Ragaciema Agnese: mūsu civilizācija aizmirsusi, kāpēc šeit atrodas  (3)

Gada tumšākajos laikā esot jāzīlē gaišā nākotne. Vai kāds to var labāk izdarīt kā gaišreģis? Meklējot reģi, nonācu Ragaciemā pie Agneses Bērziņas, kura sevi raksturo kā gaismas mediju.

Agnese izrādījās pat ļoti pievilcīga, jauna sieviete ar mazliet nogurušām acīm. Hmm, tiem gaismas gariem gan ir laba gaume! Tiesa, kad Agnese sāka runāt, vārdi bira asi un cieti kā bultas. "Es tur neko nevaru darīt. Kad man ir atklāsmes, stāstu tā, lai vārdi ieurbjas dziļi dvēselēs," pasmaida Agnese. "Un, apsveicu, mēs visi esam ļoti grandiozu pārmaiņu fāzes sākumā. Zemes dvēsele ir sasniegusi savu zemāko kompresijas punktu, tagad tā sāk atbrīvoties un attīrīties. Zemes katarse arī būs tā Pastarā tiesa, par kuru tik sen runā cilvēki."

Tālāk pašas Agneses vēstījums par to, kā viņa izprot šo laiku un mūsu uzdevumus.

Augstākais saprāts uzskata, ka nekā humāna uz Zemes šajos laikos vairs nav atlicis. Pagātnes atmiņas ir iznīcinātas, lai cilvēki nesaprastu, ka Zeme atrodas zem vardarbības kupola.

Vardarbība neļauj izpausties cilvēka Brīvajai gribai un aizkavē viņa evolūciju. Vardarbības kulta vadīts, cilvēks pārāk asi konkurē, cīnās uz dzīvību un nāvi, ar otru cilvēku, savu brāli.

Dabā ir savādāk, gan putni, gan dzīvnieki ir iekšēji apgaismoti, tie atrodas vienā sistēmā un perfekti sadarbojās. Pat vienai radībai uzņemot otru, parādās kosmiskā Brīvā griba.

Viens ķermenis (parasti vājākais un slimākais) dodas prom reinkarnēties jaunā iemiesojumā, otrs ķermenis to uzņem un uztur savu eksistenci. Ir līdzsvars. Dabas radības intuitīvi zina, ka pienāks brīdis izmainīt savu stāvokli.

Arī visi cilvēki ir mirstīgi. Tomēr, vai kāds cilvēks var līdz galam izprast un pieņemt nāvi? Nevar. Šausmas no varmācīgi uzspiestā totālās nāves jēdziena, izraisa bailes, vienu no ļaunākajiem cilvēka dvēseles un brīvās gribas ienaidniekiem. Lai bailes mazinātu, jāsaprot, ka absolūta nāve uz zemes nepastāv, tā ir tikai pāreja uz citu formu. Reizēm tā būs pacelšanās, reizēm kritums. Kā nopelnīts. Izprotot, ka nāve ir tikai pārejas veids, – kā vidusskolas eksāmens, lai iestātos augstskolā, cilvēks atbrīvosies no dvēseli stindzinošām bailēm un tikai tā iegūs patiesu brīvību.

Vissvarīgākais kļūst jautājums, nevis kad, kur un vai, bet kā es aiziešu viņsaulē, ar kādu uzkrājumu, garīgo briedumu, ar kādu sirds apziņu?

Mūsdienu cilvēks bieži sajūt trauksmi. Tā dota tādēļ, lai visi mobilizētos. Cilvēces priekšā paveras jaunas durvis. Aiz tām gaida kaut kas nezināms, pēc kā visi ir ļoti ilgojušies.

Cilvēki vēl neatpazīst šo pieredzi, bet pazīst sajūtas, kuras grib piedzīvot. Trauksme koriģē ķermeņa reakcijas un ļauj tam dot precīzus impulsus. Situācijas būs ļoti dažādas, un ķermenis tad signalizēs, vai iet pa labi, vai pa kreisi, vai uz augšu, vai leju. Smalki jāieklausās savā ķermenī, tas ir cilvēka galvenais instruments, caur kuru evolūcijas spēki iedarbina priekšnojautas.

Jo vairāk cilvēki izvēlas būt patiesi, jo ātrāk Zeme atgūs savu patieso seju un ātrāk visa planēta pāries jaunā līmenī. Evolūcija nenozīmē, ka ir tikai viens scenārijs. Scenāriju veido cilvēki, un pēc brīvas izvēles viņu apziņa rada gan reālo, gan iluzoro zemi. Viņiem jāizvēlas, vai grib turpināt karot un viens otru apspiest, vai labāk izvēlēties pasauli, kurā vairs nekā tāda nav. Tas ir ļoti globāls jautājums, tā nav izvēle par šo simtgadi vai tūkstošgadi. Tā ir lielākā izvēle, kāda vispār ir piedāvāta Homo sapiens.

Laikmetu maiņas laikā veras vaļā grandiozs enerģētisks portāls. Notikumi nāk arvien straujāk, arvien lielāku paātrinājumu, un prāts tiem nevar izsekot. Tādēļ būs izmaiņas cilvēku psihē un emocijās. Kādam pārmaiņas liksies kā pasaules gals un kā sabrukums. Kādam tā būs atpestīšana. Īstenībā vienkārši nomainīsies tas, kas sen jau bija jānomaina. Uzsāktais dvēseļu transformācijas process ir ļoti progresīvs. Taču, lai katarsi paši savās dzīvēs pieredzētu, cilvēkiem nāksies iziet cauri eksistences slieksnim, būs vienlaicīgi jāpiedzīvo, ka viņu gandrīz nav un ka viņš ir viss. Un ir laiks. Zemes dvēsele ir ļoti nogurusi no tā, kas ar viņu notiek. Iedomājieties cilvēku, kuram ir saēsta āda. Tā jūtas Zeme. Un tie esam mēs, cilvēki, kas var to palīdzēt dziedināt vai nē.

Senāk izpratne par to, kas ir Dievs, bija daudzkārt labāka. Dzīvot bija vieglāk, jo uz zemes esošā enerģija cilvēku ciešāk savienoja ar daudzveidīgo dabu, tātad arī ar Dievu.

Intuitīvā līmenī šī izjūta daudzkārt vairāk atbilda patiesībai. Tagad izveidojies Cilvēks Iedomīgais, kas šīs saites ignorē. Viņam grūti pieņem pašam sevi. Nākas dzīvot ilūzijā par sevi, jo dažādu iemeslu dēļ dabiski sevi mīlēt viņam ir ļoti grūti.

Tai pašā laikā laikmetu grieži ir ļoti, ļoti tuvu, jo cilvēks aizgājis līdz sevis kompresijas galējai robežai. Tūlīt atspere nāks vaļā. Šie unikālie procesi jau sākušies, tas nozīmē, ka atdzimstošās smadzenes ārkārtīgi enerģiski un ātri vada nebijušus elektriskos impulsus.

Tas rada dažādas psihosomatiskas sajūtas, un tas, vai smadzenes spēj šos impulsus fiksēt, atkarīgs no sirds gudrības.

Piebildīšu, ka saprāts un prāts ir atšķirīgas lietas. Prāts apstrādā ienākošo informāciju, saskalda detaļās un saliek pa plauktiem. Kopbildi prāts nevar saprast, jo kopbildei vajadzīga paplašināta apziņa. Lai apziņa paplašinātos, nepieciešams attīstīt uztveri un maņas, ko palīdz veikt dvēseles pārdzīvojumi.

Izsmalcinātas maņas ļaus sajust ļoti dažādu enerģiju gradāciju. Kad enerģija izies cauri cilvēkam, notiks patiesības mirklis, – cilvēks, kas patiesi vēlas būt tuvāk Dievam, sapratīs, ka ka Zeme ir dzīva un mēs esam Dieva bērni.

Diemžēl mūsdienām raksturīgi, ka cilvēks ir par daudz aizņemts ar prātu, fokusējoties tikai uz domām par problēmu risināšanu, kas šobrīd nemaz nebūtu jārisina. Kas būs pēc trim gadiem? Kas būs, tas būs… Ja kaut ko nevar nekādi izdarīt, tad nevajag.

Maiji nav kļūdījušies un ar savu kalendāru norāda, kad beidzas kosmiskais cikls.

Jau tagad procesi Zemes dzīlēs uzņem apgriezienus, un zemestrīces vairojas arī tajās zonās, kuras nekad nav bijušas tik seismiski aktīvas. Tas ir signāls, ka vecie laiki beigušies, Zeme sāk attīrīt savu dvēseli un iesākas ceļš uz globālo katarsi – Pastaro tiesu.

Ja kāds gaidīja, ka pēc 2012. gada būs pasaules gals, viņam vēl ilgi jāgaida, jo esam iegājuši tikai pasaules gala agrīnajā fāzē. Tas nenotiks vienā dienā, ārkārtas klimatiskās situācijas kļūs biežākas. Arvien vairāk teritoriju kļūs neauglīgas karstuma dēļ. Vienā vietā trūks ūdens, citā ūdens appludinās sauszemi.

Eiropā un Krievija sāksies lielā tautu staigāšana. Manās vīzijās bijusi Bābele un "tautu kokteilis". Latvijā dzīvos daudzas tautības, un tās nebūt nebūs musulmaņi.

Sākas dvēseļu paššķirošanās un sagaidāmas milzīgas smalkās enerģijas izmaiņas. Pasaulē lielās pārmaiņas manifestēs arī kā valstu robežu sabrukšana un izjukšana. Tas nozīmē daudz ko, kam prāts varētu nebūt gatavs. Un tas viss jau nāk un tuvojas. Tas nenotiks īsā laika periodā, bet vienlaicīgi strauji.

Kad vienu brīdi tas viss beigsies, iestāsies Pastarās tiesas beigu akords. Dievam viss būs skaidrs, viss būs sašķirots un jauna pasaules ideja dievišķajā plānā jau ir sagatavota, civilizācijas grāmatā būs jāatver jauna lapaspuse.

Zeme paveiks fināla salto mortale un izmainīs ass orientāciju. Uz Zemes virsmas esošais ūdens ar milzīgu ātrumu trauksies pāri zemei, satriekdams visu savā ceļā, noraudams no klintīm akmeņus un aiznesdams tos simtiem kilometru tālu. Tas būs attīrīšanās cikla beigās, iespējams, tas nenotiks ne šajās, ne nākošās paaudzēs. Un kādreiz kādā šķirstā bezgalīgā okeānā brauks kāds nākotnes Noa, un gaidīs, kad atlidos krauklis ar olīvzariņu knābī…