Ko iesākt ar savu niknumu? Neirobiologu ieteikumi  (3)

Pacentīsimies aizrakties līdz atbildēm un noskaidrosim, kā savaldīt niknumu, kur slēpjas galvenā kļūda un kā to labot, tādējādi aplaimojot gan sevi, gan apkārtējos.

Niknuma apspiešana zinātnieku skatījumā ir viennozīmīgi slikta ideja. Šādā gadījumā tu vienkārši izspied caur zobiem, ka "viss kārtībā", un centies atgriezties pie iesāktā darba. Labā ziņa ir tā, ka šāda rīcība patiesi noslēpj niknumu... bet tikai no apkārtējo acīm, taču tavas emocijas tikai aug augumā no vēlmes tās apspiest. Tavs mandeļveida dziedzeris (smadzeņu daļa, kas ietekmē emocijas) sāk strādāt pāri saviem spēkiem. Un, kas ir vēl interesantāk, – emocijas apspied tu, bet sliktāk kļūst arī sarunu biedram. Kolīdz tu sāc apspiest dusmas, oponenta asinsspiediens saceļas, un pamazām veidojas noturīga nepatika pret tevi. Ja saskarsme ir ilga, attiecības var izveidoties tiešām neiepriecinošas.

Līdzās visam minētajam savu emociju apspiešana prasa noteiktu gribas piepūli, bet spēkiem, kā zināms, ir tendence izsīkt. Tieši tāpēc emocijas slēpjošie ļaudis biežāk nonāk situācijās, kad pateikto vēlāk nākas nožēlot.

Kāds varbūt padomāja – ja reiz slāpēt niknumu ir kaitīgi, tad nāksies vien to izgāzt uz apkārtējiem.
Arī tas nekam neder. "Uzvilkšanās" un niknuma izgāšana tikai pastiprina emocionālo sprādzienu. Konstruktīvi paust savu neapmierinātību, protams, var, bet izgāzt žulti uz sarunu biedru nevajag – tavs niknums augs augumā ar katru pateikto vārdu.

Ko tad darīt? Var pacensties novērst uzmanību, bet vai tad tas palīdzēs?

Palīdzēs gan. Tavu smadzeņu enerģētiskie resursi ir ierobežoti, tāpēc, ja pārslēdz uzmanību uz kaut ko citu, smadzenes vairs nespēj koncentrēties uz pastāvīgu un bezjēdzīgu netīkamas situācijas pārmalšanu.

Jā, protams, – ir gana grūti novērst savu uzmanību, ja kāds tev histēriski brēc sejā. Tomēr ir viena metode.

Vēlreiz iztēlosimies: kāds stāv tev deguna priekšā un kliedz uz tevi, turklāt nepamatoti. Tev ļoti gribas atbildēt ar to pašu vai pat, atvaino, sadot viņam pa muti.

Bet kā tu reaģētu, ja uzzinātu, ka šis cilvēks vakar zaudējis māti? Vai pārdzīvojis smagu šķiršanos un vakar viņam atņemtas tiesības uz bērniem?

Droši vien tu neņemtu viņa dusmas tik ļoti pie sirds un varbūt pat justu līdzi.

Kas ir mainījies? Gluži nekas! Vienkārši priekšvēsture, ko radījām, mainīja tavu skatījumu uz situāciju. Kā teica amerikāņu kognitīvais terapeits, psihologs Alberts Elliss: "Jūs apvainojaties nevis uz notikumiem, bet uz pašu domām."

Nākamreiz, saskāries ar situāciju, kur kāds uz tevi "nolaiž tvaiku", vienkārši saki sev – tas nav nekādā sakarā ar mani, viņam vienkārši bijusi grūta diena. Kolīdz tu izmainīsi savu priekšstatu par situāciju, smadzenes izmainīs arī tavas emocijas par to. Tavs priekšstats par īstenību izmainīsies, un negatīvās emocijas nomainīsies pret pozitīvākām.

Vēl vairāk – šī metode ļaus tev tikt vaļā no niknuma, neapspiežot to sevī un, attiecīgi, neuzsprāgstot gala beigās. Un nebūs vairs jānožēlo kādam dusmu karstumā sarunātais.

Tātad – pie kādiem secinājumiem nonācām?

Lai atbrīvotos no niknuma,

Protams, gadās situācijas, kad tavs oponents mērķtiecīgi izved tevi no nerviem, un tad neatliek nekas cits, kā censties apslāpēt dusmas sevī, lai nepadziļinātu paša pārdzīvojumu. Un tomēr dažkārt situācijas pārvērtēšana var palīdzēt izmainīt emocijas un niknuma vietā likt līdzjūtību vai sapratni.

Tad nu atliek pēdējais solis ceļā uz labu attiecību saglabāšanu – piedot.

Un tas ir vajadzīgs tieši tev, nevis oponentam. Kā tajā sakāmvārdā – turēt dusmas vai aizvainojumu uz kādu ir tas pats, kas dzert indi pašam, domājot, ka nomirs kāds cits.