Esmu slikta mamma. Ko iesākt ar šīm sajūtām  (2)

Pietiek vien šādai mammai pateikt, ka bērns dārziņā kaujas vai vienkārši neklausa, kā viņai iekšēji rodas sajūta: "Kas ar mani, vai tā ir nepareiza audzināšana? Esmu slikta māte?"

Bet dažām nemaz nevajag neko teikt: viņām pietiek ar parasta garāmgājēja pavirši uzmesto acu skatienu – un viņas pašas sevi ieraksta slikto mammu sarakstā.

Ar sajūtu, ka sieviete ne īpaši ir derīga mātes lomai, viņa pirmoreiz saskaras jau grūtniecības plānošanas un bērna gaidīšanas laikā: tu esi ļoti jauna/veca, analīzes nav īpaši labas, tu esi pārāk apaļīga/tieva un tamlīdzīgām domām.

Šim piekrīt klīniskā psiholoģe Ludmila Akva, kura "Detimail" atzīst: "Ir skumji vērot, kā nereti sabiedrība attiecas pret mātēm. Nezin kādēļ bieži vien mamma jau sākotnēji tiek dēvēta par sliktu. Tas sākas jau no dzemdību nama – ne tā dzemdē. Pēc tam pieslēdzas pediatri un radi – ne tā baro, ne tā rūpējies, ne tā audzini… Bet, kad mazulis paaugas, nezin kādēļ katrs garāmgājējs uz ielas sev dod tiesības izteikt aizrādījumus, ja tavs bērns uzvedas ne tā, kā viņam, šim svešiniekam, šķiet pareizi".

Bet kādēļ, tā vietā, lai tu sadusmotos uz šo svešinieku, kurš sniedz dažādus padomus, mēs dusmojamies pašas uz sevi, nodarot sev sāpes, retoriski vaicā psiholoģe Oļesja Garaņina.

Bieži šķiet, ka bērns ir vienīgais uz visas pasaules, kas izmisīgi cenšas aizstāvēt māti būt par māti, aizstāvēt māti no sevis pašas. Vai tiešām tā ir, ka bērna pieņemšana pret mammu ir absolūta un viņam ir vienalga, cik slikta ir mamma? Kādēļ tā notiek? Kā izprast šo bērna attieksmi un uzvedību? Vai slikta mamma, iespējams, tāda ir tikai sabiedrības acīs? Par plašāk lasi šeit, psihoterapeites Ievas Lāss rakstā.