<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@drew_hays">Drew Hays</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Iespējams, tu (gluži tāpat kā es) mēdz aizrādīt cilvēkiem, kuri, par svešām kaitēm stāstīdami, uz sevi parāda, kas tad sirdzējam kaiš. Tāds ticējums, ka nedrīkst rādīt uz sevi... Bet kālab tā? Vērsos ar šo jautājumu pie vairākiem Latvijas dziedniekiem, zintniekiem un magiem.

Garīgais taisnotājs, dziednieks un pirtnieks Vilnis Lejnieks atzīst, ka latviešiem bijuši un ir daudzi un dažādi ticējumi, un daudziem ir arī pamatojumi, kas būtu atsevišķa pētījuma vērti. Attiecībā uz šo Vilnis gan neesot pētījis, no kurienes un kāpēc šis apgalvojums cēlies. "Neesmu jutis uz sevis sekas šādas darbības rezultātā. Un neesmu arī sastapis kādu, kurš to būtu jutis," saka garīgais taisnotājs. "Šeit darbojas cilvēka spēja just, sajust – empātija. Atkarībā no empātijas līmeņa, viens sajutīs jeb projicēs sāpes savā ķermenī, otrs nejutīs neko. Doma, vārds un darbība virza enerģiju noteiktā virzienā. Ja tiek virzīta doma par sāpēm, problēmām, tas radīs enerģijas sablīvējumu un arī sāpes. Ilgstošā periodā – iespējams, arī iekaisumu. Un bailes saslimt to vēl pastiprina. Jāprot nošķirt savas sajūtas no otra sajūtām un jābūt drošam, pārliecinātam savā darbībā. Tad viss būs kārtībā."

Parasti piepildās divi buramvārdi : "Ka tik nu nenotiktu" un "Nekad"!
dziednieks Aldis Ķeviņš

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!