Anna Peipiņa: pretgrumbu krēms prātam – vai iespējams turēties līdzi visam jaunajam

Prāta vecišķums ir tad, kad visu, kas šķiet jauns, nesaprotams un tāpēc varbūt arī mazliet biedējošs, gribas automātiski nosaukt par sliktu.

Tagad tikai slinkais nelamā modernās tehnoloģijas, planšetes un viedtālruņus, kas esot pārņēmuši mūsu dzīvi, zog mūsu laiku un pat rada atkarību. Tur ir daudz taisnības, un arī es pati, piemēram, regulāri aizrādu puikam, ka planšetes vietā labāk grāmatiņu būtu palasījis.

Vienlaikus labi saprotu, ka digitālās tehnoloģijas ir pasaule, kurā viņi dzīvos. Nē, nevis dzīvos, bet jau dzīvo. Kā saka zinātāji, viņiem būs cita saziņas forma, kurā nevis tekstam, bet bildēm un tēliem būs daudz vairāk nozīmes. Esmu dzimusi 20. gadsimtā, augusi ar grāmatām, un man liekas, ka grāmatu lasīšanas dotā iztēles iespēja ir labākais, kas bērnam var būt, bet... kas zina, vai tā ir? Un vai tas ir tas, kas būs vajadzīgs viņiem? Varbūt pasaule ir gudrāka un labāk par mani zina, kas tādam bērnam būs vajadzīgs? Cita lieta, ka tikai vecāki var iemācīt (vai neiemācīt) bērnam dzīvas emocionālās saskarsmes vērtību, iešanu dabā un kustību prieku – visu, kas līdzsvaro reālo ar digitālo pasauli.

Mēs esam pieraduši visu mērīt ar "labs" un "slikts", turklāt visbiežāk tas pat nav analītiskā, bet emocionālā līmenī. Man patīk, tātad labs. Man nepatīk, biedē, tātad – slikts. Taču lielākoties viss ir gan labs, gan slikts. Mans viedtālrunis ir slikts, jo ar to esmu pārāk sasniedzama (zvans, īsziņa, e-pasts). Labs, jo, šķiet, nekad mūžā pirms tam neesmu izlasījusi tik daudz interesantu, vērtīgu rakstu kā beidzamajos gados, braucot vilcienā, gaidot rindā, atrodoties sastrēgumā. Jo, es, protams, neabonēju pasaules žurnālus angļu un krievu valodā, bet te, lūdzu, kāds ielicis saiti uz labu rakstu – atver un lasi. Daudzas lietas ir labas vai sliktas atkarībā no tā, kā tās izmantojam. Vai arī – ļaujam tām sevi lietot. Diemžēl arī tā notiek.

Pasaule mainās, patīk mums tas vai nē. Lai gan... Aizpērn intervēju krievu rakstnieci Marinu Stepanovu, aizrunājāmies par laikiem un tikumiem, un viņa teica, ka esot atrasts kāds piectūktoš gadu vecs rakstugals, kurā vēstīts apmēram sekojošais: tuvojoties "pēdējie laiki", jo bērni vairs neciena vecākus un jebkurš, kurš tik iedomājas, var kļūt par rakstnieku. Ievērojiet – tas rakstīts pirms piectūkstoš gadiem... Pasaule mainījusies vienmēr (gan laikam ne tik strauji), un tas biedējis vienmēr. Galvenais – saglabāt svaigu prātu un elastīgu domāšanu. Man liekas, ka tas ir izcils ierocis pret novecošanu.

Turpinot iesākto, jūs, cienījamās VIŅA lasītājas, uzrunā žurnāla "Annas Psiholoģija" galvenā redaktore. Šīs ir sarunas ne tikai par psiholoģiskām problēmām, bet arī par lieliem un maziem jautājumiem, ko ik pa brīdim mums uzdod dzīve.