"Es jau sen vēlējos par to uzrakstīt, taču visu laiku atliku, jo man šķita, ka tas būs ilgi, mokoši, bet laika kā nav, tā nav. Vispār – pagāja daudz mēnešu, bet ideja mani nepameta. Tādēļ, atmetot perfekcionismu, rakstu tā, kā man to atļauj laiks, kas man ir rezervē," tā "Vospitaj" atklāj kādas daudzbērnu mammas pārdomas. Un, lūk, te ir 10 atziņas, kas, ļoti iespējams, būs pazīstamas arī citām sievietēm, kuras audzina vairākus bērnus!
Sapratu, ka visi ir bērni ir dažādi
Pat ja bērni dzimuši no vieniem un tiem pašiem vecākiem un audzināti vienā rāmītī un vienā ģimenē, vienalga visi bērni būs dažādi. Audzināšanai, protams, ir nozīme, bet tās svarīgums ir stipri pārspīlēts. Katram bērnam ir savs iedzimts temperaments, savas attīstības īpatnības un nianses. Un tas ir lieliski! Katrs bērns mūsu dzīvē ienāk, lai tev kaut ko iemācītu. Vienādi bērni ir vai nu kaut kāda fantastika vai arī pazīme, ka tu esi otrgadnieks.
Esmu kļuvusi ievērojami pacietīgāka un mierīgāka
Domāju, izlasot vārdu "mierīgāka", kāds grūti nopūtīsies un pārmetoši paskatīsies uz mani. Jā, dažreiz es kliedzu un varu kļūt kauslīga. Bet kopumā, esmu pārstājusi tik stipri uztraukties dažādu iemeslu pēc, kā tas bija agrāk. Tagad mani absolūti nesatrauc tas, ka viņam patīk skraidīt kailam vai ieģērbties kleitā, ka viņš zelē māneklīti vai vēl joprojām staigā pamperos, ka viņš neēd vai ēd vairāk par mani. Es nepārdzīvoju par saaukstēšanos, siekalošanos un temperatūru (jā, jā, visi bērni slimo un tas pāries). Mani nesatrauc vecuma krīzes, tās pat mani uzjautrina. Es jūtu, kad bērnam var sniegt brīvību, bet kad ir vērts līdz pat pēdējam pastāvēt uz savu un noturēt robežas līdz atļautajām.
Starp citu, par robežām
Obligāti ir jābūt noteiktām robežām. Agrāk man šķita, ka tas ir nepareizi, ka bērnam jāsniedz brīvība un ir vienkārši nepieciešams viņu virzīt tur, kur vajag, tikai paskaidrojot. Diemžēl, tas nestrādā. Ir nepieciešamas precīzas robežas tam, ko bērns drīkst, bet ko nedrīkst. Un pašiem bērniem šie noteikumi ļoti patīk. Piemēram, "mēs desertu ēdam tikai pēc ēšanas", "sākumā mājasdarbi – pēc tam multenes", "kurš pirms ēšanas nenomazgās rokas, paliks badā'', "tieši pulksten 20 mēs ejam tīrīt zobus" utt. Un ja ir šīs skaidrās robežas un noteikumi, tad nav jāpaskaidro, kāpēc tagad nedrīkst ēst saldējumu vai šokolādi (pat vienu gabaliņu nē!), kāpēc ir jāmazgā rokas, ja tās jau tāpat ir tīras un kāpēc mamma neļauj noskatīties vēl vienu sēriju no iemīļotās multenes. Noteikumi ir noteikumi (likums ir skarbs, bet tas ir likums).
Es nenomokos par tēmu – bērna agrīnā attīstība
Daudzbērnu ģimenē nav iespējams kavēt bērna attīstību. Jaunākie bērni tiecas pakaļ vecākajiem, kuri viņiem šķiet, lai gan paši vēl ir mazi, kā īsti pusdievi, kas visu zina un prot. Šeit pats svarīgākais, manā skatījumā, pareizi izaudzināt visvecāko bērnu, ielikt viņā maksimumu, tādēļ, ka tieši viņš būs tas ideāls, kuram tieksies sekot jaunākie bērni. Bet…! Lai pareizi izaudzinātu pirmo bērnu, nav nepieciešamība viņu gadiem vadāt pa attīstošām nodarbībām. Vienkārši neiesēdini viņu sētiņā, bet ļaut būt tev blakus un iepazīt pasauli tavā pieskatīšanas lokā. Pārējais – tehnikas lieta.
Esmu sākusi novērtēt, stiprināt un uzturēt hierarhiju ģimenē
Brīvība un vienlīdzība? Nē, tas nav par mums. Pēc trešā bērna piedzimšanas mēs ar vīru nonācām pie secinājuma, ka hierarhija ģimenē ir nepieciešama, bet tās neesamība pazudina. Mamma un tētis – galvenie, bērni – tauta. Tētis – pats galvenais, viņu klausa pat mamma. Vecākā māsa – galvenā starp bērniem. Vecākais brālis ir galvenāks par jaunāko, taču tas ne tikai dod tiesības, bet arī uzliek pienākumus. Problēma šajā lietā pagaidām ir tikai viena: tam, kurš neiederas ģimenes hierarhijas rāmjos, autoritātes nav nekādas. Meita, piemēram, atsakās klausīt vecmāmiņu un vectētiņu, jo "viņi ar mums nedzīvo" un "tētis ir visgalvenākais, bet ne viņi". Bet mēs ar šo strādājam.
Sapratu, ka es esmu pamats un ja slikti ir man, tad slikti ir visiem
Un es sāku mācīties rūpēties par sevi. Agrāk es dzīvoju pēc principa, ka "viss labākais – bērniem", tagad šis princips ir izvērsts uz iekšpusi. Vispirms es cenšos dot sev, bet pēc tam – bērniem. Laimīga mamma ir kā ķīlis mierīgai un priecīgai atmosfērai ģimenē, tāpēc, ka izmocīta, izdegusi mamma savus bērnus laimīgus nepadarīs. Viņi vienmēr skatās uz mammas seju un ķer viņas skatienu, cenšoties nolasīt to, kas darās mammai iekšienē. Un ja redz, ka mamma ir nelaimīga, tad bērni tajā vaino sevi. Tā reiz ir veidoti bērni.
Mans vīrs – tieši tāds pats pamats kā es
Un tieši tāpēc pirmajā vietā (pēc manis pašas) ierindojas vīrs, bet pēc tam bērni. Vīram ir bezierunu prioritāte un tas bērniem nāk tikai par labu.
Mans šopings ir mainījies līdz nepazīšanai
Ar pirmo bērnu es tērēju kaut kādas neiedomājamas summas dažādiem bērniem domātiem nieciņiem. Es tonnām pirku lietas, taču gandrīz nekad neko nenopirku sev, jo bērnu lietu iegādi var veikt bez piemērīšanas un nopirkt ātri, bet laika vienmēr trūka, tādēļ labāk nopirkšu viņai, bet sev – kaut kad pēc tam…
Tagad viss ir citādi. Apzinājos, ka bērni aug ļoti ātri, noķēpājas un viņiem absolūti nav vajadzīgs tāds apģērbu daudzums, un vispār, lielā mērā viņiem ir vienalga, ko nēsāt. Lai to visu saprastu, man bija nepieciešami aptuveni astoņi gadi mātes lomā un trīs bērni. Tagad es galvenokārt pērku lietas sev, bet bērniem – pēc nepieciešamības vai iespēju principa (ja ir nauda, laiks un vēlme – nopirkšu meitai jaunu krekliņu, ja nav – pastaigās ar veco).
Es iepazinu interneta veikalu oāzes un sāku pirkt apģērbu internetā – veikalos ASV, kur bieži ir atlaides un superizpārdošanas. Pat ar visu pārsūtīšanu visiem trim bērniem sanāk iepirkties daudz izdevīgāk. Vienmēr gaidu akcijas no sērijas "šodien papildu 40 procentu atlaide visam, ieskaitot izpārdošanas precēm", izvēlos no visa klāsta sev tīkamākās preces un rezultātā saņemu veselu kasti bērnu mantu par mazām naudiņām. Arī sev lietas pērku izpārdošanās. Neatceros, kad es kaut ko būtu pirkusi par pilnu cenu.
Esmu sākusi daudz mazāk naudas tērēt dekoratīvajai kosmētikai
Savos 35 gados es sapratu, ka laba izskata pamatakmens ir pareiza ēšana, fiziskas aktivitātes, pietiekams miegs naktī un laimīgas, laimē mirdzošas acis. Tā ir bāze. Viss pārējais – kā izvēle, lai papildinātu visu iepriekš teikto.
Sapratu, ka visu pagūt ir neiespējami un samierinājos ar to
Tieši tāpat kā samierinājos ar to, ka labāk izdarīt ne ideāli, nekā neizdarīt vispār. Un vēl, lūk, kas man atausa atmiņā, ko pavaicāju piecu bērnu mammai, ko viņa ir iemācījusies līdz ar piektās atvases piedzimšanu. Viņa vairākas sekundes aizdomājās, pēc tam sacīja, ka ar piektā bērna piedzimšanu viņa iemācījusies nepievērst uzmanību apkārtējo cilvēku domām. Viņa teica, ka pie viņas kaut kā pats atnācis miers un pārliecība par saviem spēkiem, savām darbībām un savu pārliecību. Un lai domā, ko grib, šie apkārtējie, viņai ir vienalga. Katram ir tiesības uz personīgām domām un arī viņai uz savām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
