Privātās telpas neievērošana
Ikvienam no mums ir vajadzīga sava privātā telpa – kāds no mums jūtas ērti, stāvot klāt paziņai pavisam tuvu, bet citu šī tuvības sajūta atgrūž un nav patīkama. Ja esi viena no tiem, kurai patīk tikko sastapto personu samīļot un sarunas laikā pieskarties, padomā, vai patiešām tas otru neapgrūtina. Arī visi mazie ieradumi, piemēram, frī kartupeļu pačiepšana no otra pusdienu šķīvja vai kādu citu mantu aiztikšana. Patiesību sakot, šādi izturēties vari vien tad, ja pazīsti cilvēku un patiesi esi pārliecināta, ka tas viņam neliek justies neērti.
"Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kam vajag ieturēt distanci sarunas laikā. Man reiz bija kolēģis, kam patika "draudzīgas" sarunas, t.i. nākt uzmācīgi tuvu. Kolēģis bija foršs un neko ļaunu nedomāja, bet es no viņa izvairījos tikai šī iemesla dēļ," skaidro Vita (38).
Uzslavu gaidīšana
Viens no viss nogurdinošākajiem ieradumiem – uzmanības un apbalvojuma meklēšana par katru niecīgāko lietu. Arī šis var izpausties dažādos veidos, piemēram, cilvēks var visu laiku noniecināt sevi, patiesībā gaidot, kad kāds sāks noliegt viņa teikto un sāks slavināt viņu. Tāpat katrā apspriestajā tēmā viņš redz situāciju no savas dzīves, tādā veidā sarunu pārvirzot uz viņu. Un, protams, tad ir tiešā lielīšanās, kad sevis slavināšana ir teju neapslāpējama. Lai arī šie veidi katrs no cita atšķiras, tie noteikti ir vienlīdz kaitinoši un saistīti ar cilvēka vēlmi pēc atzinības un uzmanības.
"Šādas situācijas ir ne mazums. Man ar bija viena tāda draudzene, kas nemitīgi kāroja uzmanību un tiecās pēc uzslavām. No sākuma jau visi izdabā, uzklausa, pāriet uz viņas ierosināto tematu par sevi. Vēlāk vairs nebija izturams, mēģinājām pārmācīt. Domāju, ka mazliet apjauta, ka tas nav normāli, bet pilnībā izārstēt šo "kaiti" nebija iespējams. Laikam tādu cilvēki vispār ir daudz. Neesmu nekāds psihologs, bet tas viss noteikti ir saistīts ar kādiem dziļākiem pārdzīvojumiem un mazvērtības kompleksiem," savas pārdomas klāsta Kristīne (30).
Aizskaroši joki, kas nostādīti augstāk par draudzību
Dažādu apkaunojošu lietu izcelšana saulītē bieži vien liek apkārtējiem pasmaidīt platāk un sirsnīgi izsmieties, tomēr jābūt uzmanīgai, kuru šī tēma skar. Vai dažkārt par savu draugu mēdz publiski pasmieties? Vai joki mēdz būt arī aizvainojoši? Protams, šāda jokošanās bieži vien ir daļa no visas draudzības, tomēr tādā gadījumā jāsaprot, ka tas ir pieņemami visiem. Diez vai būtu patīkami, ja būsi savam sirdsdraugam izkratījusi sirdi un jau nākamajā ballītē viņš par to jokotos, kaut nodotā informācija bija privāta. Tomēr arī šeit ir cits aspekts – nevajag arī apvainoties par katru sīkāko nieku. Visam jābūt līdzsvarā.
Arī Maijai (26) ir pieredze šajā jomā. "Sāku satikties ar vienu vīrieti. Kā jau visās attiecībās – bija jāsatiek arī draugi. Teikšu kā ir, no sākuma galīgi nevarēju pierast, jo viņu draugu lokā bija pavisam cits humors – melnais. Man tie joki vispār nelikās smieklīgi, šķita aizvainojuši, bija nepatīkami, bet gaume jau katram citam, tā kā man tas puisi ļoti patika, nācās smieties līdzi, jo sapratu – ja to nedarīšu, varu krist par joku upuri. Vēlāk jau pieradu."
Neatvainošanās
Tad, ja kādreiz sanācis pāršaut pār strīpu vai arī izdevies apzināti vai nejauši sagandēt labo auru attiecībās, ir jāprot atvainoties. Ar cilvēkiem, kuri neapzinās savas kļūdas un neprot atvainoties, ir ļoti grūti sadzīvot. Runājot par atvainošanos, tukša piedošanas lūgšana nebūt nenes to pašu vērtību. Tai jābūt patiesai, uzņemoties atbildību, ne tikai pasakot vārdus, lai viss atgrieztos savās sliedēs. Atšķirība ir jūtama.
Anete (23) stāsta, ka tieši neatvainošanās bija iemesls, kādēļ viņa pašķirās ar savu puisi. "Bijām kopā trīs gadus. Ja sākumā ir rozā briļļu periods, kad viss liekas skaisti, tad vēlāk sapratu, ka bija paslēpušies arī daži netikumi. Lielākais – neatvainošanās. Man liekas, ka ikvienam ir jāprot saprast savas kļūdas un par tām atvainoties, bet, kā rāda pieredze, ir cilvēki, kam šī māksla ir ļoti sveša."
Vēlēšanas būt noteicējam
Tev vienmēr jābūt pasākumu plānotājai, viedokļu līderei, atbildīgajai un gala vārda teicējai? Ja tas ir tavs dabas dotais talants, tad droši vien apkārtējiem neradīsies nekādu iebildumu, tomēr samākslota tiekšanās pēc vadības grožiem nebūt nerotās tavu personību. Protams, zināmu atbildību uzņemties ir tikai pozitīvi, tomēr vēlēšanās, lai viss vienmēr notiek pēc tava prāta ir apgrūtinoši pārējiem. Tu taču vairs neesi mazs bērns, tāpēc iespītēšanās par savu taisnību nudien nedaiļo tavu personību.
"Manas māsas vīrs mājās ir kārtīgs diktators. Kā teiksi, tā būs. Ja vīrs teiks, ka šodien viņi tomēr nebrauks ciemos un paliks mājās, tad tā arī būs. Es noteikti neuzskatu, ka tās ir veselīgas attiecības, bet katram jau laikam ir citādāki priekšstati par to, kas ir veiksmīga un laimīga laulība," par māsas situāciju stāsta Aija (37).
Iejaukšanās privātās sarunās
Ja redzi un dzirdi, ka cilvēki savā starpā sarunājas pieklusinātās balsīs vai čukstus, tad tikai loģiski, ka viņi nevēlas, lai sarunu dzird apkārtējie. Šādās situācijās vajadzētu saprast, ka labāk paklusēt arī pašai un lieki neiejaukties, jo tas, ko viņi apspriež, ir kas privāts un svešām ausīm nevēlams. Lai arī kā tev varētu patikt sulīgas detaļas par citiem, atkāpies un neiejaucies viņu darīšanās.
Savā neveiklajā stāstā dalās Santa (29). "Reiz nonācu ārprātīgi neveiklā situācijā. Nepatīkami jau atzīties, bet aprunājām mūsu kopīgo paziņu un viņas neveiksmīgos dzīves lēmumus. Te pēkšņi – hops! No mugurpuses piezogas pazīstama balss, kura saka: "Nu, meitenes, par ko klačojamies?" Protams, ka tā bija mūsu kopīgā paziņa. Vēl šodien nezinu, vai viņa mūs pieķēra nepatīkamajā brīdī vai vienkārši naivi vēlējās arī iesaistīties sarunā." Vaicāta, kā rīkojušās tālāk, Santa teic, ka vienkārši atbildējušas, ka apspriež citu kopīgu paziņu, ko apkārtējie nepazīstot.
Apkārtējo mudināšana uz to, kam viņi vēl nav gatavi
Vai esi tā draudzene, kas regulāri izdomājusi neskaitāmus scenārijus savu draugu dzīves uzlabošanai? Ja esi tā draudzene, kas izdomājusi, ka tavai labākajai draudzenei vajag kaut ko uzsākt ar viņas simpātiju, tad, godīgi sakot, noteikti ir brīži, kad esi viņu novedusi līdz baltajām pelītēm. Ir cilvēki, kam vajadzīgs pamudinājums, tomēr vairāk vai mazāk viņi paši apjauš, vai ir gatavi konkrētajai rīcībai. Ja viņi būtu gatavi, tad to arī darītu. Mākslīga uzspiešana noteikti ne vienmēr nāk par labu. Un galu galā – ja nu nekas nesanāk? Vai esi gatava uzņemties atbildību?
"Šī ir klasika! Un kopš tās reizes sapratu, ka nekad nejaukšos tur, kur man nevajag," iesāk Inese (24). "Man bija draudzene, kura bija ļoti samīlējusies vienā puisī. Labu gribēdama, teicu, lai saņem spēkus un pati izrāda interesi. Mani paklausīja, bet diemžēl puisis neizrādīja cerēto attieksmi. Pēc tam bija vēl mēnešus jādzird gaušanās. Lieki piebilst, ka pēc tam bija jāuzklausa visas situācijas detaļas, emocijas, sajūtas un vēl jādod rīcības plāns. Tas bija par daudz, neskatoties uz to, cik laba draudzene viņa man ir."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit