties desmitajā klasē. Kādai meitenei atklāts hepatīts un visai klasei bija jāveic pārbaudes. Austrim atklāja iekaisumu. Sākotnēji ārsti domāja, ka tas nav nekas nopietns, bet, kad viņa stāvoklis neuzlabojās, mēģinājuši noskaidrot, kas radījis problēmas. Gada laikā uzstādīja diagnozi – primārs sklerozējošs holangīts. Tā ir reta slimība, kas rada žultsvadu sašaurinājumus aknās.

"Es esmu ierobežojis sevi attiecībā uz to, cik daudz man dakteri ir ļāvuši ko un kā darīt, bet es neesmu sēdējis un raudājis par to, ka nu tagad ir slimība un es neko nevaru darīt. Es turpināju darīt," stāsta Austris. Viņš iestājās koledžā, bet to nepabeidza, jo saprata, ka izvēlētā nozare viņu tik ļoti nemaz neinteresē. Viņš ir veidojis mājaslapas, strādājis ar dizainiem un administrējis sociālos tīklus. Pēdējo viņš dara arī pašlaik. Austris aizraujas ar fotogrāfiju un plāno savas prasmes izkopt arī turpmāk.

Jaunietis ir darījis visu, lai dzīvotu maksimāli pilnvērtīgi, bet no daudzām lietām viņam ir nācies atteikties. Viena no šīm lietām ir sports. Austrim patīk braukt ar velosipēdu un skriet – vēl pērn viņš noskrēja pusmaratonu. Slimībai progresējot, par to nācās aizmirst. Austris stāsta, ka fizisko aktivitāšu laikā viņam bija jāuzmanās no iekšējas asiņošanas, turklāt pēdējos mēnešos nekam nav bijis spēka. Reizēm jau neilgi pēc brokastīm viņš vēlējies likties uz auss un varējis nogulēt vēl kādas trīs stundas.

"Par to, ka būs nepieciešama aknu transplantācija, kopumā runāja jau no pašiem pirmsākumiem. Es nepateikšu īsti, vai tas bija otrais gads vai trešais," stāsta Austris. Jaunietim ieteica dzīvot ar savu orgānu, cik ilgi vien iespējams, un, kad tas vairs nespēs pildīt savas funkcijas, veikt transplantāciju. Viņa ārste uzsvēra, ka ar daļēju transplantāciju nebūs līdzēts, jo tā nenovērsīs problēmas sakni – sašaurinājumus žultsvados.

"Interesanti ir tas, ka tad, kad viņa pateica (ka aknu transplantācija ir neizbēgama), mēs pat ar mammu nu tā dīvaini domājām – nu kaut kā šī situācija nesatrauc, kaut kāds pilnīgs miers sirdī, ka nu šķiet tā dīvaini," atceras Austris, piebilstot, ka tagad viņš saprot, ka viss notikušais ir liels brīnums un ka mieru viņa un mammas sirdī ir radījusi ticība. "Tā lieta ir patiešām, patiešām nopietna," par transplantāciju saka jaunietis.

Puisis skaidro, ka viņam veiktas arī vairākas žultsvadu paplašināšanas, bet tas ir bijis tikai īslaicīgs risinājums. Tagad, trīs nedēļas pēc transplantācijas, viņš jau ir pamanījis pirmos uzlabojumus savā veselībā, piemēram, ir pazudusi nieze, kas radās, jo slimības dēļ asinīs bija žults, arī acs āboli tagad ir dzidri un balti. Pamanāmi arī uzlabojumi orgānu sistēmās.

Aknu transplantācija Tartu slimnīcā izmaksāja 40 000 eiro. Naudu tās veikšanai saziedoja līdzcilvēki. Austris atceras, ka pirms ziedojumu konta atvēršanas bija jādabū gan rēķins no slimnīcas, gan apstiprinājumi par to, ka valsts šo operāciju neapmaksās. Ar to gājis visgrūtāk, jo tajā laikā Veselības ministrija solīja nodrošināt valsts apmaksātas transplantācijas jau no 2017. gada, lai arī šim solījumam ne viņš, ne viņa tuviniekiem nenoticēja. Neoficiāli jau esot bijis zināms, ka operāciju apmaksās no 2018. gada. Viņš nevarēja gaidīt.

Galu galā "Ziedot.lv" saņēma apstiprinājumu, ka līdzekļus aknu transplantācijām nākamgad valsts nepiešķirs, un uzsāka ziedojumu vākšanu. Tālāk viss notika ļoti strauji. Līdzekļus saziedoja dažu dienu laikā. "Tas bija brīnums, cik īsā laikā šī summa tika savākta. Viennozīmīgi saku paldies visiem, visiem cilvēkiem, kuri atbalstīja, kuri palīdzēja. Tas ir fantastiski, cik cilvēki ir atsaucīgi," saka Austris.

Viņš uzsver, ka nedusmojas uz valsti vai valdību, jo, viņaprāt, valsts ir visi cilvēki, kas tajā dzīvo, ne tikai valdība. Un cilvēki, kas dzīvo šajā valstī, kā arī ārpus tās, palīdzēja izglābt Austra dzīvību. 1. novembrī savāktie līdzekļi jau bija ieskaitīti slimnīcas kontā un Austris parakstīja līgumu, ka piekrīt aknu transplantācijai. Bija jāgaida, kad atradīs piemērotu donoru. Tas notika 30. novembrī.

"Jā, man trīcēja rokas, trīcēju es pats," par sajūtām pirms došanās uz slimnīcu stāsta Austris. Viņš atceras, ka kādu laiku pēc iekāpšanas mašīnā, lai dotos uz Tartu, nav runājis ne vārda, jo bija pārāk uztraucies. Viņš brauca kopā ar mammu, kas viņu atbalstīja gan pirms operācijas, kā arī tagad ir līdzās slimnīcā.

"Nu jā, es patiesībā sākumā ne visai gribēju. Es sapratu to, ka man tas ir vajadzīgs un ka tik un tā tur nav variantu – tas tiks izdarīts un viss būs. Bet tādas super lielas sajūsmas manī nebija, jo es baidījos par… nu vienkārši baidījos, jo es nezināju, kas būs, kā būs un kāpēc būs." Vēlāk gan savas sajūtas Austris pārrunāja ar mammu.

Viņi ieradās slimnīcā, un pēc trim stundām Austri jau veda operāciju zāli. Viņš paspēja noskaitīt klusu lūgšanu. "Tad vienā brīdī es vienkārši aizmigu un pamodos," atceras puisis. Bija pagājušas vairākas dienas. Austris nevarēja aptvert, kā tas ir iespējams: "Es tikko aizmigu un pamodos, un ir jau vairākas dienas. Pirmā nedēļa bija smaga, jo es domāju, ka ir dažas dienas agrāks, nekā patiesībā ir."

Tagad Austris jau staigā. Var izrādīt savu palātu, parunāties un pastāstīt, kā viņam klājas. Viņš ir priecīgs un pozitīvi noskaņots. Jaunietis cer, ka viņa stāsts palīdzēs citiem. Viņš nevēlas lādēt valdību par to, ka nav iespējams izārstēt visus, kam tas nepieciešams. Apkārt taču ir tik daudz laba. Turklāt Austris priecājas, ka cilvēki ir sākuši aizdomāties par iespēju ziedot savus orgānus pēc nāves: "Ne tikai mans gadījums, bet arī Leonīda un Baibas gadījums ir iekustinājis šo lietu".

Viņš arī piebilst, ka nesen redzējis uzrakstu, kas vēstījis – debesīs tavus orgānus nevienam nevajadzēs, tāpēc atstāj tos uz zemes. Austris šim teicienam piekrīt. Viņa dzīvību izglāba ne tikai līdzcilvēku ziedojumi un ārstu darbs – transplantācija nenotiktu, ja nebūtu orgāna donora.

Austris vēl nezina, kad varēs braukt mājās: "Nojausma ir, bet neko vairāk es par to nevaru pateikt." Pašlaik pats svarīgākais ir atlabt. Sasteigt neko nevajag, jo viņš turpina lietot imunitāti nomācošus medikamentus, kas padara viņu uzņēmīgu pret dažādām slimībām. Slimnīcā viņam klājas labi, jo līdzās ir mamma. Par, to, kā viņam veicas, Austris līdzcilvēkiem pastāsta ar video palīdzību.

"Būs jāpielāgojas un ļoti jāuzmana sevi visu mūžu – pirmos mēnešus vairāk un pakāpeniski, kad jau organisms sāk pierast un aprast ar visu, tad nu tie ierobežojumi varētu arī kaut kā samazināties," par dzīvi pēc operācijas stāsta Austris. Viņš ļoti cer, ka varēs atsākt nodarboties ar sportu, plāno uzlabot savas fotogrāfa iemaņas un zināšanas, bet ļoti daudz kas viņam būs jāmācās no jauna.

"Jau teicu, ka neatceros, kā ir, kad tu vari doties ārā sportot un tev nav jāuzmanās no tā, ka varētu sākties iekšēja asiņošana, kas, paldies Dievam, nesākās nevienu pašu reizi. Un, nu jā, dzīve būs… Nu redzēsim, kāda būs… Man pat nav ne mazākās jausmas," nosaka Austris